Par 1000 dolāriem nopirka pamestu lauku sētu: pēc 7 gadiem tur stāv māja, ko ciematā nav iespējams nepamanīt
No pirmā acu uzmetiena var šķist, ka šī ar tumšu koku apšūtā divstāvu māja šeit ir stāvējusi vienmēr. Lielie logi, akmens stabi pie ieejas, atvērtā teritorija bez žoga, koks, stikls un mierīgā lauku ainava apkārt rada iespaidu, it kā tas būtu sens, tikai ļoti labi saglabāts muižas nams. Taču patiesībā šeit viss ir jauns. Šo lauku sētu savām rokām veidoja Viktorija un Andrejs, bet ceļš līdz rezultātam ilga septiņus gadus.
Ģimenes stāsts sākās nebūt ne ar sapni par lielu, skaistu māju. Viktorija uz laukiem ieradās vēl būdama jauna speciāliste, lai izietu praksi. Tur viņa satika Andreju, vietējo vīrieti, kurš drīz kļuva par viņas dzīvesbiedru. Sākumā pāris dzīvoja viņa vecvecāku mājā, kas bija ļoti vienkārša: bez ērtībām, ar vecu krāsni un gandrīz bez normālām grīdām. Viņi sāka ar remontu, taču drīz saprata, ka viss pārvērtīsies par daudz lielāku projektu.
Pirmā māja izauga ap veco
Pirmie viņu būvniecības gadi izklausās gandrīz neticami: jaunā māja tika būvēta ap veco. Kamēr ārpusē cēlās jaunās sienas, iekšpusē vēl stāvēja vecā lauku mājiņa, kurā dzīvoja ģimene. Kad izdevās iekārtot dažas istabas, viņi pārcēlās uz jauno daļu, bet vecā ēka tika izjaukta un aizvesta.
Tieši tad Andrejs sāka nopietnāk strādāt ar koku. Viņš iznomāja vecu kokzāģētavas ēku, sāka strādāt sev, un tikai tad Viktorija ieraudzīja, cik daudz viņas vīrs patiesībā prot. Vēlāk koks kļuva ne tikai par viņa darbu, bet arī par visas ģimenes lauku sētas raksturu.
Kad pirmā māja bija pabeigta, šķita, ka būtu īstais laiks atvilkt elpu. Taču Andrejam jau bija cita doma – iegādāties vēl vienu vietu. Sākumā Viktorija nebija sajūsmā. Viņa jokoja, ka viņu dzīve tāpat visu laiku paiet remontos. Taču šai vietai piemita kaut kas tāds, kas pamazām aizrāva arī viņu.
Uz zemesgabala stāvēja tas, ko vairs nebija vērts glābt
Pāris pamesto vietu nopirka par aptuveni 1000 dolāriem. Kādreiz tā piederēja cilvēkam, kuru vietējie sauca par Ksaveri, tāpēc ģimene nolēma saglabāt veco nosaukumu – Ksavērija viensēta. Taču sākumā romantikas bija maz. Uz zemesgabala stāvēja veca būdiņa un kūts, un pirmais plāns bija vismaz kaut ko atjaunot.
Viss mainījās, kad vecajai mājai noņēma jumtu. Izrādījās, ka iekšpusē vairs nav ko glābt. Konstrukcijas bija pārāk sliktā stāvoklī, tāpēc restaurācijas vietā nācās sākt ar jaunas ēkas būvniecību. Tas nozīmēja vēl vairāk darba, vēl lielākus izdevumus un vēl vairāk laika.
Māja cēlās lēni. Ģimene darīja tik, cik ļāva nauda un spēki. Ielēja pamatus, uzbūvēja karkasu, kas kādu laiku stāvēja bez jumta, vēlāk pārklāja to ar metāla dakstiņiem, ielika logus un sāka apšūt iekšpusi un ārpusi ar koku. Daļa logu pat tika pārvietota no Andreja vecvecāku mājas, tāpēc jaunajā ēkā parādījās arī mazliet ģimenes vēstures.
