Psihologi ir pārliecināti, ka mājokļa dekors var daudz pastāstīt par tā īpašnieku, atliek tikai uzmanīgi ieskatīties

Ieejot vienā mājoklī, acis vispirms piesaista uz palodzes saliktie augi, uz dīvāna nomestais pleds un dažas ģimenes fotogrāfijas. Citā – gandrīz tukšums: gludas skapīšu durvis, viena vāze uz galda, neviena nejauši atstāta priekšmeta. Abi mājokļi var būt mājīgi, tikai to mājīgums runā pavisam atšķirīgā valodā.

Dekors nav tikai skaisti spilveni vai pareizi izvēlēta sienu krāsa. Lietas mājoklim mēs izvēlamies tad, kad esam noguruši, steidzamies, vēlamies sevi apbalvot vai mēģinām izveidot miera stūrīti pēc trokšņainas dienas. Tāpēc mājoklī bieži paliek vairāk mūsu ieradumu un vajadzību, nekā paši esam gatavi atzīt.

Psiholoģijā mājokļa vide bieži tiek saistīta ar cilvēka pašsajūtu, identitāti un vēlmi kontrolēt savu telpu. Tomēr spriest par cilvēku pēc vienas sveces, pelēka dīvāna vai nekārtīga plaukta būtu pārāk drosmīgi. Patiesais kopskats atklājas, raugoties uz visu kopumā: ko cilvēks tur redzamā vietā, ko glabā, no kā izvairās un kā citi jūtas viņa mājoklī.

Mājoklis bieži kļūst par vietu, kur nav jāizliekas

Darbavietā cilvēks pielāgojas noteikumiem, sabiedrībā – apkārtējo skatieniem, bet mājās visbiežāk var atslābināties. Vienam tam nepieciešams daudz gaismas, tīras virsmas un kārtīgi saliktas lietas. Citam mieru sniedz grāmatu kaudzes, vecas krūzes, ceļojumu sīkumi un priekšmeti, kuru nozīmi viesis varbūt pat nesaprastu.

Minimālistisks interjers ne vienmēr nozīmē aukstu vai noslēgtu cilvēku. Dažkārt tas vienkārši ir veids, kā samazināt kairinātājus un pēc saspringtas dienas vairs nedomāt, kur nolikt vēl vienu lietu. Kārtība dažiem cilvēkiem nav tēls, bet gan atpūtas forma – skaidra telpa ļauj vieglāk sakārtot domas.

No otras puses, bagātīgi dekorēts mājoklis ne vienmēr liecina par nekārtību vai vēlmi izrādīties. Fotogrāfijas, mantoti trauki, ar rokām darināti dekori un no ceļojumiem pārvesti sīkumi var nozīmēt, ka cilvēkam svarīga saikne ar atmiņām. Šādos mājokļos katram stūrim bieži ir savs stāsts, nevis tikai krāsu funkcija.

Plaukts ar atmiņām dažkārt pasaka vairāk nekā jaunas mēbeles

Iedomājieties vakaru pirms viesu ierašanās. Viens cilvēks steidzas paslēpt no galda vēstules, bērnu zīmējumus un lādētājus, jo viņam šķiet, ka mājoklim jāizskatās kārtīgam. Otrs tajā pašā laikā tieši noliek uz galda bļodu ar āboliem, atstāj redzamu iesāktu grāmatu un iededz lampu stūrī – viņam svarīgāk, lai telpa neizskatītos pārāk sterila.

Šajā situācijā nav vienas pareizās izvēles. Pirmais saimnieks var rūpēties par viesu ērtībām un nevēlēties, lai kāds justos saspiests. Otrais var uzskatīt, ka īstam mājoklim nav jāatgādina izstāžu dzīvoklis, kurā ir bail apsēsties vai nolikt krūzi.

