Kāpēc kartēs ziemeļi vienmēr ir augšpusē — atbilde nav tik acīmredzama

Tālrunis rokā, maršruts uz nepazīstamu vietu jau ievadīts, bet zilais punktiņš ekrānā griežas kopā ar cilvēku. Vienā mirklī šķiet, ka jāiet uz augšu, nākamajā – pa kreisi, lai gan iela acu priekšā ir pavisam taisna. Tad daudzi instinktīvi pagriež karti tā, lai tās augšpuse sakristu ar virzienu, kurā viņi paši dodas.

Taču, tiklīdz ekrāns atgriežas ierastajā skatā, ziemeļi atkal nonāk augšpusē. Esam tik ļoti pieraduši pie šāda pasaules izkārtojuma, ka tas šķiet pats par sevi saprotams: augšā – ziemeļi, apakšā – dienvidi, kreisajā pusē – rietumi, labajā – austrumi. Tikai patiesībā Zemei nav ne īsta „augšas“, ne „apakšas“.

Karte nav logs uz pasauli. Tas ir cilvēku radīts nosacījums, kas palīdz orientēties. Ziemeļi nonāca augšpusē nevis tāpēc, ka tā nosaka daba, bet gan tāpēc, ka šāda izvēle laika gaitā izrādījās ērta un kļuva par gandrīz nemanāmu ieradumu.

Zemi pie sienas varētu pakārt arī citādi

Pietiek iztēloties globusu: to var pagriezt, kā vien vēlas, un pasaulē tāpēc nekas nemainīsies. Austrālija nenonāks „apakšā“ sliktākā vietā, bet Eiropa nekļūs svarīgāka tikai tādēļ, ka zīmējumā atrodas augstāk. „Augša“ un „apakša“ parādās tikai tad, kad mēģinām apaļo Zemi pārnest uz plakanas lapas vai tālruņa ekrāna.

Senākās kartēs orientācija nebija vienāda. Dažās augšpusē atradās austrumi – virziens, no kura lec saule un kuram daudzās kultūrās bija īpaša nozīme. Citās kartēs augšpusē varēja būt dienvidi, īpaši tur, kur ceļotājiem un jūrniekiem šāds novietojums šķita ērtāks, ņemot vērā viņu izmantotos maršrutus vai apkārtējo vidi.

Pat pats vārds „orientēties“ atgādina austrumus: tas saistīts ar latīņu vārdu oriens, kas nozīmē austrumus vai saullēktu. Cilvēkam, kurš dzīvo saskaņā ar rīta gaismu, austrumi var šķist dabisks sākums. Tātad mūsdienu iespaids, ka ziemeļiem obligāti jābūt augšpusē, vairāk stāsta par mūsu apgūto karšu valodu nekā par pašu planētu.

Kāpēc kartēs ziemeļi vienmēr ir augšpusē — atbilde nav tik acīmredzamaAttēls: Pixabay / Ghinzo

Kāpēc tieši ziemeļi kļuva par ērtāko kopīgo noteikumu

Ziemeļu virziens laika gaitā ieguva lielu praktisku priekšrocību. Ziemeļu puslodē ceļotājiem palīdzēja Polārzvaigzne – debesīs tā izskatās gandrīz nekustīga un diezgan uzticami norāda virzienu. Kad ceļojumi pa sauszemi un jūru balstījās uz debesu novērojumiem, šāds orientieris bija daudz noderīgāks par abstraktu vienošanos.

Vēlāk svarīga loma bija kompasam. Tā adata vērsta magnētisko ziemeļu virzienā, tāpēc kartes ir ērti saskaņot ar to, ko cilvēks tur rokā. Jūrniekam, kurš plāno maršrutu, vai ceļotājam mežā nebija katru reizi no jauna jādomā, kuru kartes pusi uzskatīt par augšpusi – pietika saskaņot lapu ar kompasa virzienu.

Kad kartes sāka plašāk drukāt, vienota vienošanās kļuva vēl svarīgāka. Tirgotājiem, armijām, valstu administrācijām un parastiem ceļotājiem bija jāsaprot viens un tas pats attēlojums bez gariem paskaidrojumiem. Ziemeļi augšpusē nostiprinājās ne vienā dienā un ne tikai viena iemesla dēļ, taču šis standarts galu galā atviegloja dzīvi: cita cilvēka karti varēja lasīt gandrīz tāpat kā savējo.

Kad ieradums sāk šķist pasaules kārtība

Šī vienošanās rada arī savādu psiholoģisku ietekmi. Tas, kas kartē atrodas augšpusē, bieži neapzināti šķiet esam „augstāk“, savukārt apakšā esošās vietas – it kā tālākas, mazāk centrālas. Lai gan cilvēks lieliski zina, ka tas ir tikai papīra virziens, attēls tomēr ietekmē mūsu intuīciju par pasaules izmēru, attālumiem un nozīmīgumu.

Dažādi cilvēki to pamana atšķirīgi. Skolēns, pirmo reizi ieraugot apgrieztu pasaules karti, var apjukt, jo pazīstamie kontinenti izskatās tā, it kā būtu nonākuši nepareizajās vietās. Autovadītājam biežāk rūp, lai navigācija rādītu braukšanas virzienu uz priekšu, nevis ziemeļus augšpusē. Savukārt cilvēkam, kurš pieradis plānot ceļojumus pēc papīra kartes, tieši fiksēti ziemeļi palīdz ātrāk saprast, kur atrodas mājas, pilsēta vai tuvākais ceļš.

Digitālās kartes šo seno vienošanos ir nedaudz mīkstinājušas. Tās var griezties kopā ar cilvēku, parādīt ēkas trīsdimensiju perspektīvā vai piedāvāt maršrutu bez jebkādām debespusēm. Tomēr, kad jāierauga plašāks skats, ziemeļi visbiežāk atgriežas augšpusē – nevis tāpēc, ka citādi būtu nepareizi, bet tāpēc, ka miljoniem cilvēku jau prot šādi lasīt telpu.

Ja nākamreiz nejauši pagriezīsiet tālruni kartē un uz mirkli apjuksiet, der atcerēties: apmaldījusies nav pasaule, bet tikai tās zīmējums. Ziemeļi augšpusē ir viena no veiksmīgākajām cilvēces vienošanām, taču vienošanās nekad nav tas pats, kas dabas likums.