Bērnības skolas penālis atvilktnē izraisīja smaidu: kāpēc šādas lietas glabājam gadu desmitiem

„Pagaidi, šo neizmet.“ Šāds teikums reizēm izskan pavisam negaidīti – kārtojot vecu skapi, saiņojot mantas pārcelšanās laikā vai vienkārši beidzot mēģinot atbrīvot to atvilktni, kas gadiem vairs neatveras līdz galam.

Starp vecām burtnīcām, izbalējušām pastkartēm un neizmantotām atslēgām roka aizķeras aiz skolas penāļa. Varbūt tā rāvējslēdzējs jau ķeras, stūri ir nodiluši, bet iekšpusē joprojām mētājas īss zīmulis vai izžuvusi pildspalva. Lietai, kas šodien praktiski ir bezvērtīga, pēkšņi izdodas izraisīt smaidu – un roka vairs neceļas to izmest.

Tas nav tikai sentiments par skaistākiem laikiem. Viens vecs penālis var negaidīti atgriezt klasē, kur smaržoja pēc krīta un slapjiem mēteļiem, pirmajā septembra dienā, nervozā kontroldarbā vai pie vecāku pirktās dāvanas pirms mācību gada. Lieta aizņem maz vietas, bet tajā ietilpst daudz vairāk, nekā pirmajā brīdī šķiet.

Atvilktnē guļ nevis penālis, bet vesels dzīves posms

Vecas lietas bieži darbojas kā klusas atmiņas pogas. Skatoties uz penāļa audumu, skrāpējumu uz lineāla vai šķībi pielīmētu uzlīmi, atmiņas atgriežas nevis pēc datumiem un nevis kārtīgā stāstā. Vispirms rodas sajūta: kā tas bija – būt bērnam, kad lielākā rūpe varēja būt pazaudēta dzēšgumijas puse vai nesagatavotas stundas.

Pieauguša cilvēka mājās daudz kam ir skaidrs pielietojums: traukus izmanto virtuvē, dokumentus glabā mapē, drēbes pērk un maina atbilstoši vajadzībām. Bērnības lietas bieži vairs neatbilst šai loģikai. To vērtība nav funkcionāla, bet gan emocionāla – tās atgādina ne tikai par konkrētu notikumu, bet arī par cilvēku, kas kādreiz bijām.

Īpaši spēcīgi to izjūt tad, kad dzīve mainās. Pārvācoties, bērniem sākot skolas gaitas, atvadoties no vecāku mājām vai kārtojot pēc tuvinieka palikušās mantas, vecas sīkas lietas sāk runāt skaļāk nekā lielas kastes. Tās atgādina, ka laiks ir pagājis, taču noteiktas mūsu dzīves daļas nekur nav pazudušas.

Tāpēc cilvēks glabā nevis tāpēc, ka viņam būtu žēl vecā penāļa. Viņš glabā iespēju kaut uz mirkli pieskarties savai pagātnei bez fotoalbuma un gariem stāstiem. Dažkārt pietiek ar vienu izbalējušu zīmējumu uz auduma, lai prātā atkal parādītos sen aizmirsts skolas sols.

Bērnības skolas penālis atvilktnē izraisīja smaidu: kāpēc šādas lietas glabājam gadu desmitiemAttēls: Unsplash / Nihal Demirci

Kāpēc dažas lietas nonāk atkritumos, bet citas izdzīvo gadu desmitiem

Ne katra veca lieta kļūst dārga. Reti kurš glabā visas izlietotās burtnīcas vai katru pildspalvu, taču viens konkrēts penālis, mugursoma vai sporta soma var palikt ģimenē vairākus gadu desmitus. Visbiežāk saglabājas tas, kas bijis saistīts ar pirmo patstāvības pieredzi, svarīgu cilvēku vai spēcīgu emociju.

Penālis var būt pirmā lieta, ko bērns pats izvēlējies veikalā. Tā var būt mammas vai vecvecāku dāvana, kas saņemta pirms pirmās klases, vai arī lieta, kas pavadījusi laikā, kad vajadzēja iejusties jaunā skolā. Pat ja cilvēks pats apzināti neatceras visus apstākļus, lieta saglabā to noskaņu.

Ir arī cits iemesls: šādas lietas šķiet mazas, tāpēc to atlikšana neko nemaksā. Vecu skapi vai salūzušu galdu ir grūti paturēt, bet penāli var iebīdīt atvilktnes stūrī. Tā tas paliek „pagaidām“, un pēc pieciem, desmit vai trīsdesmit gadiem šis „pagaidām“ jau kļūst par ģimenes vēstures daļu.

Dažādiem cilvēkiem šāda pieķeršanās nozīmē atšķirīgas lietas. Senioram skolas lieta var atgādināt laiku, kuru vairs nav iespējams apmeklēt, vecākiem – viņu pašu bērnību un negaidīto apziņu, ka viņu bērni jau piedzīvo līdzīgu posmu. Jaunākiem cilvēkiem tas dažkārt šķiet kā nevajadzīga krāšana, līdz kādu dienu viņi paši atvilktnē atrod pirmo koncerta biļeti, izlaiduma lenti vai bērnības rotaļlietu.

Atmiņas nav jāuzglabā noliktavā, taču arī no tām nav jākaunas

Dažkārt tuvinieki uz šādām lietām raugās ļoti praktiski. Vienam tā ir tikai putekļus krājoša vecu mantu kaudze, otram – lietas, kurām nedrīkst pieskarties. Abas puses ir saprotamas: mājām nevajadzētu pārvērsties par noliktavu, taču pastāvīgi aicinājumi visu izmest var izklausīties kā mudinājums atteikties no daļas savas vēstures.

Kārtojot māju, ir vērts sev uzdot nevis jautājumu „vai šī lieta vēl ir noderīga?“, bet gan „ko es patiesībā vēlos saglabāt?“. Ja atbilde ir skaidra atmiņa, var paturēt vienu vai dažas svarīgākās lietas, nevis krāt visu bez izvēles. Bieži vien pietiek ar mazu atmiņu kasti, kurā ietilpst tas, ko patiešām būtu žēl zaudēt.

Ja lieta ir svarīga, bet mājās ir maz vietas, to var nofotografēt, pierakstīt tās stāstu vai aprunāties ar tuviniekiem par to, ko tā atgādina. Tomēr fotogrāfija ne vienmēr aizstāj pašu lietu: vecs audums, smarža, skrāpējums vai rāvējslēdzēja skaņa pamodina atmiņu citādi nekā attēls tālrunī. Tāpēc nevajag sevi vainot, ja vēl joprojām gribas paturēt vienu mazu, nevienam citam nevajadzīgu lietu.

Gan darbinieki, kas palīdz cilvēkiem pārvākties vai sakārtot māju, gan ģimenes locekļi bieži redz vienu un to pašu nesaprašanos: viens vēlas ātri atbrīvot telpu, otrs lūdz atstāt vēl vismaz vienu kasti. Šeit palīdz nevis spiediens, bet vienošanās. Dažkārt cilvēkam vajag nevis vēl vienu glabāšanas gadu, bet dažas minūtes, lai mierīgi atcerētos un pats izlemtu, vai lieta paliks.

Vecs skolas penālis atvilktnē nav ne liels noslēpums, ne vājuma pazīme. Tas atgādina vienkāršu lietu: cilvēks nesastāv tikai no tā, ko izmanto šodien. Dažkārt vismazākā, visvairāk nodilušā lieta glabā to mūsu versiju, kuru vairs nevaram sastapt citādi – tikai negaidīti atverot vecu atvilktni.