Daudz ko pasaka arī tas, kam mājoklī tiek atvēlēta vieta. Pie sienas piekārti bērnu zīmējumi, vecvecāku fotogrāfijas vai ģimenes svētku kadri liecina, ka cilvēks vēlas ikdienā redzēt savas saiknes. Savukārt tukšas sienas ne vienmēr runā par atsvešinātību – iespējams, saimniekam svarīgāk ir atstāt vietu mieram, gaismai un nākotnes plāniem, bet atmiņas viņš labprātāk glabā albumā vai tālrunī.

Psihologi ir pārliecināti, ka mājokļa dekors var daudz pastāstīt par tā īpašnieku, atliek tikai uzmanīgi ieskatītiesAttēls: Unsplash / Kate Darmody

Atšķirīgas vajadzības zem viena jumta ātri kļūst pamanāmas

Dekors īpaši skaidri parāda nevis viena cilvēka, bet visu mājoklī dzīvojošo cilvēku kompromisus. Jauna ģimene var vēlēties gaišu dzīvojamo istabu, tomēr tās centrā parādās rotaļlietu kaste, mīksts paklājs un viegli tīrāms dīvāns. Senioram svarīgāka var būt pazīstama vide: vecs pulkstenis, iemīļots galdauts, lietas, kas atgādina nevis modi, bet dzīves turpinājumu.

Īrētā mājoklī dekors bieži ir piesardzīgāks. Cilvēks var nevēlēties urbt sienās, ieguldīt līdzekļus aizkaros vai mainīt gaismekļus, jo šī telpa vēl neizskatās pēc viņa īstajām mājām. Šāda vide var šķist īslaicīga, taču tas nekādā ziņā nenozīmē, ka tās iemītniekam nav gaumes vai viņš neprot radīt mājīgumu.

Atšķiras arī tie, kuri mājās uzņem daudz cilvēku, no tiem, kuriem mājoklis ir privāts patvērums. Liels galds, papildu krēsli, atvērta virtuve un daudz krūžu bieži rodas no vēlmes pulcēt citus. Savukārt mazāka, mierīgāka telpa ar vienu ērtu krēslu var liecināt, ka cilvēks visvairāk novērtē klusumu un laiku ar sevi – un arī tas ir pilnīgi normāli.

Ne katra nekārtība ir vienaldzība, ne katra kārtība – miers

Tieši šeit, vērtējot citus, ir visvieglāk kļūdīties. Uz krēsla sakrautas drēbes, neizšķirotas kastes vai sen nemainīta glezna dažkārt liecina par vienkāršu ikdienu: cilvēks daudz strādā, audzina mazus bērnus, aprūpē tuvinieku vai šobrīd vienkārši nespēj atjaunot mājokli. Mājoklis nav eksāmens, kas obligāti jānokārto pirms katra negaidīta viesa.

Un otrādi, nevainojami sakārtota telpa pati par sevi nepierāda, ka tās saimnieks jūtas labi. Dažiem cilvēkiem kārtošana palīdz nomierināties, bet citiem tā var kļūt par veidu, kā grūtākā periodā atgūt kontroles sajūtu. Dekors var dot mājienu par cilvēka raksturu, taču nevar aizstāt sarunu un patiesu interesi par viņu.

Ja vēlaties, lai mājoklis vairāk atspoguļotu jūs, nav jāsteidzas iegādāties jaunu vāžu kolekciju vai pārkrāsot visas sienas. Dažkārt pietiek izlikt vienu svarīgu fotogrāfiju, atteikties no lietām, kas rada tikai vainas sajūtu, vai iekārtot stūrīti rīta kafijai. Mājoklis sāk runāt par cilvēku nevis tad, kad izskatās kā žurnālā, bet tad, kad tajā ir ērti dzīvot.

Galu galā labākais mājokļa dekors nav tas, ko viesi ilgi apspriež gaitenī. Tas ir tas, kas vakarā ļauj aizvērt durvis, nolikt atslēgas un sajust vienkāršu lietu: šeit nevienam nekas nav jāpierāda.