Mamma šo ābolu un bumbieru pīrāgu cep katros svētkos – visi vispirms jautā, vai tas būs galdā

Mūsu ģimenē ir ēdieni, kurus neviens īpaši nelūdz, jo visi tāpat zina, ka tie būs. Viens no tādiem ir mammas ābolu un bumbieru pīrāgs. Nav svarīgi, vai svinam dzimšanas dienu, vārda dienu, sanākam kopā Ziemassvētkos vai vienkārši gaidām vairāk viesu, kādā brīdī virtuvē vienmēr parādās pazīstamā cepamā forma, un māja sāk smaržot pēc āboliem, bumbieriem un kanēļa.

Dīvainākais ir tas, ka tas nav izsmalcināts krēms vai deserts, kura pagatavošanai vajadzētu pusi dienas pavadīt virtuvē. Pīrāgs ir diezgan vienkāršs, taču daudzu gadu laikā ir kļuvis par tik lielu mūsu svētku sastāvdaļu, ka tā neesamību, visticamāk, pamanītu visi. Mamma reizēm joko, ka varētu pagatavot piecus jaunus desertus, bet tik un tā kāds pajautātu: „Bet tas ābolu un bumbieru pīrāgs būs?“

Man pašai tā garša vispirms nozīmē nevis desertu, bet gan cilvēku pilnu māju. Kamēr pīrāgs cepas, kāds klāj galdu, kāds jau dzer kafiju, virtuvē visu laiku trūkst vietas, bet mamma visiem atkārto, lai neaiztiek pīrāgu, kamēr tas vismaz nedaudz neatdziest. Visbiežāk neviens ilgi neiztur.

Kāpēc mamma šajā pīrāgā vienmēr sajauc ābolus ar bumbieriem

No āboliem vien cepts pīrāgs ir svaigāks un skābenāks, bet nogatavojušies bumbieri piešķir saldumu un mitrumu. Saliekot abus augļus kopā, iegūst mīkstu, sulīgu pildījumu, tomēr pats pīrāgs nepaliek slapjš. Mamma vienmēr izvēlas stingrākus ābolus un nogatavojušos, bet vēl neizjukušus bumbierus. Pārāk mīksti augļi cepoties gandrīz izkūst, tāpēc pīrāga vidus var kļūt pārāk mitrs.

Vēl viena lieta, ko viņa nemaina, – augļu nežēlo. Mīklas šeit nav pārāk daudz, tāpēc katrā gabaliņā ir jābūt jūtamam gan ābolam, gan bumbierim. Tieši tāpēc pīrāgs nākamajā dienā paliek mīksts un, ja vispār kaut kas no tā paliek pāri, bieži vien ir pat garšīgāks nekā tikko izceptais.

Īpašais ābolu un bumbieru pīrāgsAttēls: Sukurta DI

Mammas ābolu un bumbieru pīrāgam vajadzēs

• 3 vidēja lieluma ābolus;
• 3 nogatavojušos, bet stingrus bumbierus;
• 3 olas;
• 150 g cukura;
• 120 g sviesta;
• 180 g skābā krējuma;
• 240 g kviešu miltu;
• 2 tējkarotes cepamā pulvera;
• 1 tējkaroti vaniļas cukura;
• 1 tējkaroti kanēļa;
• šķipsniņu sāls;
• 1 ēdamkaroti citrona sulas;
• nedaudz pūdercukura dekorēšanai.

Vispirms mamma izkausē sviestu un atstāj to nedaudz atdzist. Olas saputo ar cukuru un vaniļas cukuru, līdz masa kļūst gaišāka un gaisīgāka. Tad pievieno sviestu, iemaisa skābo krējumu, bet atsevišķā bļodā sajauktos miltus, cepamo pulveri un šķipsniņu sāls pievieno pašās beigās. Mīklu ir svarīgi maisīt tikai tik ilgi, lai nepaliktu sausu miltu – ilgstoši putojot, pīrāgs var zaudēt savu mīkstumu.

Ābolus un bumbierus nomizo, izņem sēklotnes un sagriež diezgan mazos gabaliņos. Augļus apslaka ar citrona sulu, pārkaisa ar kanēli un uzmanīgi iemaisa mīklā. Sākumā var šķist, ka augļu ir par daudz, taču tā tam arī jābūt.

Mīklu ielej aptuveni 24 cm diametra formā, kas izklāta ar cepamo papīru, un izlīdzina. Pīrāgu cep līdz 175 grādiem sakarsētā cepeškrāsnī aptuveni 45–55 minūtes. Tā kā ābolos un bumbieros ir diezgan daudz mitruma, nevajadzētu spriest tikai pēc skaisti apbrūnējušās virskārtas – vidū iespraustam koka irbulītim jābūt bez jēlas mīklas piejaukuma.

Viena lieta, ko mamma nekad nedara uzreiz pēc pīrāga izņemšanas

Bērnībā tieši šī daļa kaitināja visvairāk – pīrāgu nedrīkst uzreiz griezt. Mamma vienmēr atstāj to formā vismaz 15–20 minūtes. Karstie augļi iekšpusē vēl ir ļoti mīksti, tāpēc pārāk agri pārgriezts pīrāgs var izskatīties it kā neizcepts un sākt izjukt.

Kad tas nedaudz atdziest, mamma izņem to no formas, bet tieši pirms nešanas galdā viegli pārkaisa ar pūdercukuru. Reizēm pie vēl silta gabaliņa pasniedzam karoti putukrējuma vai vaniļas saldējumu, taču visbiežāk nekas papildus nav vajadzīgs. Pīrāgs pats par sevi ir pietiekami mitrs, augļains un aromātisks.

Ir bijuši svētki, kad mamma teica, ka šoreiz ceps kaut ko citu. Un gandrīz vienmēr kāds no ģimenes uzreiz pajautāja, vai tas nozīmē, ka ābolu un bumbieru pīrāga nebūs. Tad viņa nopūtās, pasmaidīja, un nākamajā rītā uz virtuves galda tik un tā parādījās āboli, bumbieri un cepamā forma.

Varbūt tāpēc dažu ģimenes recepšu vērtība nemaz nav tajā, ka tās būtu neparastas. Tās kļūst īpašas tāpēc, ka atkārtojas gadu no gada un galu galā bez tām sāk kaut kā pietrūkt.

Mūsu ģimenē svētkiem var būt cits pamatēdiens, citi viesi vai citāds galda rotājums. Taču, ja virtuvē smaržo pēc mammas ābolu un bumbieru pīrāga, es zinu vienu – visi jau ir sanākuši, un svētki patiešām ir sākušies.