Iemācījos atšķirt avokado šķirnes un tagad zinu, kā izvēlēties visgaršīgāko un gatavāko

Agrāk avokado veikalā izvēlējos gandrīz kā loterijas biļeti. Paņemu vienu, apskatos otru, nospiežu trešo, tad ņemu to, kurš „it kā labs“. Bet mājās sākas klasika: vai nu ciets kā akmens, vai arī iekšpusē jau pelēks, ar brūniem plankumiem, un visa vēlme pagatavot skaistas brokastis pazūd minūtes laikā.

Tikai vēlāk sapratu, ka problēma nav tikai gatavībā. Avokado nav visi vienādi. Atšķiras to šķirnes, miza, forma, kauliņa izmērs, mīkstuma tekstūra un pat garša. Viens vairāk piemērots gvakamolei, cits – salātiem, trešais – sviestmaizēm, bet ceturtais vienkārši prasās tikt saspaidīts ar citronu, sāli un uzziests uz grauzdētas maizes.

Kad beidzot sāku tos atšķirt, avokado izvēlēties veikalā kļuva daudz vieglāk. Un, pats galvenais, mājās vairs nav jādusmojas, ka atkal nopirku skaistu, bet pilnīgi nederīgu augli.

Vispirms iemācījos vienu noteikumu: avokado jābūt nevis cietam, bet maigi mīkstam

Gatavam avokado nevajadzētu būt kā plastmasas bumbiņai. Ja, to nospiežot, tas nemaz nepadodas, tas nozīmē, ka vēl ir par agru. Šāds avokado būs ciets, zaļgans, un tā garša atgādinās kaut ko starp negatavu bumbieri un ķirbi. Tas nederēs ne smēriņam, ne salātiem.

Taču arī pārāk mīksts avokado nav nekāds ieguvums. Ja pirksts viegli iegrimst, miza vietām ir sakritusies, bet auglis izskatās noguris, ir liela iespēja, ka iekšpusē jau būs brūni plankumi. Pārgriežot šādu avokado, bieži vien gaida vilšanās.

Man vislabākā pazīme ir tad, kad avokado, to nospiežot, nedaudz padodas, bet nesasēžas. Kā gatavs persiks, tikai stingrāks. Tad tas parasti ir tieši tāds, kā vajag: mīksts, bet vēl skaists, sviestains, bez rūgtuma un nepatīkamas smaržas.

Vēl apskatos vietu pie kātiņa. Ja tā ir ļoti tumša, iedobta vai slapja, avokado neņemu. Ja krāsa ir gaišāka un auglis izskatās vesels, izredzes ir daudz labākas.

Ja avokado ir ciets, es to nelieku ledusskapī

Agrāk pieļāvu vēl vienu kļūdu – atnesu mājās cietu avokado un ieliku ledusskapī. Tad gaidīju, gaidīju, bet tas gandrīz nemainījās. Tagad jau zinu: ja avokado vēl nav gatavs, tam vajag nevis aukstumu, bet laiku.

Šādu augli atstāju istabas temperatūrā, vislabāk tumšākā vietā. To var ielikt papīra maisiņā un paturēt dažas dienas. Tikai nevajag to cept uz saulainas palodzes. Tiešos saules staros miza var kļūt tumšāka, bet tas nenozīmē, ka iekšpuse skaisti nogatavosies.

Kad avokado jau ir pietiekami mīksts, to var likt ledusskapī, ja vēl neplānoju to ēst tajā pašā dienā. Tā tas ilgāk saglabājas labs un pa nakti nepārgatavojas.

„Hass“ – tas tumšais, kas visbiežāk ir visgaršīgākais smēriņiem

Ja vēlos avokado sviestmaizēm, gvakamolei vai vienkārši saspaidīšanai ar dakšiņu, visbiežāk izvēlos „Hass“. To ir viegli atpazīt: miza ir tumšāka, raupja, bet nogatavojusies bieži kļūst gandrīz tumši brūna vai violeti melna.

Man „Hass“ patīk tāpēc, ka tā mīkstums ir treknāks, sviestains, ar vieglu riekstu pēcgaršu. Tas ļoti labi saspaidās, tāpēc ir piemērots smēriņiem. Pietiek ar nedaudz citrona sulas, sāls, pipariem, varbūt dažām čili pārslām – un man jau ir kārtīga uzkoda.

