Vecmāmiņa vienmēr lika aizvērt tualetes vāku: tikai vēlāk sapratu, kāpēc šis noteikums nemaz nav tik muļķīgs

Mūsu mājās tualetes vākam vienmēr jābūt aizvērtam. Nevis „ja atceries“, nevis „kad atnāk viesi“, nevis „kad sakārto vannasistabu“. Vienmēr.

Es pie tā esmu tik ļoti pieradusi, ka pat ciemos, pie draugiem vai viesnīcā roka pati nolaiž vāku. Dažreiz cilvēki pat iesmejas: „Ko tu, arī pie mums kārtību ieviesīsi?“ Un tad es atceros savu vecmāmiņu.

Viņa bija no tām sievietēm, kurām mājās bija noteikumi par visu. Kur glabāt maizi. Kad iznest atkritumus. Kāpēc vakarā istabā nedrīkst svilpot. Kāpēc uz galda nedrīkst atstāt tukšu pudeli. Un, protams, kāpēc tualetes vāks nekad nedrīkst būt pacelts.

Bērnībā man tas šķita kārtējā dīvainā vecmāmiņas iegriba. Nu, vāks un vāks. Kāpēc tik daudz drāmas? Bet viņa to uztvēra nopietni.

Reiz es pajautāju: „Vecmāmiņ, kāpēc tu tā nervozē par to vāku?“

Viņa pat nepagriezās prom no izlietnes. Tikai sacīja:

„Jo, ja atstāsi vaļā, nauda no mājām aizies.“

Toreiz man kļuva smieklīgi. Es domāju, ka tas ir kārtējais māņticības ticējums. Bet, gadiem ejot, sapratu, ka pat visdīvainākajiem vecmāmiņas noteikumiem dažreiz ir daudz vairāk jēgas, nekā sākumā šķiet.

Sākumā domāju, ka tas ir tikai māņticības ticējums

Kad izveidoju pati savas mājas, šo noteikumu paņēmu līdzi. Tualetes vāks – lejā. Un viss. Sākumā vīrs smējās, teica, ka uzvedos kā pansionāta uzraudzītāja. Arī bērni to aizmirsa, īpaši, kad bija mazāki. Bet es visu laiku atkārtoju vienu un to pašu: aizveriet vāku.

Dažreiz pat pati sev šķitu smieklīga. Galu galā, XXI gadsimts, cilvēki runā par investīcijām, tehnoloģijām, mākslīgo intelektu, bet es mājās cīnos par tualetes poda vāku.

Bet ir tāda lieta – kad mājās ievēro kārtību, tā pamazām kļūst nevis par noteikumu, bet par sajūtu. Aizvērts vāks vannasistabā man sāka nozīmēt ne tikai māņticību. Tas bija signāls, ka mājās viss ir savā vietā.

Un tad es sāku pamanīt arī ko citu. Kad mājās sāk valdīt neliela nevērība, tā reti paliek tikai vienā vietā. Šodien neaizver vāku. Rīt atstāj mitru dvieli uz veļas groza. Parīt neiznes atkritumus. Pēc vēl vienas nedēļas rēķins aizmirsts atvilktnē, čeks pazaudēts, ēdiens sabojājas ledusskapī, bet mēneša beigās atkal jautā: kur palika nauda?

Varbūt nauda patiešām neaizplūst tieši caur tualetes podu, kā mēdza teikt vecmāmiņa. Bet nekārtība ļoti bieži patiešām maksā.

Salūzušas lietas, nokavēti maksājumi, izmests ēdiens, nevajadzīgi pirkumi, jo „es nezināju, ka mums vēl ir“. Tas viss sākas ar maziem ieradumiem. Un varbūt tāpēc vecmāmiņas vārdi ar laiku man vairs nešķita nemaz tik muļķīgi.

Vāks lejā – ne tikai naudas dēļ

Protams, ir arī pavisam praktisks iemesls. Tualetes vāku ir vērts aizvērt higiēnas dēļ.

Kad nolaižam ūdeni ar atvērtu vāku, no poda gaisā var pacelties sīkas ūdens pilītes. Ar neapbruņotu aci tās neredzam, taču tās var nosēsties uz tuvumā esošajām virsmām: grīdas, sienām, skapīša, izlietnes un pat uz lietām, kas tiek glabātas netālu.

Bet tagad padomāsim, cik daudz cilvēku vannasistabā glabā zobu birstes. Bieži tās stāv glāzē pie izlietnes, tikai dažu soļu attālumā no tualetes. Turpat atrodas dvieļi, ķemmes, kosmētika, bērnu lietas, dažreiz pat atvērti vates plāksnīšu iepakojumi vai citi sīkumi.

