Kūka, no kuras „The New York Times“ vairs nespēja atbrīvoties: lasītāji gadiem ilgi pieprasīja vienu un to pašu recepti

Ir receptes, kuras cilvēki saglabā, vienu reizi pagatavo un aizmirst. Bet ir arī tādas, kas laikrakstam kļūst gandrīz par lāstu. Tā notika ar slaveno „The New York Times“ plūmju kūku – vienkāršu, lētu, no pirmā acu uzmetiena pavisam neievērojamu konditorejas izstrādājumu, kas negaidīti pārvērtās kulinārijas leģendā.

Tās vēsture sākās 1983. gadā, kad „The New York Times“ kulinārijas autore Marian Burros laikrakstā publicēja plūmju kūkas recepti. Tā netika pasniegta kā sezonas lielais atklājums. Tā neizskatījās pēc grezna restorāna deserta. Vienkārši parasta kūka ar plūmēm, kas paredzēta laikam, kad veikalos un tirgos parādās itāļu plūmes.

Bet lasītāji kļuva gluži vai traki.

Ne sliktā nozīmē. Viņi vienkārši sāka cept šo kūku, iemīlēja tās garšu un katru rudeni gaidīja, kad laikraksts to atkal publicēs. Redakcija cerēja, ka cilvēki recepti izgriezīs un noliks atvilktnē. Taču cilvēki tik un tā to lūdza atkal un atkal.

Recepte, kurai bija jāpazūd, bet lasītāji to nepieļāva

Pati kūka bija tik vienkārša, ka, iespējams, tieši tāpēc kļuva bīstami populāra. Nekādu retu sastāvdaļu. Nekādas sarežģītas kārtainības. Nekāda krēma, kas jāgatavo līdz ideālai temperatūrai. Sviests, cukurs, milti, olas, cepamais pulveris, plūmes, nedaudz kanēļa un citrona sulas.

Tas bija tāds konditorejas izstrādājums, ko var pagatavot pat tad, kad mājās nav īpašas vēlmes gatavot. Sajauc mīklu, saliec plūmes, ieliec cepeškrāsnī – un virtuvē sāk izplatīties smarža, kuras dēļ cilvēki pēkšņi atceras rudeni, bērnību un vecmāmiņas mājas.

Pēc pirmās publikācijas lasītāji sāka rakstīt redakcijai. Viņi jautāja, vai recepte tiks publicēta arī nākamajā gadā. Un tā arī notika. Pēc tam vēlreiz. Un vēlreiz. Tā šis stāsts atkārtojās ne vienu vien gadu.

Beigu beigās redakcijai tas apnika. 1989. gadā Marian Burros paziņoja, ka recepte tiek publicēta pēdējo reizi, un pat lūdza lasītājus beidzot to izgriezt. Lai būtu vēl skaidrāk, recepte tika noformēta tā, lai cilvēkiem būtu ērti to saglabāt.

Bet, kā tas bieži notiek ar īstiem hitiem, cilvēki izlēma citādi. Viņiem nepietika ar vienu izgriezumu. Viņiem vajadzēja tradīciju. Katru rudeni viņi gribēja atkal ieraudzīt to pašu plūmju kūku laikrakstā, it kā tas būtu sezonas signāls: vasara beidzas, plūmes ir nogatavojušās, laiks cept.

Kāpēc šī kūka cilvēkus tik ļoti aizrāva

Šķiet, pasaulē ir pilns ar kūkām. Ir tortes ar trim krēmiem, šokolādes deserti, franču tartes, ābolkūkas, siera kūkas, kārtainās kūkas un viss, ko vien var vēlēties. Kāpēc tad vienkārša plūmju kūka kļuva tik slavena?

Atbilde ir ļoti piezemēta: tā darbojas.

Cepoties plūmes kļūst mīkstas, to skābenums sajaucas ar saldo sviesta mīklu, virspuse nedaudz karamelizējas, kanēlis piešķir mājīgumu, bet citrona sula neļauj kūkai kļūt pārāk smagnējai. Tā nav torte, pēc kuras apēsta viena gabala gribas apgulties. Tā ir kūka, no kuras nogriez gabaliņu pie kafijas, bet pēc desmit minūtēm atgriezies pēc „vēl maza maliņas gabaliņa“.

Vēl viens iemesls – tā ir ļoti piedodoša. Ja plūmes ir skābākas, var uzkaisīt vairāk cukura. Ja saldākas – cukura mazāk. Pat ja kūka neizdodas nevainojami skaista, tā tik un tā būs garšīga. Un tieši šādas receptes izdzīvo gadu desmitiem.

Virtuvē cilvēki visbiežāk atgriežas nevis pie modernākajām receptēm, bet pie tām, kas nepieviļ.

