Šķaudīšana nenotiek bez iemesla: ko organisms mēģina izvadīt ar katru šādu refleksu

Jūs stāvat pie atvērta loga, kārtojat vecu skapīti vai vienkārši ieejat no krēslas spožā saulē – un pēkšņi ķermenis pats pārņem vadību. Acis samirkšķinās, krūtis ieelpo gaisu, bet pēc mirkļa atskan skaļa šķaudīšana. Visbiežāk mēs tikai atmetam ar roku, tomēr šis īsais reflekss ir diezgan precīzs organisma mēģinājums aizsargāt elpceļus.

Šķaudīšana var šķist pavisam nevainīga, taču tā reti notiek bez jebkāda kairinātāja. Dažkārt pietiek ar putekļiem no plaukta, dzīvnieka spalvām, asāku smaržu vai auksta gaisa brāzmu. Citkārt tā kļūst par pirmo pazīmi, ka deguna gļotāda jau reaģē uz vīrusu, alerģiju vai sausu telpu gaisu.

Cilvēku visbiežāk kaitina ne tikai pati šķaudīšana. Visnepatīkamāk ir tad, kad tā sākas sapulces laikā, vadot automašīnu, sarunājoties ar citu cilvēku vai mēģinot iemidzināt bērnu. Tomēr organismam tas nav neērts triks, bet gan ātra attīrīšanās sistēma, kas iedarbojas tad, kad deguns nolemj: svešam kairinātājam šeit nav vietas.

Deguns pirmais sajūt to, ko mēs vēl neesam paspējuši pamanīt

Deguna iekšpusi klāj jutīga gļotāda, kas pastāvīgi saskaras ar gaisu, putekļiem, ziedputekšņiem, mikrobiem un dažādām daļiņām. Kad kaut kas to kairina, nervu gali pārraida signālu smadzenēm. Tad ķermenis ļoti ātri koordinē ieelpu un pēkšņu gaisa izvadīšanu caur degunu un muti – tādējādi tiek mēģināts izvadīt to, kas iekļuvis elpceļu sākumā.

Bieži šķaudām, kārtojot māju, īpaši pakustinot ilgāku laiku neaiztiktus audumus, grāmatas vai paklājus. Putekļi nav tikai pelēcīgs slānis uz virsmām: tajos var būt sīkas daļiņas, pelējuma sporas, dzīvnieku blaugznas un citas degunu kairinošas vielas. Vienam cilvēkam pietiks ar vienu šķaudienu, bet jutīgākam cilvēkam var sākties vesela to sērija.

Dažkārt degunu kairina arī pavisam vienkāršas lietas – intensīvas smaržas, tīrīšanas līdzekļi, cigarešu dūmi, asas garšvielas vai pēkšņa temperatūras maiņa. Tas ne vienmēr nozīmē alerģiju vai slimību. Gļotāda var būt vienkārši jutīga, īpaši ja mājās ir sauss gaiss, cilvēks dzer maz šķidruma vai jau kādu laiku ir iesnas.

Kāpēc vieni šķauda no kaķa, bet citi – tikko iziet saulē

Ja šķaudīšana atkārtojas noteiktā vietā vai konkrētā gadalaikā, bieži vērts padomāt par alerģisku reakciju. Pavasarī un vasarā degunu var kairināt ziedputekšņi, mājās – putekļi vai dzīvnieku alergēni. Šādā gadījumā šķaudīšanu nereti pavada ūdeņainas iesnas, deguna nieze, asarojošas vai graujošas acis.

Cita cilvēka deguns var reaģēt uz spilgtu gaismu. Izejot no tumšāka koridora saulē, pēkšņi gribas šķaudīt, lai gan apkārt it kā nav ne putekļu, ne ziedputekšņu. To sauc par gaismas izraisītu šķaudīšanas refleksu: dažu cilvēku nervu sistēma šādi saista pēkšņu gaismas kairinājumu ar deguna reakciju.

Ir arī vēl vienkāršāks skaidrojums – cilvēkam var būt saaukstēšanās sākums. Vīrusi bojā un kairina deguna gļotādu, tāpēc organisms sāk izdalīt vairāk sekrēta un cenšas attīrīt elpceļus. Šķaudīšana pati par sevi nepasaka, vai tā ir alerģija vai infekcija, tomēr apstākļi bieži dod mājienu: alerģija mēdz atkārtoties līdzīgās situācijās, bet saaukstēšanos biežāk papildina kakla sāpes, vispārējs nogurums vai biezākas iesnas.

