100 gadus sasniegusi medmāsa joprojām vada automašīnu un lec ar izpletni: 6 noteikumi, kurus vērts izlasīt, negaidot vecumdienas

Sasniegt 100 gadu vecumu jau pats par sevi šķiet iespaidīgi. Taču sasniegt šādu vecumu, dzīvot patstāvīgi, vadīt automašīnu, gatavot ēst un vēl uzdrošināties lēkt ar izpletni – tas ir stāsts, kas liek apstāties. Ne jau tāpēc, ka ikvienam vajadzētu atkārtot šādu ekstrēmu soli, bet vienkāršāka jautājuma dēļ: ko cilvēks darīja visu mūžu, lai vecumdienas viņam nekļūtu tikai par gaidīšanu?

Amerikāniete Ruby McNally savu 100. dzimšanas dienu atzīmēja nevis mierīgi sēžot pie tortes, bet veicot savu trešo lēcienu ar izpletni. Pirmo reizi viņa to izmēģināja 80 gadu vecumā, vēlāk atkārtoja, sasniedzot 90 gadu vecumu, bet par godu simtgadei viņa pacēlās debesīs kopā ar mazbērniem. Visu mūžu viņa strādāja par medmāsu, uzaudzināja septiņus bērnus, piedzīvoja zaudējumus, tomēr saglabāja vienu lietu, ko nevar nopirkt aptiekā, – vēlmi dzīvot.

Ilgmūžība nav viens maģisks noteikums

Ruby stāstā sava nozīme ir arī ģenētikai. Viena no viņas māsām nodzīvoja līdz 101 gada vecumam, arī citi brāļi un māsas dzīvoja ilgi. Tomēr tikai iedzimtība visu neizskaidro. Cilvēkam var būt labs ģenētiskais pamats, bet, ja visu mūžu viņš ignorē kustības, uztura, atpūtas, attiecību un emocionālā stāvokļa nozīmi, ar gēniem vien ne vienmēr pietiks.

Tāpēc uz šīs simtgadnieces padomiem vērts raudzīties nevis kā uz solījumu “dariet tā, un nodzīvosiet 100 gadus”, bet kā uz vienkāršu dzīves virzienu. Viņa nepaļaujas uz sarežģītām diētām, dārgiem uztura bagātinātājiem vai dīvainiem rituāliem. Lielākā daļa viņas noteikumu ir ļoti praktiski: ēst vienkāršāk, katru dienu kustēties, nepārēsties, atrast sev tīkamu nodarbi, neizvairīties no jaunas pieredzes un nezaudēt optimismu.

1. Ēst vienkāršu, īstu ēdienu

Viens no svarīgākajiem Ruby noteikumiem ir labs uzturs. Bērnībā viņas ģimene savā dārzā audzēja dārzeņus un ogas, tāpēc dabīgs ēdiens viņai nebija modes lieta, bet gan ikdiena. Arī šodien viņa izvēlas vairāk svaigu augļu, dārzeņu un pēc iespējas vienkāršākus produktus. Viņa izvairās no pārmērīga saldumu daudzuma un neapgrūtina savu uzturu ar to, kas sniedz īslaicīgu baudu, bet ilgtermiņā var kaitēt pašsajūtai.

Tas nenozīmē, ka jādzīvo bez jebkāda deserta vai jābaidās no katra kumosa. Svarīgākais ir kopējais virziens. Ja lielāko uztura daļu veido normāls ēdiens, nevis uzkodas, saldie dzērieni un pusfabrikāti, ķermenim ir lielākas izredzes ilgi kalpot bez pastāvīga noguruma.

2. Apstāties laikus, kad jau ir gana

Otrais noteikums izklausās ļoti vienkāršs, taču daudziem tas ir viens no grūtākajiem: mērenība. Ruby atzīst, ka laika gaitā viņa vienkārši vairs nejūt vajadzību pēc sātīgām pusdienām vēl ēst desertu. Viņa ir iemācījusies atpazīt brīdi, kad jau ir pietiekami.

Šis ieradums ir svarīgs ne tikai svara dēļ. Pārēšanās apgrūtina gremošanu, var palielināt miegainību, pasliktināt miega kvalitāti un ilgtermiņā kļūt par ikdienas slogu ķermenim. Vienkāršs jautājums pie galda var daudz ko mainīt: vai es vēl esmu izsalcis, vai arī vienkārši ēdu tāpēc, ka ir garšīgi un ēdiens atrodas acu priekšā?

