Pagalms bija visa pasaule: kādi atradumi bērniem šķita īsta dārguma vērti

Šodien, ja bērns pagalmā atrastu sarūsējušu stieples gabalu vai dīvainu metāla detaļu, pieaugušie, visticamāk, liktu to neaiztikt. Pirms vairākiem gadu desmitiem viss izskatījās citādi. Padomju laika daudzdzīvokļu namu pagalmos, būvlaukumos un garāžu tuvumā bērni atrada priekšmetus, kas pieaugušajiem bija nevērtīgi atkritumi, bet viņiem – īsti dārgumi. Stieple, metāla gabali, gultņi, dīvainas transformatoru detaļas, spalvas vai koku zari dažu minūšu laikā varēja pārvērsties par rotaļlietu, maiņas objektu vai svarīgāko tās dienas pagalma atradumu.

Arī bērnības ritms toreiz bija citāds. Pārnākot no skolas, vispirms vajadzēja paēst, sagatavot stundas, izpildīt vecāku uzticētos darbus, dažreiz aiziet uz veikalu pēc piena vai maizes. Un tikai tad sākās svarīgākā dienas daļa – pagalms. Tur nevajadzēja sarakstīties un vienoties, kurš un kad pievienosies. Pietika iziet pa kāpņu telpas durvīm, un gandrīz vienmēr atradās kāds pazīstams. Pagalms bija gan rotaļu laukums, gan darbnīca, gan maiņas tirgus, gan vieta, kur katrs atrastais priekšmets varēja iegūt pavisam citu pielietojumu.

Vienkāršs metāla gabals varēja būt vērtīgāks par veikalā pirktu rotaļlietu

Padomju laikā, strauji būvējot daudzdzīvokļu namus un paplašinoties dzīvojamajiem rajoniem, ap mājām ilgi palika dažādu būvmateriālu pārpalikumi. Stieples atgriezumi, armatūras gabali, dēļi, metāla detaļas vai dažādu mehānismu atliekas bērniem nebija atkritumi, bet materiāls jaunai iecerei. Daži atradumi nonāca pie tēta garāžā vai šķūnītī – galu galā, „vēl noderēs“, bet citi kļuva par daļu no pagalma spēlēm.

Tolaik rotaļlietu izvēle bija daudz mazāka nekā šodien, tāpēc priekšmetu vērtība tika uztverta citādi. Bērns ne vienmēr cerēja, ka pieaugušais nopirks tieši tādu rotaļlietu, kādu viņš bija iekārojis. Daudz kas tika izgatavots pašu rokām, pārveidots vai samainīts. Tieši tāpēc piemērots koka zars, elastīgas gumijas gabaliņš vai interesantas formas stieple varēja tikt vērtēti daudz augstāk, nekā mēs tagad spētu iedomāties.

Viens no slavenākajiem pagalma atribūtiem bija paštaisīta katapulta. Bērni meklēja piemērotu zaru un citus materiālus, taču šādām spēlēm bija arī ļoti nepatīkama puse – dažkārt par mērķiem kļuva putni, kaķi, logi vai citi cilvēkiem piederoši priekšmeti. Šodien šāda „izklaide“ noteikti nav tā nostalģijas daļa, ko būtu vērts atcerēties. Tomēr pats princips labi parāda tā laika bērnu ikdienu: rotaļlieta bieži sākās nevis veikalā, bet ar jautājumu „ko no šī varētu izveidot?“

Vēl viens populārs atradums bija dažādi stieples atgriezumi. Tos locīja visdažādākajās formās, izmantoja paštaisītām rotaļlietām, konstrukcijām vai vienkārši krāja kā vērtīgu materiālu. Pagalmos starp bērniem darbojās savdabīga ekonomika – vienam bija tas, kā nebija otram, tāpēc ar priekšmetiem mainījās. Par retu atradumu dažkārt varēja iegūt iespēju pavizināties ar drauga velosipēdu, citu kārotu nieciņu vai vēlāk jau parādījušās košļājamās gumijas bildītes.

Bērni senākAttēls: Instagram

Dīvainie metāla burti bērniem bija īsts noslēpums

Viens no interesantākajiem padomju laika pagalmu atradumiem bija metāla detaļas, kas atgādināja burtus E vai Ш. Bērnam bija pilnīgi vienalga, ko tās patiesībā nozīmē un kam tās bija izgatavotas. Svarīgākais bija tas, ka to forma izskatījās neparasta, tās bija smagas, metāliskas un atšķīrās no visa, ko parasti varēja atrast uz zemes.