Daudz ko viņi paveica paši, tāpēc mājai ir sava seja
Šīs lauku sētas īpašais šarms slēpjas ne tikai tās formā vai krāsā. Tā izskatās dzīva, jo ļoti daudzas detaļas tika izgatavotas pašu rokām. Andrejs pats sagatavoja dēļus, tāpēc koka apdare ģimenei izmaksāja krietni mazāk, nekā būtu maksājusi, visu pērkot gatavu. Tiesa, Viktorija joko, ka neviens neskaita savu darbu, kad būvē sev.
Andrejam patīk nepilnīgums. Ideāli taisnas līnijas viņam šķiet garlaicīgas, tāpēc mājā ir daudz dabīga, neapzāģēta koka, nelīdzenu malu, koku stumbru, ar rokām darinātu mēbeļu un detaļu, kas neizskatās pēc kataloga izstrādājumiem. Kāpņu stabi un margas ir izgatavoti no izturīgiem koku stumbriem, bet viesistabā stāv milzīgs ozolkoka galds.
Starp visu šo koku īpaši izceļas sarkanais ledusskapis. Tas kļuva par spilgtu mājas akcentu un it kā noteica visu sarkano detaļu noskaņu. Viktorija stāsta, ka viņiem šo priekšmetu izdevās atrast ļoti izdevīgi – iepriekšējiem īpašniekiem tas nederēja, bet viņu lauku sētā tas kļuva gandrīz par interjera centru.
Mājā paslēpta pirts un telpas viesiem
Pirmajā stāvā ir ne tikai viesistaba un virtuves zona. Vienā stūrī ierīkota pirts, kas bija viens no svarīgākajiem Andreja sapņiem. Jau no paša sākuma viņš teica, ka būvē vietu sev, bet pirts viņam ir nepieciešama. Krāsns silda ne tikai tvaika telpu, bet palīdz arī apsildīt māju: pirmais stāvs siltumu saņem caur ķieģeļiem, bet otrajā stāvā ir uzstādīti radiatori.
Arī otrajā stāvā dominē koks. Šeit nav daudz mazu istabu, jo saimnieki vēlējās plašumu, gaisu un brīvību. Daļu zonu viņi atdalīja ar smagiem aizkariem, lai viesiem būtu vairāk privātuma. Tagad lauku sētā var nakšņot līdz astoņiem cilvēkiem, lai gan paši saimnieki saka, ka liela kompānija jau ir sava veida pārbaudījums, jo katrs cilvēks atpūšas citādi.
Atpūtnieki dažkārt sniedz arī negaidītas mācības. Viktorija stāstīja, ka reiz viesi gandrīz nodedzināja pirti, jo nepareizi saprata, kuru krāsni kas silda, un pārkarsēja to līdz bīstamai robežai. Pēc šādas pieredzes saimnieki dažām detaļām pievērš vēl lielāku uzmanību.
Septiņi darba gadi vietas dēļ, kurā ir patīkami atrasties
Šodien lauku sēta izskatās tā, it kā tā būtu rūpīgi pārdomāts dizaineru projekts, taču aiz tās slēpjas daudz vienkāršāka patiesība: darba, taupīšanas, mēģinājumu, kļūdu un pacietības gadi. Zemesgabals vēl nav pilnībā pabeigts. Ģimene plāno žogu, apstādījumus un sakoptāku apkārtni, bet nogāzēs jau parādās atbalsta sienas un tūju rindas.
Taču pats svarīgākais ir tas, ka šai vietai jau ir tas, ko nevar nopirkt ne par 1000 dolāriem, ne par daudz lielāku naudu – sava vēsture. Kādreiz šeit stāvēja pamestas ēkas, kurās vairs nebija ko atjaunot. Tagad šeit ir māja, kurai grūti paiet garām, to nepamanot.
Viktorijai un Andrejam tas nebija ātrs projekts un nebija viegls ceļš. Taču dažkārt tieši šādi stāsti iedvesmo visvairāk: kad cilvēki ierauga tukšu, nogurušu vietu, no kuras citi atteiktos, un spēj tajā saskatīt dzīvību.
Komentāri
Uzrakstīt komentāru
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?
Esiet pirmais un sāciet diskusiju.