Kad to apzinies, aizvērt vāku pirms ūdens nolaišanas vairs nešķiet vecmāmiņas māņticības ticējums. Tas vienkārši ir normāls, tīrs ieradums.

Īpaši tad, ja vannasistaba ir maza, kā daudzos Lietuvas dzīvokļos. Kad tualete, izlietne, veļas mazgājamā mašīna un visi higiēnas piederumi ietilpst vienā telpā, attālums starp tiem nav tik liels, kā gribētos.

Tāpēc es tagad vienmēr saku bērniem: vispirms vāks, pēc tam ūdens. Nevis otrādi.

Vēl viens iemesls – mājokļa izskats un cieņa pret citiem

Ir lietas, kas šķiet sīkumi, bet ļoti maina mājokļa kopējo iespaidu. Aizvērts tualetes vāks ir viena no tām.

Atvērts tualetes pods vannasistabā nekad neizskatās skaisti. Lai cik tīrs tas būtu. Jums var būt jaunas flīzes, skaists spogulis, smaržīga svece un glīti salikti dvieļi, bet, ja vāks ir pacelts, viss skats kaut kā sabrūk.

To īpaši izjūt, kad atnāk viesi. Viņi var neko neteikt. Varbūt pat apzināti to nepamanīs. Bet kārtīga vannasistaba rada pavisam citu sajūtu nekā tāda, kurā viss atstāts, kā pagadās.

Man aizvērts vāks ir kā saklāta gulta guļamistabā. Varbūt dzīve no tā brīnumainā kārtā nemainās, bet mājoklis uzreiz izskatās labāk aprūpēts.

Un tā nav nekāda pārspīlēta pedantiskuma izpausme. Tā ir cieņa pret sevi un citiem. Ja vannasistabu izmanto vairāki cilvēki, katram tā jāatstāj tāda, kurā pašam būtu patīkami ieiet.

Māņticības ticējumi dažkārt slēpj ļoti vienkāršu loģiku

Tagad, kad atceros vecmāmiņas vārdus par naudu, man šķiet, ka viņa pati varbūt līdz galam neticēja, ka ģimenes uzkrājumi kaut kā mistiski aizplūst caur tualeti.

Bet viņa labi saprata ko citu: mājās ir jābūt kārtībai.

Vecāko paaudžu cilvēki bieži runāja ar māņticības ticējumu palīdzību, jo tā ir vieglāk ieviest noteikumu. Bērnam pateiksi „tā ir higiēniskāk“ – viņš pēc piecām minūtēm aizmirsīs. Pateiksi „nauda aizies no mājām“ – viņš atcerēsies visu mūžu.

Un, lūk, es atceros.

Ne tikai atceros, bet arī pati atkārtoju.

Dažreiz jokojot, dažreiz nopietni. Kad bērni atstāj vāku paceltu, es saku: „Ko jūs darāt? Laižat naudu prom?“ Viņi smejas, bet vāku nolaiž. Un man ar to pietiek.

Jo pat tad, ja mēs māņticības ticējumam neticam, pats ieradums ir labs. Tas neko nemaksā, neaizņem laiku un neprasa īpašas pūles. Viena kustība – un vannasistaba izskatās kārtīgāka, higiēniskāka, mierīgāka.

Neliels noteikums, kas daudz pasaka par mājām

Es pamanīju, ka mājas kārtība bieži sastāv nevis no lielām ģenerālajām tīrīšanām, bet gan no maziem ikdienas soļiem.

Aizvērt tualetes vāku. Pēc zobu tīrīšanas noslaucīt izlietni. Pakārt dvieli. Uzreiz izmest tukšo iepakojumu. Nolikt lietu savā vietā. Nevis rīt, nevis „kad būs laiks“, bet tagad.

Šādi ieradumi šķiet sīki, bet tie rada sajūtu, ka mājas tiek turētas savās rokās. Un, kad mājās ir kārtība, kaut kā vieglāk ir tikt galā arī ar citām lietām: naudu, laiku, plāniem, attiecībām.

Tāpēc es no vecmāmiņas noteikuma neesmu atteikusies. Pat ja kādam tas šķiet smieklīgs.

Mūsu mājās tualetes vāks vienmēr ir aizvērts.

Ne tāpēc, ka es baidītos, ka nauda burtiskā nozīmē aizplūdīs kanalizācijā. Bet tāpēc, ka, sākot mājās ar maziem kārtības signāliem, arī visur citur rodas mazāk haosa.

Vecmāmiņa to sauca par māņticības ticējumu.

Es tagad to saucu par mājas disciplīnu.