Kas vajadzīgs slavenajai plūmju kūkai

Šai kūkai vajadzēs pavisam vienkāršus produktus. Vislabāk izmantot nelielas tumšas plūmes, bet der arī citas, ja vien tās nav pilnīgi ūdeņainas.

Sastāvdaļas:

• apmēram 150–200 g cukura;
• apmēram 110 g istabas temperatūras sviesta;
• apmēram 120–130 g kviešu miltu;
• 1 tējkarote cepamā pulvera;
• šķipsniņa sāls;
• 2 olas;
• apmēram 10–12 uz pusēm pārgrieztu plūmju bez kauliņiem;
• nedaudz cukura pārkaisīšanai;
• mazliet citrona sulas;
• kanēlis pēc garšas.

Ja plūmes ir ļoti saldas, cukura var likt mazāk. Ja skābas – virsu pārkaisiet dāsnāk. Tieši šī brīvība ir šīs kūkas šarms.

Kā to izcept mājās

Uzkarsējiet cepeškrāsni līdz aptuveni 170–180 grādiem. Cepamo formu iesmērējiet ar sviestu vai izklājiet ar cepamo papīru. Visērtāk izmantot apaļu formu, bet, ja tādas nav, derēs arī neliela taisnstūra forma.

Mīksto sviestu saputojiet ar cukuru, līdz masa kļūst gaišāka un gaisīgāka. Tad iesitiet olas un vēlreiz visu labi samaisiet. Atsevišķi samaisiet miltus ar cepamo pulveri un šķipsniņu sāls, pēc tam ieberiet tos sviesta masā. Mīkla būs bieza, bet tā tam arī jābūt.

Ielieciet mīklu formā un izlīdziniet virsmu. Virsū kārtojiet plūmju pusītes ar miziņu uz augšu vai nedaudz iespiediet tās mīklā. Apslakiet ar citrona sulu, pārkaisiet ar cukuru un kanēli.

Cepiet apmēram 45–60 minūtes, līdz kūka skaisti apbrūnē un iedurts koka irbulītis iznāk ārā bez jēlas mīklas. Ja virspuse apbrūnē pārāk ātri, to var pārklāt ar foliju.

Pēc izcepšanas ļaujiet kūkai vismaz nedaudz atdzist. Karsta tā būs mīkstāka, bet atdzisusi labāk griezīsies. Daži saka, ka nākamajā dienā šī kūka ir vēl garšīgāka, jo plūmju skābenums labāk iesūcas mīklā.

Mazs triks, kas kūku padara vēl labāku

Ja vēlaties, lai kūka būtu vēl rudenīgāka, varat pievienot šķipsniņu vaniļas, nedaudz rīvētas citrona miziņas vai pavisam mazu šķipsniņu muskatrieksta. Tomēr nevajag pārspīlēt. Šīs kūkas būtība ir plūmes, sviesta mīkla un kanēlis. Ja pievienosiet pārāk daudz garšvielu, zaudēsiet vienkāršību, kuras dēļ tā kļuva slavena.

Tā lieliski garšo ar putukrējumu, grieķu jogurtu vai vaniļas saldējumu. Bet, godīgi sakot, šī kūka ir garšīga arī bez jebkādām piedevām. Ar kafiju, tēju vai glāzi piena.

Bet, ja plūmju sezona ir beigusies, var mēģināt izmantot persikus, aprikozes, ābolus vai ogas. Ne velti pati recepte vēlāk tika pārveidota visdažādākajos variantos.

Kūka, ko cilvēki pārvērta par tradīciju

Slavenās „The New York Times“ plūmju kūkas stāsts ir tik labs nevis tāpēc, ka tas būtu sarežģīts kulinārijas meistardarbs. Gluži pretēji. Tā kļuva par leģendu tāpēc, ka bija vienkārša, mājīga un īsta.

Laikraksts mēģināja pielikt punktu, bet lasītāji to nevēlējās. Viņiem šī recepte kļuva par rudens sākuma zīmi. Kad plūmes nogatavojas, vakari kļūst īsāki un virtuvē atkal gribas kaut ko siltu, saldu un mazliet nostalģisku.

Un varbūt te arī slēpjas viss noslēpums. Cilvēkiem ne vienmēr vajag jaunu recepti. Dažreiz viņiem vajag to pašu, kas jau reiz izdevās. To pašu smaržu. To pašu mīklu. Tās pašas plūmes, kas cepoties iegrimst kūkā un pārvērš to nevis desertā, bet atmiņā.

Tāpēc šī kūka arī nav izgājusi no modes. Jo tā neizliekas par greznu. Tā vienkārši dara to, kas jādara labai mājas kūkai, – liek vēlreiz atgriezties virtuvē un nogriezt sev vēl vienu gabaliņu.