Ar lēmumus patiesībā pieņem mūsu smadzenes, nevis apzinātais “es”?

Jūs stāvat pie ledusskapja vēlā vakarā. Prāts vēl pirms minūtes atgādināja, ka pēc vakariņām saldumi vairs nav vajadzīgi, taču roka jau sniedzas pēc jogurta, siera vai vakardienas pīrāga gabaliņa. Tikai tad iekšēji atskan pazīstama balss: “Pagaidi, es taču negribēju.”

Šāds brīdis var būt arī pavisam nevainīgs – mēs spontāni izvēlamies citu ceļu uz mājām, atbildam cilvēkam asāk, nekā bijām iecerējuši, vai lielveikalā grozā ieliekam produktu, kas nebija sarakstā. Šķiet, ka lēmumu pieņēmām mēs. Taču dažkārt tas it kā jau ir noticis agrāk, nekā paspējam to sev izskaidrot.

Jautājums, vai lēmumus pieņem smadzenes, nevis apzinātais “es”, no pirmā acu uzmetiena izklausās neomulīgs. Ja visu izlemj bioloģiskie procesi, ieradumi un automātiskas reakcijas, kas tad paliek mūsu gribai? Atbilde nav tik drūma: apziņa nav atdalīta no smadzenēm, taču tā noteikti ne vienmēr pirmā apsēžas pie lēmumu pieņemšanas galda.

Daudzi lēmumi sākas vēl pirms iekšējā “es izlēmu”

Smadzenes nepārtraukti apstrādā daudz vairāk informācijas, nekā mēs apzināti pamanām. Tās novērtē apkārtējo vidi, atpazīst draudus, atceras iepriekšējo pieredzi, reaģē uz smaržām, nogurumu, izsalkumu, citu cilvēku sejām un balss toni. Tāpēc daļa izvēļu rodas ļoti ātri – vēl pirms parādās skaidra doma, kāpēc izvēlējāmies tieši tā.

Piemēram, noguris cilvēks pēc smagas darba dienas var izvēlēties treknāku vai saldāku ēdienu nevis tāpēc, ka apzināti nolēmis “rīkoties nepareizi”. Viņa organisms meklē ātru enerģiju un baudu, bet smadzenes piedāvā labi pazīstamo īsāko ceļu. Vēlāk apzinātais prāts nereti tikai izveido skaidrojumu: “Esmu to pelnījis”, “kopš rīta neko kārtīgu neesmu ēdis”, “rīt sākšu citādi”.

Tas nenozīmē, ka cilvēks ir bezpalīdzīgs savu impulsu pasažieris. Drīzāk tas ir atgādinājums, ka lēmums nav tikai viena pogas nospiešana. To veido ķermeņa stāvoklis, emocijas, iepriekšējie ieradumi, apkārtējā vide un tikai pēc tam – mierīga, apzināta apsvēršana, ja tam vispār paliek laiks.

Apzinātais “es” nav atsevišķs vadītājs galvā

Ikdienā mēs runājam tā, it kā vienā pusē būtu “es”, bet otrā – manas smadzenes. Taču arī šis apzinātais “es” ir smadzeņu darbības daļa: spēja pamanīt domas, paredzēt sekas, atcerēties savus mērķus un apturēt automātisku reakciju. Citiem vārdiem sakot, nav nepieciešams nostatīt cilvēku pret viņa paša smadzenēm.

Apziņa ir īpaši svarīga tad, kad lēmums nav steidzams. Tā ļauj ne tikai satvert pirmo pieejamo atbildi, bet arī pajautāt sev, vai tā atbilst tam, ko mēs patiesībā vēlamies. Cilvēks var sajust dusmas un vēlmi uzreiz nosūtīt asu ziņu, bet izvēlēties nolikt telefonu malā. Viņš var gribēt izlaist vizīti pie ārsta, tomēr tik un tā pierakstīties, jo saprot, ka īslaicīgas neērtības ilgtermiņā būs noderīgas.