Tikai pieauguši būdami daži cilvēki uzzināja, ka šādas detaļas bija saistītas ar elektrotehnisko aprīkojumu un transformatoriem. Bērnībā tas bija vienkārši noslēpumains „dārgums“, kura dēļ bija vērts pārmeklēt pusi pagalma. Šādas detaļas nereti izmantoja spēlēs pilnīgi neparedzētam mērķim, lai gan tas varēja beigties arī ar traumām.

Līdzīgi tika vērtēti arī veci gultņi. Labs metāla gultnis varēja kļūt par svarīgu paštaisītu ratiņu sastāvdaļu. Četri dēļi, daži riteņi un nedaudz bērnu izdomas – un pagalmā jau parādījās transportlīdzeklis, ar kuru varēja laisties lejā no nogāzes. Par ķiverēm, ceļu sargiem vai bremzēm parasti neviens pārāk nedomāja.

Šodien uz šādām spēlēm mēs raudzītos daudz piesardzīgāk, un tam ir iemesli. Sarūsējis metāls varēja iegriezt, būvlaukumā varēja uzkāpt uz naglas, nokrist no nepabeigtas konstrukcijas vai savainoties, spēlējoties ar smagiem priekšmetiem. Toreiz bērnu brīvība pagalmā bija lielāka, taču vienlaikus lielāks bija arī risks.

Bērnība bez interneta mācīja piešķirt priekšmetiem otru dzīvi

Lielākā atšķirība starp tā laika un mūsdienu pagalmu, visticamāk, pat nav tehnoloģijas. Tā slēpjas tajā, kā bērns raudzījās uz vienkāršu priekšmetu. Šodien rotaļlietai parasti ir skaidrs pielietojums – automobilis ir automobilis, konstruktors ir konstruktors. Toreiz vienkāršs metāla vai koka gabals varēja kļūt par jebko, ko tajā brīdī izdomāja viss pagalma pulciņš.

Dēlis vienu dienu bija tilts, nākamajā – rampa velosipēdam. Kartona kaste varēja kļūt par garāžu, māju vai laivu. Vecam velosipēda ritenim bija pavisam cita dzīve nekā tā, kurai tas bija izgatavots. Priekšmetu trūkums mudināja improvizēt – nevis tāpēc, ka padomju sadzīve būtu bijusi romantiska, bet tāpēc, ka izvēles vienkārši bija mazāk.

Tā ir svarīga atšķirība. Raugoties nostalģiski, ir viegli pateikt, ka „agrāk bērniem neko nevajadzēja“. Vajadzēja. Viņi arī gribēja labus velosipēdus, skaistas rotaļlietas, jaunus bumbas un lietas, ko redzēja pie citiem. Vienkārši ne vienmēr bija iespēja tās iegūt, tāpēc nācās vairāk izgrozīties pašiem.

Tā paša iemesla dēļ pagalmā atrasts priekšmets ieguva arī sociālu vērtību. Ja tu pirmais atradi kaut ko retu, vismaz tajā dienā varēji kļūt par svarīgāko cilvēku pulciņā. Ap atradumu izveidojās vesela spēle, bet dažkārt arī strīds par to, kam tas patiesībā pieder.

Ne visu nostalģiju šodien ir vērts atkārtot

Atmiņās padomju laika pagalms bieži izskatās gandrīz ideāls – bērni visu dienu ārā, nekādu telefonu, daudz kustību un piedzīvojumu. Daļa no tā patiešām bija. Taču bija arī otra puse, ko pēc vairākiem gadu desmitiem ir viegli aizmirst. Bērni nokļuva pamestos būvlaukumos, aiztika neskaidras metāla vai elektriskās ierīces, spēlējās ar bīstamiem paštaisītiem priekšmetiem, bet skrambas, sasitumi un nopietnākas traumas bija daudz ierastāka šo „eksperimentu“ daļa.

Tāpēc šodien būtu dīvaini piedāvāt bērnam atkārtot visu, ko darīja iepriekšējās paaudzes. Tomēr viena šā laikposma īpašība noteikti ir pieminēšanas vērta – spēja saskatīt iespēju tur, kur pieaugušais redzēja tikai nevajadzīgu priekšmetu. Bērni prata izveidot spēli praktiski no nekā, vienoties savā starpā, mainīties, konstruēt un stundām ilgi būt ārā bez iepriekš sagatavota scenārija.

Varbūt tāpēc vecie pagalma atradumi joprojām tik spēcīgi iedarbojas uz atmiņu. Pieaugušajam sarūsējis gultnis vai stieples gabals nekad nebija vērtīgs. Bērnam tas varēja nozīmēt veselu piedzīvojumu pēcpusdienu, jaunu spēli un iespēju lepni pateikt draugiem: „Skaties, ko atradu.“ Un tieši tas, nevis pats metāla gabals, pēc vairākiem gadu desmitiem izrādās bijis īstais dārgums.