3. Kustēties visu mūžu, ne tikai “sākot ar pirmdienu”

Jaunībā Ruby peldēja, spēlēja basketbolu un mīlēja pārgājienus. Vēlāk sporta zāli viņas dzīvē aizstāja septiņi bērni un pastāvīga rosība mājās, tomēr svarīgākais ir tas, ka viņa nekad nekļuva par cilvēku, kurš visu dara sēžot. Viņa daudz staigāja un palika aktīva tik lielā mērā, cik to ļāva vecums.

Tā ir laba ziņa tiem, kuriem nepatīk sporta klubi. Ilgmūžībai ne vienmēr nepieciešami sarežģīti treniņi. Ikdienas pastaigas, darbs dārzā, kāpnes lifta vietā, viegla izstaipīšanās, pastaiga pēc vakariņām – tas viss summējas. Ķermenim patīk kustība, bet, cilvēkam novecojot, tā kļūst nevis par greznību, bet nepieciešamību.

4. Atrast nodarbi, kas piešķir dzīvei jēgu

Ruby visu mūžu strādāja par medmāsu, un šis darbs viņai nebija tikai veids, kā nopelnīt. Viņa juta, ka tā ir jēgpilna nodarbe. Kad cilvēkam ir iemesls no rīta piecelties, viņa dienas kļūst piepildītākas. Tas ir īpaši svarīgi vecumdienās, kad bērni izaug, darbs beidzas un ierastais ritms mainās.

Jēgai nav obligāti jābūt lielai vai visiem redzamai. Vienam tā var būt darbs, citam – ģimene, brīvprātīgais darbs, dārzs, mājdzīvnieki, rokdarbi, palīdzība kaimiņiem vai rūpes par mazbērniem. Svarīgi, lai cilvēks nejustos nevajadzīgs. Šāda sajūta dažkārt noveco ātrāk nekā gadi.

5. Nebaidīties no jaunas pieredzes

Lēciens ar izpletni 100 gadu vecumā daudziem šķiet neticams, taču šeit svarīgākais nav pats izpletnis. Svarīgākais ir attieksme. Ruby neizsvītroja piedzīvojumus no savas dzīves tikai tāpēc, ka pasē bija ierakstīts cienījams vecums. Viņa saglabāja zinātkāri un vēlmi piedzīvot kaut ko jaunu.

Jauna pieredze palīdz smadzenēm palikt aktīvām. Tā var būt ceļošana, jauna recepte, valodas apguve, dejas, grāmata, kursi, jauns pastaigu maršruts vai pat vienkārša saruna ar cilvēku, ar kuru iepriekš nebūtu runājuši. Svarīgākais ir neļaut dzīvei sarukt līdz vienai istabai, vienam maršrutam un vienai domai: “Man jau ir par vēlu.”

6. Saglabāt optimismu pat tad, kad dzīve nav viegla

Ruby dzīve nebija bez grūtībām. Viņa divas reizes kļuva par atraitni, uzaudzināja lielu ģimeni, strādāja atbildīgu darbu un noteikti redzēja ne tikai dzīves skaisto pusi. Tomēr viņa saglabāja pozitīvu attieksmi. Tas nenozīmē izlikties, ka problēmu nav. Tas nozīmē neļauties rūgtumam uz visiem laikiem.

Optimisms nav tukšs sauklis. Cilvēkam, kurš prot priecāties par mazām lietām, ir vieglāk uzturēt attiecības, doties uz priekšu, lūgt palīdzību un nepadoties vientulībai. Novecojot tas var būt ne mazāk svarīgi kā asinsspiediens vai vitamīni.

Ko no šī stāsta var paņemt ikviens?

Ne katrs nodzīvos līdz 100 gadiem. Ne katrs vēlēsies lēkt ar izpletni. Un noteikti ne katram ir tāda ģenētika kā Ruby. Tomēr viņas dzīves noteikumi nav paredzēti tikai simtgadniekiem. Tie der gan četrdesmitgadniekam, kurš jūtas noguris, gan sešdesmitgadniekam, kurš domā, ka labākie gadi ir pagātnē.

Ēst vienkāršāk. Kustēties katru dienu. Nepārēsties. Dzīvot ar jēgu. Izmēģināt jaunas lietas. Neieslēgt sevi pesimismā. Izklausās ļoti vienkārši, taču tieši šādas lietas visbiežāk nosaka, vai cilvēks tikai noveco vai joprojām dzīvo.