Problēma sākas tad, kad pieprasām no sevis pilnīgu racionalitāti. Neviens nepieņem katru lēmumu pēc ilgas iekšējas apspriedes. Ja mēs tā rīkotos, nogurtu vēl pirms pusdienlaika: pat brokastu, apģērba vai ceļa uz darbu izvēle kļūtu par nogurdinošu uzdevumu. Automātiskas reakcijas ir nepieciešamas, tikai tās ne vienmēr kalpo mūsu pašreizējiem mērķiem.

Ar lēmumus patiesībā pieņem mūsu smadzenes, nevis apzinātais “es”?Attēls: Pexels / Pew Nguyen

Kāpēc vieniem ir vieglāk apstāties, bet citiem – ne

Divi cilvēki var nonākt vienā un tajā pašā situācijā un rīkoties pilnīgi atšķirīgi. Viens, sajutis spriedzi, dosies pastaigā, bet otrs apēdīs pusi uzkodu pakas. Tas nav tikai rakstura stingrības jautājums. Liela nozīme ir miegam, ilgstošam stresam, ēšanas ritmam, veselības stāvoklim, iepriekšējai pieredzei un pat tam, cik daudz lēmumu cilvēkam jau nācies pieņemt tajā dienā.

Vecākiem ar maziem bērniem vakara nogurums bieži nozīmē nevis ideālu vakariņu plānu, bet ātrāko iespējamo risinājumu. Cilvēkam, kurš visu dienu risinājis citu problēmas, mājās var vairs nebūt spēka vēl vienai gribas cīņai. Senioram dažkārt ir grūtāk mainīt sen izveidojušos ieradumus, jo pazīstams ēdiens vai dienas režīms sniedz drošības sajūtu.

Tāpēc sevis šaustīšana reti palīdz. Cilvēks dusmojas ne tikai tāpēc, ka apēda to, ko nebija plānojis, vai atkal atlika svarīgu uzdevumu. Viņš dusmojas, jo šķiet, ka vairs pats sevi nevada. Taču lietderīgāk ir nevis vainot sevi, bet meklēt, kas šo automātisko lēmumu pastiprināja: varbūt pārāk maz miega, varbūt pārāk ilgs pārtraukums bez ēdiena, varbūt mājās pastāvīgi redzama vilinoša izvēle.

Gribasspēks vairāk līdzinās sagatavošanās procesam, nevis cīņai

Mēs bieži ceram, ka izšķirošajā brīdī pietiks sev stingri pateikt “nē”. Taču, kad esam izsalkuši, pārguruši vai aizkaitināti, smadzenēm ir daudz vieglāk izvēlēties to, kas ir pazīstams un ātri atvieglo stāvokli. Tāpēc visgudrākie lēmumi bieži tiek pieņemti nevis pie ledusskapja, nevis strīda karstumā un nevis tad, kad jau spiež termiņš.

Praksē palīdz ļoti vienkāršas lietas: ēst regulārāk, parūpēties par miegu, iepriekš paredzēt sarežģītāko dienas posmu, neatstāt visu tikai gribas spēka ziņā. Ja vakarā visbiežāk uznāk vēlme našķoties, ir vērts parūpēties par sātīgām vakariņām vai mājās turēt viegli pieejamu alternatīvu. Ja internetā iepērkaties impulsīvi, var palīdzēt noteikums neapmaksāt grozu tajā pašā minūtē.

Arī uzņēmēji un pakalpojumu veidotāji to lieliski saprot: ērti izkārtotas preces, paziņojumi tālrunī un atlaides ir paredzētas tam, lai lēmums būtu pēc iespējas ātrāks, nevis pēc iespējas pārdomātāks. Cilvēkam nav jākļūst aizdomīgam pret katru savu domu, tomēr ir vērts saprast, ka apkārtējā vide klusi piedalās viņa izvēlēs. Jo mazāka pretestība ir impulsam, jo vairāk pūļu nepieciešams apzinātam lēmumam.

Tātad lēmumus nepieņem kaut kādas svešas smadzenes, atstājot apzināto “es” malā. Tos pieņemam mēs – tikai ne vienmēr tik lēni, loģiski un patstāvīgi, kā gribētos domāt. Varbūt svarīgākais jautājums nav, vai spējam pilnībā kontrolēt katru impulsu, bet gan tas, vai veidojam savu ikdienu tā, lai labāku lēmumu būtu vieglāk izvēlēties arī rīt?