Pēc 15 darba gadiem saņēmu piedāvājumu aiziet „pēc paša vēlēšanās“ – tikai mājās, izlasot dokumentu, sapratu, ko gandrīz biju parakstījis

Kāikada.lt lasītājs Rītis dalījās ar stāstu, kas, viņa paša vārdiem, lika pavisam citādi paskatīties uz dokumentiem, kurus darbiniekiem dažkārt piedāvā parakstīt pēdējā darba dienā. Tajā pašā uzņēmumā viņš bija nostrādājis gandrīz 15 gadus un par aiziešanu pat nedomāja. Taču kādu rītu ierastais vadītāja uzaicinājums „uz īsu sarunu“ beidzās ar piedāvājumu, kuru Rītis sākumā bija gatavs pieņemt gandrīz bez domāšanas.

„Kad vadītājs uzrakstīja, ka vēlas īsi aprunāties, es neko sliktu neiedomājos. Piecpadsmit gadu laikā šādu sarunu bija simtiem. Nomainījās vairāki vadītāji, daudzi kolēģi, mēs pārcēlāmies uz citu biroju, mainījās darba kārtība, bet es vienmēr paliku. Savu darbu es pratu, lielu konfliktu man nebija, tāpēc, ieejot kabinetā, es pilnīgi negaidīju, ka pēc dažām minūtēm manā priekšā gulēs sagatavots dokuments par aiziešanu no darba. Kabinetā kopā ar vadītāju sēdēja personāla darbiniece. Man paskaidroja, ka uzņēmums pārkārtojas, daļa funkciju tiks apvienota, daži darbi tiks automatizēti un manas pašreizējās pozīcijas šādā formā nākotnē vienkārši vairs nebūs vajadzīgas. Vēl vairākas reizes uzsvēra, ka tas nav saistīts ar maniem rezultātiem un personīgi man nekādu pārmetumu nav,“ stāsta Rītis.

Pēc šādām ziņām, kā viņš stāsta, galvā vispirms sāka riņķot nebūt ne Darba kodeksa panti. Viņš domāja, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai atrastu citu darbu, vai pietiks uzkrājumu, kā to pateikt ģimenei un ar ko vispār būtu jāsāk pēc piecpadsmit gadiem vienā vietā. Tieši tad personāla darbiniece pastūma viņa virzienā sagatavotu lapu un piedāvāja visu nokārtot „vienkārši“ – uzrakstīt, ka no darba aiziet pēc paša vēlēšanās, un šķirties uz labiem nosacījumiem.

„Tajā brīdī man tas pat nešķita aizdomīgi. Viņa runāja ļoti mierīgi: saņemsi labu rekomendāciju, vienosimies par datumu, nebūs vajadzīgas ilgas procedūras. Dokuments jau bija sagatavots, vajadzēja tikai datumu un parakstu. Es paņēmu pildspalvu un, godīgi sakot, jau biju gatavs parakstīt. Pēc piecpadsmit gadiem tu šos cilvēkus pazīsti, negribi pēdējā dienā sākt strīdēties vai izskatīties pēc cilvēka, kurš speciāli rada problēmas. Nodomāju – ja viņi jau ir nolēmuši, ka mans darbs vairs nav vajadzīgs, ko mainīs šis paraksts? Bet tad aizķērās divi vārdi – „pēc paša vēlēšanās“. Un kaut kā tas manā galvā nesalīmējās. Es taču vēl vakar negribēju aiziet. Arī no rīta negribēju. Es šajā kabinetā neatnācu paziņot, ka esmu atradis citu darbu. Man tikko pateica, ka uzņēmums ir nolēmis likvidēt manu funkciju. Tad kāpēc dokumentā jābūt rakstītam, ka aiziet nolēmu es?“

Tieši šis jautājums, pēc Rīša teiktā, lika viņam nolikt pildspalvu. Viņš lūdza paņemt dokumentu līdzi uz mājām un mierīgi to izlasīt. Arī atbilde palika atmiņā – it kā tas esot standarta formalitāte, tur neesot ko ilgi pētīt un visi galvenie nosacījumi jau esot apspriesti. Tomēr Rītis neparakstīja. „Es pateicu pavisam vienkārši: šeit esmu nostrādājis piecpadsmit gadus, tāpēc viena diena noteikti neko nemainīs. Dokumentu aiznesu uz mājām. Un labi, ka aiznesu.“

Vakarā sapratu, ka „pēc paša vēlēšanās“ nav tikai formalitāte

Mājās Rītis vispirms vēlreiz izlasīja dokumentu, bet pēc tam sāka interesēties, ar ko atšķiras dažādi darba līguma izbeigšanas veidi. Līdz tam, kā viņš pats atzīst, viņam šķita, ka atlaišana ir atlaišana: ja darba attiecības tik un tā beidzas, dokumentā ierakstītais pamatojums esot tikai juridisks sīkums. Taču ļoti ātri kļuva skaidrs, ka no šī „sīkuma“ var būt atkarīga nebūt ne maza naudas summa.

