Uz „McDonald’s“ viņš atnāca pusaudža vecumā strādāt pie kases – pēc 50 gadiem viņam pieder seši restorāni

Kad 16 gadus vecais Terijs Īgls pirmo reizi uzvilka „McDonald’s“ uniformu, viņš noteikti nedomāja par biznesa impēriju. Tas bija vienkāršs darbs nepilnu darba laiku Londonas priekšpilsētā: sagaidīt klientus, pieņemt pasūtījumus, strādāt pie kases un iemācīties nesamulst, kad rinda pie letes sāk kļūt garāka. Tolaik „McDonald’s“ Apvienotajā Karalistē vēl bija jaunums – pirmais restorāns valstī tika atvērts tikai pirms dažiem gadiem.

Šodien viņam ir 65 gadi, bet pusaudža gados sāktā darba maiņa pārvērtusies par 50 gadu ceļojumu. Terijs Īgls tagad pārvalda sešus „McDonald’s“ restorānus Dienvidlondonā un ir viens no tiem cilvēkiem, kuru stāsts šķiet gandrīz neticams: viņš sāka ar visvienkāršāko darbu zālē, bet pēc vairākiem gadu desmitiem pats kļuva par restorānu īpašnieku.

Pirmais darbs, kam vajadzēja būt īslaicīgam

1976. gadā Terijs sāka strādāt „McDonald’s“ restorānā Ketrfordā. Viņš bija pusaudzis, kurš meklēja darbu, tāpat kā daudzi jaunieši: nedaudz naudas, pirmā pieredze, iespēja iemācīties sazināties ar klientiem. Šādus darbus bieži uzskata par īslaicīgiem – pastrādāsi vasarā, paliksi dažus mēnešus un pēc tam dosies tālāk.

Taču Terija gadījumā viss pavērsās citādi. Viņš ne tikai palika, bet arī ļoti ātri sāka kāpt pa karjeras kāpnēm. Pēc dažiem gadiem, būdams tikai 19 gadus vecs, viņš jau tika paaugstināts vadītāja amatā. Šādam vecumam tas nebija mazsvarīgi: bija jāatbild par komandu, ātrumu, kārtību, klientiem un restorāna ikdienas ritmu, kurā kļūdas uzreiz kļūst pamanāmas.

Tieši tad kļuva skaidrs, ka viņam tas nav tikai darbs pie kases. Viņš redzēja sistēmu no iekšpuses, saprata cilvēkus, mācījās vadīt un pamazām attīstīja ambīcijas, kas vēlāk mainīja visu viņa dzīvi.

No darbinieka līdz īpašniekam

Lielais lūzuma brīdis pienāca tad, kad Terijs nolēma iegūt franšīzi. Tas nozīmēja pavisam citu atbildības līmeni. Viena lieta ir strādāt restorānā, pat ja esi vadītāja amatā, bet pavisam kas cits – pašam vadīt biznesu, kurā no taviem lēmumiem ir atkarīgi darbinieki, klienti, izdevumi, kvalitāte un reputācija.

Savu pirmo „McDonald’s“ restorānu viņš atvēra Londonas Kambervelas rajonā. Tas bija solis, ko daudzi uzskatītu par pārāk lielu, pārāk riskantu vai vienkārši cilvēkam, kurš sācis ar parastu darbinieka amatu, nesasniedzamu. Taču Terija stāsts ir interesants arī tāpēc, ka tas neradās vienā naktī. Te nebija loterijas biļetes, pēkšņa mantojuma vai vienas ģeniālas idejas. Bija pusgadsimtu ilgs darbs tajā pašā sistēmā, kurā viņš auga kopā ar biznesu.

Tagad viņa pārziņā ir seši restorāni Dienvidlondonā. Un, lai gan šis skaitlis izklausās iespaidīgi, pats Terijs savu stāstu neapraksta tikai ar naudas palīdzību. Viņš uzsver, ka bizness viņam vienmēr ir bijis saistīts ar cilvēkiem: darbiniekiem, klientiem, jauniešiem, kuriem nepieciešama pirmā iespēja, un kopienu, kurā restorāni darbojas ik dienu.

Viņš ieguldīja ne tikai restorānos

Ilgo darba gadu laikā Terijs Īgls kļuva pazīstams ne tikai kā uzņēmējs. Viņš aktīvi atbalstīja cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību, sadarbojās ar vietējo policiju un iesaistījās iniciatīvās, kuru mērķis bija mazināt noziedzību kopienā. Par šo darbību viņš ir saņēmis Metropolitēna policijas atzinību un vairākus parlamenta apbalvojumus.

Viņš arī sadarbojās ar organizāciju „Spiral“, kas palīdz jauniešiem atrast darbu un pirmo nopietnāko ceļu darba tirgū. Turklāt Terijs iesaistījās „Ronald McDonald House UK“ darbībā un palīdzēja labdarībai savākt vairāk nekā 200 tūkstošus ASV dolāru. Šī organizācija atbalsta ģimenes, kuru bērni ārstējas slimnīcās, tāpēc šāds atbalsts nav tikai skaista rindiņa biogrāfijā – tas tieši ietekmē cilvēkus, kuriem tajā brīdī klājas ļoti grūti.

Viņa komanda šovasar sarīkoja viņam pārsteigumu – 50 darba gadu jubilejas svinības restorānā Brixtonā. Tā bija ne tikai iespēja atzīmēt karjeru, bet arī parādīt, ka cilvēks, kurš sāka ar vienkāršu maiņu pie kases, gadu gaitā spēja kļūt par autoritāti savai komandai.

Kāpēc šis stāsts tik ļoti aizrauj

Terija Īgla stāsts ir interesants nevis tāpēc, ka tagad visiem būtu jāskrien strādāt ātrās ēdināšanas restorānā, cerot pēc 50 gadiem vadīt tā tīklu. Tas aizrauj cita iemesla dēļ: ļoti bieži pirmais darbs šķiet nenozīmīgs. Šķiet, ka tas ir tikai pagaidu posms, līdz „sāksies īstā dzīve“. Taču dažkārt tieši šādā vietā cilvēks iemācās punktualitāti, atbildību, darbu ar klientiem, vadīšanu un pacietību.

Ne katrs stāsts beidzas ar sešiem restorāniem. Taču Terija gadījums atgādina, ka karjera ne vienmēr sākas ar iespaidīgu titulu. Dažkārt tā sākas ar uniformu, kases aparātu, pirmo vadītāju, garu klientu rindu un vēlmi darbu paveikt labāk nekā vakar.

Pēc 50 gadiem viņš pats saka, ka, sākot darbu, pat nevarēja iedomāties, kāds ceļojums viņu sagaida. Un tā, iespējams, ir šī stāsta spēcīgākā daļa: dažkārt cilvēks atnāk tikai nopelnīt dažus mārciņu, bet aiziet ar dzīvi, kuru pats nebūtu uzdrošinājies izplānot.