Šķaudīšana nenotiek bez iemesla: ko organisms mēģina izvadīt ar katru šādu refleksuAttēls: Pexels / Andrea Piacquadio

Vienam tas ir sīkums, citam – visas dienas slogs

Senioru, kuram ir jutīgi elpceļi, bieža šķaudīšana var ātri nogurdināt. Vecākiem ar maziem bērniem tā rada citas bažas: bērnam ir grūti izskaidrot, kāpēc jāaizsedz mute un deguns, bet bērnudārzā jebkura šķaudīšana uzreiz atgādina par iespējamu infekciju. Strādājošajiem tas ir nepatīkams sīkums, kas īpaši jūtams atvērta biroja klusumā vai braucot sabiedriskajā transportā.

Tomēr cilvēks nešķauda tāpēc, lai traucētu apkārtējiem. Dažkārt viņš pieklājības dēļ cenšas aizturēt refleksu, taču tā nav laba doma. Saspiežot degunu un muti brīdī, kad ķermenis jau gatavojas spēcīgai gaisa izvadīšanai, ausīs un elpceļos rodas nevajadzīgs spiediens. Daudz drošāk ir pagriezties prom, šķaudīt vienreizlietojamā salvetē vai saliektā elkonī un pēc tam nomazgāt rokas.

Tam ir arī otra puse: apkārtējie dažkārt reaģē tā, it kā katra šķaudīšana būtu bezatbildība. Taču cilvēks var šķaudīt alerģijas, putekļu vai gaismas dēļ, nevis lipīgas slimības dēļ. Pieklājība ir vajadzīga abām pusēm – šķaudītājam vajadzētu parūpēties par higiēnu, bet pārējiem nevajadzētu steigties nosodīt tikai viena skaņas signāla dēļ.

Kad pietiek ar ūdeni un vēdināšanu, bet kad labāk neignorēt

Ja deguns kļūst jutīgs mājās, vispirms vērts novērtēt pašu vidi. Regulāra vēdināšana, mitrāks gaiss apkures sezonā, tīrākas tekstila virsmas un mazāk stipri smaržojošu līdzekļu daudziem cilvēkiem samazina kairinājumu. Pārnākot no āra ziedputekšņu laikā, var palīdzēt nomazgāt seju, pārģērbties un neatstāt āra apģērbu uz gultas vai dīvāna.

Ja ir aizdomas par alerģiju, ir lietderīgi vērot atkārtojošos brīžus: vai šķaudīšana sākas no rīta pēc pamošanās, viesojoties pie dzīvniekiem, kārtojot māju vai noteiktiem augiem ziedot. Šādi novērojumi ārstam bieži pasaka vairāk nekā neskaidra sajūta, ka „deguns vienmēr kaut kā reaģē“. Nevajadzētu patvaļīgi ilgstoši lietot deguna gļotādu sašaurinošus aerosolus, jo tie var izraisīt vēl lielāku deguna aizlikumu.

Ar ārstu vai farmaceitu vērts konsultēties tad, ja šķaudīšana ilgst ilgu laiku, būtiski traucē miegu un darbu, atkārtojas kopā ar elpas trūkumu, sēkšanu vai sejas sāpēm. Uzmanība nepieciešama arī tad, ja parādās augsta temperatūra, pašsajūta stipri pasliktinās vai simptomi neizskatās līdzīgi parastai īslaicīgai saaukstēšanās slimībai. Ķermenis prot attīrīt degunu, taču ne katru ieilgušu kairinājumu tas var atrisināt tikai ar refleksu.

Šķaudīšana ir īsa, skaļi izteikta ķermeņa robeža: tam nepatika tas, kas iekļuva degunā. Tā vietā, lai tikai kaitinātos par vēl vienu salveti vai neērtu brīdi, dažkārt vērts pajautāt, ko mēs tajā dienā elpojam un kādu signālu sūta gļotāda. Visbiežāk tā lūdz pavisam maz – tīrāku gaisu, mazāk kairinātāju un nedaudz uzmanības.