„Tikai tad es sapratu elementāru lietu. Ja darbinieks pats nolemj aiziet no darba pēc savas iniciatīvas, tā ir viena situācija. Ja uzņēmums nolemj, ka viņa veiktā funkcija vairs nav vajadzīga, tā jau ir pavisam cita situācija. Bet man tika piedāvāts ar savu parakstu apstiprināt pirmo variantu, lai gan realitātē notika otrais. Sāku lasīt par atlaišanas pabalstiem, uzteikuma termiņiem un sapratu, ka cilvēkam, kurš uzņēmumā nostrādājis ilgāk par gadu un noteiktos gadījumos tiek atlaists pēc darba devēja iniciatīvas bez savas vainas, var pienākties divu vidējo darba algu apmērā liels atlaišanas pabalsts. Un tad man vairs nemaz nebija smieklīgi.“

Ja cilvēka vidējā darba alga, piemēram, ir 2000 eiro pirms nodokļiem, divas vidējās algas jau nozīmētu aptuveni 4000 eiro. Katra darbinieka situācija, protams, ir atšķirīga un ir atkarīga no konkrētā darba līguma izbeigšanas pamata, tomēr Rītim pietika ar šādu salīdzinājumu vien, lai saprastu, kāpēc nevajadzēja parakstīt dokumentu piecās minūtēs. Vēl vairāk viņu pārsteidza tas, ka pēc ilgstoša nepārtraukta darba pie viena un tā paša darba devēja noteiktos gadījumos var rasties tiesības arī uz papildu ilgstoša darba pabalstu. Pēc piecpadsmit gadiem vienā uzņēmumā tas vairs nav teorētisks jautājums par dažiem desmitiem eiro.

„Sēdēju mājās un domāju – nopietni? Piecpadsmit gadus katru rītu ej uz vienu un to pašu darbavietu, bet pēc tam vienā dienā visa atšķirība var būt tajā, kādu lapu tu parakstīji satraukuma dēļ. Es nesaku, ka mans darba devējs speciāli gribēja mani apmānīt. Varbūt viņiem šāds variants vienkārši ir ērtāks, ātrāks un vienkāršāks. Bet tad es nodomāju: labi, viņiem ir vienkāršāk, bet ko tas dod man? Ja ar savu parakstu atsakos no lietām, kas citā gadījumā man varētu pienākties, tad tas vairs nav tikai darba devēja ērtības jautājums.“

Atlaišana no darbaAttēls: Ilustratīvs attēls

Nākamajā rītā uzdevu vienu jautājumu – un saruna mainījās

Nākamajā dienā Rītis vadītāja kabinetā atgriezās jau pavisam citādi sagatavojies. Viņš nevēlējās konfliktu un, kā pats saka, pēc piecpadsmit darba gadiem negribēja aizcirst durvis. Taču šoreiz viņam bija viens ļoti konkrēts jautājums: ja uzņēmums pats nolēma, ka viņa darbavieta kļūst nevajadzīga, kāpēc darba attiecību izbeigšanas dokumentā jābūt rakstītam, ka aiziet pēc paša vēlēšanās nolēma viņš?

„Es pateicu gandrīz tādiem pašiem vārdiem: vakar atnācu uz darbu kā vienmēr un pat nezināju, ka manas darbavietas vairs nebūs. Lēmumu pieņēma uzņēmums. Kāpēc tad man jāraksta iesniegums, ka pats nolēmu aiziet? Un interesantākais bija tas, ka no tā brīža saruna kļuva pavisam citāda. Vairs nebija tikai „tā ir standarta formalitāte“. Sākām runāt par dažādiem darba līguma izbeigšanas variantiem, termiņiem, kompensāciju un iespēju vienoties par abām pusēm pieņemamiem nosacījumiem.“

Rītis uzsver, ka vienošanos starp pusēm vai citus darba attiecību izbeigšanas veidus pats par sevi neuzskata par sliktiem. Ja abas puses skaidri saprot nosacījumus, cilvēks zina, ko saņem, no kā atsakās un piedāvājums viņam ir pieņemams, vienošanās var būt ērta gan darbiniekam, gan darba devējam. Viņa stāstā problēma bija cita – pirmās sarunas laikā viņš gandrīz būtu parakstījis dokumentu, pat nezinot, kāda finansiālā un juridiskā atšķirība var būt šim parakstam.