Vēl viens pluss – šī šķirne ir diezgan uzticama. Tā labi panes transportēšanu, retāk pieviļ, un veikalos tā ir bieži sastopama. Ja redzu labi nogatavojušos „Hass“, visbiežāk ņemu tieši to.

Visgaršīgākie avokadoAttēls: Ilustratīvs attēls

„Fuerte“ izvēlos tad, kad vajag vieglāku garšu

„Fuerte“ izskatās citādi. Tam biežāk ir zaļa miza, tas ir iegarenāks, atgādina bumbieri vai pilienu. Tā garša ir vieglāka, svaigāka, nedaudz zāļaināka. Ne tik trekna kā „Hass“.

Man tas labāk piemērots salātiem vai ēdieniem, kuros avokado nedrīkst aizēnot visu pārējo. Piemēram, kopā ar tomātiem, gurķiem, fetu, zivi vai suši. Tur, kur gribas nevis smagu krēmu, bet skaistus gabaliņus.

Tikai ar „Fuerte“ jābūt rūpīgākam, pārbaudot gatavību. No ārpuses tas ne vienmēr tik skaidri parāda, kas notiek iekšpusē. Tāpēc saspiešanas pārbaude šeit ir ļoti svarīga.

„Pinkerton“ man patīk mīkstuma daudzuma dēļ

„Pinkerton“ arī bieži ir iegarenas formas, ar raupju mizu. Man tas patīk tāpēc, ka tā kauliņš parasti nav ļoti liels, bet mīkstuma ir diezgan daudz. Miza bieži viegli atdalās, tāpēc to ir ērti sagriezt.

Garša ir maiga, patīkama, tekstūra laba. Šāds avokado der gan sviestmaizēm, gan salātiem. Ja atrodu skaistu „Pinkerton“, uzskatu to par ļoti labu pirkumu.

Tikai pēc atvēršanas jāapskatās, vai pie kauliņa mīkstums nav sācis kļūt tumšāks. Neliela tumšāka vieta vēl nav traģēdija, bet, ja smarža ir dīvaina, tekstūra gļotaina vai ir daudz brūnu laukumu, tādu labāk neēst.

Apaļie avokado bieži ir bagātīgāki

Ir arī apaļāki avokado, piemēram, „Reed“. Tie izskatās citādi nekā parastie iegarenie augļi. Bieži vien tie ir gandrīz lodveida, ar biezāku mizu un diezgan lielu kauliņu, bet mīkstums var būt ļoti garšīgs – trekns, bagātīgs, riekstains.

Šādu avokado man patīk izmantot sviestmaizēm vai mērcēm, kur gribas izteiktāku, krēmīgu garšu. Tas var būt īsts atklājums, ja izdodas trāpīt uz labu gatavību.

Tagad veikalā vairs neņemu pirmo, kas pagadās

Mans noteikums ir vienkāršs: vispirms skatos uz šķirni un mizu, tad ļoti maigi saspiežu, pēc tam novērtēju vietu pie kātiņa. Ja avokado ir ciets, pērku tikai tad, ja varu pagaidīt dažas dienas. Ja vajag šodienai, ņemu tikai tādu, kas jau ir maigi mīksts.

Un vēl viena lieta – vairs nepērku daudz uzreiz, ja tie visi ir gatavi. Avokado ir ļoti īss „zelta brīdis“: vakar vēl ciets, šodien ideāls, rīt jau pārgatavojies. Tāpēc labāk iegādāties dažāda mīkstuma augļus, lai vienu apēstu tagad, bet pārējie vēl varētu pagaidīt.

Tagad avokado man vairs nav loterija. Ja vēlos smēriņu – izvēlos tumšo, sviestaino „Hass“. Ja salātiem – meklēju vieglāko „Fuerte“. Ja vēlos vairāk mīkstuma un ērtības – ņemu „Pinkerton“. Bet, ja gadās labs apaļš, bagātīgas garšas avokado, es jau zinu, ka no tā sanāks lieliska sviestmaize.

Šķita, ka tas ir sīkums, bet tas mainīja visu.

Jo garšīgs avokado sākas nevis virtuvē.

Tas sākas pie plaukta veikalā.