Tagad pieļautā kļūda pavasarī maksās visu zālienu: septembra sākumā zāli jākopj pavisam citādi

Augusta beigās un septembra sākumā zāliens bieži izskatās tā, it kā vasara no tā būtu izspiedusi pēdējos spēkus. Vienā vietā zāle karstuma dēļ ir kļuvusi dzeltena, citā – izretinājusies sausuma ietekmē, bet ēnainās vietās jau uzkrājas sūnas un brūns kūlas slānis. Tieši tagad daudzi pieļauj kļūdu un turpina rūpēties par zālienu tāpat kā jūlijā – pļauj īsi, bagātīgi kaisa slāpekļa mēslojumu un cer, ka līdz salnām tas pats atgūsies. Taču vasaras beigās noteikumi jau ir jāmaina. Daži vienkārši darbi septembra sākumā var noteikt, vai pavasarī pagalmu sagaidīs blīvs, zaļš zāliens vai izretināti dzelteni plankumi.

Šādi īsi zāli vairs nevajadzētu pļaut

Līdz ar septembri ir vērts pakāpeniski palielināt pļaušanas augstumu un atstāt aptuveni 5–6 centimetrus garu zāli. Garāki stiebri labāk aizsargā sakņu zonu no lielām temperatūras svārstībām, bet rudenī tas kļūst arvien svarīgāk – dienās vēl var būt silts, taču naktīs temperatūra jau strauji pazeminās. Turklāt rudenī zāle aug lēnāk, tāpēc tā nav jāpļauj tik bieži kā vasaras vidū. Vairumā gadījumu pietiek izvilkt zāles pļāvēju aptuveni reizi desmit dienās, atkarībā no laikapstākļiem un augšanas tempa.

Svarīgi izvēlēties arī piemērotu laiku. Ja no rīta zāliens ir slapjš no rasas, pļaušanu labāk atlikt. Slapja zāle tiek nopļauta nevienmērīgi, pielīp pie zāles pļāvēja un var tikt vairāk bojāta. Īpaši nevajadzētu pirms ziemas zālienu „noskūt” ļoti īsu, cerot, ka tā tas nebūs ilgāk jāpļauj. Pārāk īsa zāle aukstajā sezonā ieiet vājāka un sliktāk aizsargā savu sakņu sistēmu.

Viens mēslojuma maiss tagad var nodarīt vairāk ļauna nekā laba

Septembra sākumā ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību mēslojuma sastāvam. Vasarā augšanu veicinošais slāpeklis bija noderīgs, taču, tuvojoties rudenim, nepieciešamība pēc tā ievērojami samazinās. Ja zāliens arī turpmāk tiks intensīvi mēslots ar slāpekli, tas sāks audzēt daudz mīkstu, jaunu lapu, kuras līdz salnām var nepaspēt nostiprināties.

Tāpēc rudens sākumā ir vērts izvēlēties mēslojumu, kurā ir vairāk kālija un fosfora. Kālijs palīdz augam labāk sagatavoties vēsākam periodam, bet fosfors ir svarīgs sakņu sistēmai. Vienkārši sakot, tagad zālienam vairs nevajadzētu censties pēc iespējas ātrāk augt uz augšu, bet gan nostiprināties no apakšas.

Tieši šeit bieži kļūdās tie, kuri pamana nodzeltējušu laukumu un automātiski kaisa vairāk ierastā vasaras mēslojuma. Uz īsu brīdi zāliens var pat kļūt zaļāks, taču šāda strauja augšanas veicināšana pirms rudens ne vienmēr ir tas, kas tam visvairāk nepieciešams.

Zāliena pļaušana rudenīAttēls: Ilustratīvs attēls

Atdaliet zāli un paskatieties, kas slēpjas apakšā

Septembra sākumā ir vērts veikt ļoti vienkāršu pārbaudi. Ar pirkstiem atdaliet zāli un apskatiet augsnes virsmu. Ja tur redzams biezs brūns slānis no vecas zāles, sūnām un citām augu atliekām, zāliens var sākt smakt. Ūdenim, gaisam un barības vielām kļūst grūtāk sasniegt saknes.

Šādā gadījumā var palīdzēt viegla skarificēšana. Ja augsne ir ļoti sablīvējusies – piemēram, pa to pastāvīgi staigā, tur spēlējas bērni vai skraida dzīvnieki –, ir vērts padomāt arī par aerāciju. Izveidojot augsnē nelielus caurumus, gaiss un ūdens vieglāk sasniedz saknes, tāpēc zāliens var ātrāk atgūties.

Tomēr nevajag pārspīlēt. Ja zāle ir ļoti vāja vai tikko pārcietusi ilgstošu sausumu, agresīva izplēšana var to vēl vairāk novājināt. Šādā gadījumā labāk sākt ar problemātiskajām vietām un vērot, kā zāliens atgūstas.

Plikie laukumi vēl var aizaugt līdz ziemai

Ja pēc vasaras zālienā palikušas plikas vai stipri izretinājušās vietas, septembra sākums ir ļoti piemērots laiks, lai tās sakoptu. Augsne vēl ir pietiekami silta, lai sēklas sadīgtu, bet rudens mitrums parasti palīdz uzturēt vienmērīgākus apstākļus nekā karstā vasara.

Plika vieta vispirms viegli jāuzirdina, jāuzkaisa zāles sēklas un tās jāpārklāj ar ļoti plānu komposta vai auglīgas augsnes slāni. Pēc tam vissvarīgākais ir nepieļaut, ka virsma pilnībā izžūst. Jauno zāļu saknes sākumā ir ļoti seklas, tāpēc dažas sausas dienas var apturēt visu pārsēšanas procesu.

Arī atlikušo zālienu sausā periodā labāk laistīt retāk, bet bagātīgāk. Pastāvīga viegla virsmas samitrināšana veicina sakņu turēšanos tuvu augsnes virsmai, bet dziļāka laistīšana liek tām doties dziļumā. Šāds zāliens vēlāk kļūst izturīgāks gan pret sausumu, gan temperatūras izmaiņām.

Septembrī svarīgākais vairs nav audzēt, bet sagatavot ziemai

Vasarā mūsu mērķis bija saglabāt zālienu zaļu un strauji augošu. Septembrī mērķis jau ir pavisam cits – palīdzēt tam nostiprināties pirms aukstuma. Tāpēc tagad ir vērts atstāt zāli nedaudz garāku, pārstāt neapdomīgi izmantot slāpekli, noņemt uzkrājušos kūlas slāni, sakopt izretinātās vietas un nepieļaut, ka augsne pilnībā izžūst.

Tie nav darbi, kuru rezultātu ieraudzīsiet nākamajā rītā. Taču īstā atšķirība parādīsies pavasarī. Zāliens, kas ziemā iegājis ar spēcīgām saknēm un bez bieza atmirušo atlieku seguma, atgūstas daudz ātrāk, un to retāk klāj pliki, dzeltenīgi laukumi. Tāpēc septembra pirmās nedēļas var būt svarīgākas, nekā šķiet – daži pareizi lēmumi tagad var ietaupīt daudz darba, sākoties nākamajai sezonai.