„Man šķiet, ka šādā situācijā cilvēks ir ļoti neaizsargāts nevis tāpēc, ka neko nesaprot. Vienkārši tev pirms piecām minūtēm pateica, ka zaudē darbu. Galvā ir kredīts, bērni, rēķini, cits darbs. Tajā brīdī tu noteikti nesēdi kā jurists un neanalizē katru vārdu. Gribas pēc iespējas ātrāk iziet no tā kabineta. Ja vēl vadītājs runā mierīgi, apsola labu rekomendāciju un saka, ka visi skaisti šķirsimies, ir ļoti viegli vienkārši parakstīt.“

Tagad vienu lietu es darītu pavisam citādi

Pēc šīs pieredzes Rītis saka, ka ir iemācījies likumu, kas šķiet elementārs tikai tik ilgi, kamēr cilvēks pats nenonāk šādā situācijā: dokumenti par darba attiecību beigām nav jāparaksta tajā pašā minūtē tikai tāpēc, ka ir neērti pateikt „es gribu padomāt“. Viņaprāt, vispirms vajadzētu izlasīt, kas dokumentā norādīts kā iniciators, uz kāda pamata tiek izbeigtas darba attiecības, kura ir pēdējā darba diena, kādi pabalsti tiek piedāvāti un kā tiks veikts norēķins par neizmantoto atvaļinājumu. Ja kaut viena vieta nav skaidra, labāk to noskaidrot, nevis cerēt, ka „viss droši vien ir kārtībā“.

„Agrāk es, visticamāk, būtu domājis, ka cilvēks, kurš šādā brīdī sāk jautāt par pantiem un atlaišanas pabalstiem, kaut kā neglīti izturas pret uzņēmumu. Tagad domāju pilnīgi pretēji. Uzņēmums rūpējas par savām interesēm – un tas ir normāli. Kāpēc gan darbiniekam nevajadzētu rūpēties par savējām? Lūgt vienu dienu, lai izlasītu dokumentu, nav nekāds skandāls. Pajautāt, kāpēc jāaiziet „pēc paša vēlēšanās“, ja pats aiziet negribi, nav draudi. Tas ir vienkārši normāls jautājums.“

Visvairāk Rītim līdz šim atmiņā palicis brīdis, cik tuvu viņš bija parakstam. Piecpadsmit darba gadi, tūkstošiem dienu vienā un tajā pašā uzņēmumā, neskaitāmas virsstundas, projekti, sapulces un problēmas, bet svarīgs lēmums varēja tikt pieņemts dažās minūtēs tikai tāpēc, ka cilvēkam kļuva neērti ilgāk sēdēt vadītāja kabinetā.

„Ja tajā rītā būtu parakstījis, droši vien tikai vakarā būtu sācis interesēties, ko esmu izdarījis. Un tad pats sev būtu uzdevis jautājumu – kāpēc es par to neinteresējos pirms parakstīšanas? Tāpēc tagad, ja kādam gadītos līdzīga situācija, es pateiktu tikai vienu: nekur nesteidzieties. Ja darba devējam jūsu darbavieta vairs nav vajadzīga, vispirms noskaidrojiet, uz kāda pamata tiek piedāvāts izbeigt līgumu un ko šis pamats nozīmē tieši jums. Tas vien, ka uz galda jau ir nolikta sagatavota lapa, nenozīmē, ka jums tā obligāti jāparaksta.“

Rīša stāsts raisa arī plašāku jautājumu. Darbiniekam piedāvājums „šķirties uz labiem nosacījumiem“ var izklausīties pēc cieņpilna veida, kā izbeigt ilgas darba attiecības, tomēr robeža starp patiesu abpusēju vienošanos un situāciju, kad cilvēks piekrīt tikai tāpēc, ka nezina savas alternatīvas, var būt ļoti trausla. Bet cik daudz cilvēku ir uzrakstījuši, ka aiziet „pēc paša vēlēšanās“, lai gan patiesībā tajā rītā uz darbu bija atnākuši, nemaz nedomājot par aiziešanu?