Pirmo reizi izīrēju savu dzīvokli un domāju, ka tā būs viegla nauda – tagad man ir galvassāpes

Kad nolēmu izīrēt savu dzīvokli, viss manā galvā šķita ļoti vienkārši. Ievieto sludinājumu, atrodi kārtīgus īrniekus, katra mēneša sākumā kontā ienāk īres maksa, un ar to praktiski viss beidzas. Es pat aprēķināju, cik daudz naudas gada laikā paliks pēc nepieciešamajiem izdevumiem, un jau sāku domāt, ka nekustamais īpašums patiešām ir viens no mierīgākajiem veidiem, kā papildus nopelnīt. Dzīvoklis nebija grezns, bet kārtīgs – divistabu, ar mēbelēm, sadzīves tehniku un pirms dažiem gadiem atjaunotu virtuvi. Šķita – ko gan te vēl var sabojāt?

Sludinājumu ievietoju vakarā, bet nākamajā rītā telefonā jau bija daudz ziņu. Vieni gribēja apskati tajā pašā dienā, citi jautāja, vai drīkst ar suni, vēl citi piedāvāja maksāt vairākus mēnešus uz priekšu, ja vien samazinātu cenu. Sākumā pat jutos ļoti labi – tātad, dzīvoklis ir pieprasīts. Pēc dažām apskatēm izvēlējos jaunu pāri. Abi strādājoši, komunicēja normāli, šķita mierīgi. Viņi samaksāja depozītu un pirmā mēneša īri, mēs parakstījām līgumu, un es nodevu atslēgas. Braucot mājās, domāju: lūk, un viss. Tagad es vienkārši saņemšu naudu.

Pirmais mēnesis tieši tāds arī bija. Īres maksa tika samaksāta laikā, nebija ne zvanu, ne problēmu. Arī otro mēnesi sāku mierīgi. Tad kādā sestdienas rītā saņēmu ziņu: „Sveiki, zem virtuves izlietnes sācis pilēt.“

Šķita, ka tas ir sīkums. Aizbraucu apskatīties, un izrādījās, ka ūdens jau kādu laiku bija iesūcies skapītī. Tā dibens bija uzbriedis, daļa plāksnes sabojāta. Santehniķis teica, ka problēma nav liela – viņš nomainīja savienojumu, taču pati mēbele no tā brīnumainā kārtā neatjaunojās. Samaksāju par izsaukumu un remontu, un sapratu pirmo lietu, ko savā skaistajā gada ienākumu tabulā nebiju ierakstījis: izīrēts dzīvoklis joprojām ir mans dzīvoklis, tāpēc, kad tajā kaut kas salūzt, rēķins parasti atnāk man.

Otrajā mēnesī sapratu, ka īrnieks nezvana tad, kad tev ir ērti

Pēc virtuves stāsta sāku uz dzīvokli raudzīties nedaudz citādi. Līdz tam domāju, ka svarīgākais ir atrast cilvēku, kurš laikus maksā īri. Izrādījās, ka tā ir tikai viena daļa no visa stāsta. Pēc nedēļas salūza veļas mazgājamā mašīna. Īrnieki uzrakstīja vakarā, jo veļas mašīna bija apstājusies pilna ar ūdeni un durvis vairs neatvērās. Nākamajā dienā meklēju meistaru, pēc tam saskaņojām laiku, kad viņš var atbraukt un kad īrnieki būs mājās. Meistars beigās pateica, ka veco ierīci remontēt īsti nav vērts. Es nopirku citu.

Tajā mēnesī no īres saņemtās naudas palika krietni mazāk, nekā biju gaidījis. Un tad tu sāc saprast ļoti vienkāršu lietu: ja mēnesī saņem, teiksim, dažus simtus eiro īres maksā, tas vēl nenozīmē, ka tāda pati summa ir tava peļņa. Vienā mēnesī nekas var nenotikt, bet nākamajā var salūzt ledusskapis, ūdens krāns vai gulta. Vēl citā mēnesī var būt nepieciešams pārkrāsot sienu vai nomainīt mēbeli. Ja dzīvoklis ir vecāks, agrāk vai vēlāk šādas lietas tik un tā parādīsies.

Līdz tam uz sadzīves bojājumiem raudzījos kā uz izņēmumu. Pēc dažiem mēnešiem sāku uz tiem raudzīties kā uz normālu īres biznesa sastāvdaļu. Izveidoju atsevišķu rezervi mājokļa remontam un pārstāju visu saņemto īres summu uzskatīt par „nopelnītu naudu“.

Vēl viena lieta, par kuru neviens man nebija stāstījis, bija laiks. Dažkārt nauda nav lielākā problēma. Lielākā problēma ir tā, ka meistars nepieciešams pirmdien pulksten desmitos no rīta, īrnieks tajā laikā strādā, tu arī strādā, bet kādam tomēr durvis ir jāatver. Ja tev ir viens dzīvoklis tajā pašā pilsētā, to var atrisināt. Ja tādi būtu pieci vai desmit, ļoti ātri saprastu, kāpēc cilvēki par īpašuma apsaimniekošanu maksā citiem.

Trešais mēnesis parādīja to, ko es vismazāk gaidīju

Īstā manu uzskatu transformācija notika trešajā mēnesī. Īrnieki uzrakstīja, ka apsver iespēju izvākties. Vienam no viņiem bija piedāvāts darbs citā pilsētā. Viņi neko sliktu nebija izdarījuši, vienkārši bija mainījušies dzīves plāni.

Un tad es sapratu, cik ātri var pārtrūkt šī „pasīvo ienākumu“ ķēde. Savos aprēķinos es vienkārši biju sareizinājis mēneša īres maksu ar divpadsmit. Realitātē starp vieniem un nākamajiem īrniekiem var būt nedēļa, divas vai pat mēnesis bez ienākumiem. Tikmēr komunālie un citi ar mājokli saistītie izdevumi nekur nepazūd.

Kad īrnieki izvācās, dzīvoklis nebija izpostīts. Gluži pretēji – viņi to atstāja diezgan kārtīgu. Taču dzīves pēdas bija redzamas. Siena pie ēdamgalda bija nobružāta, uz viena skapīša bija parādījies skrāpējums, vannas istabā silikons ap dušu jau izskatījās sliktāk, nekā to atcerējos. Sīkumi, bet, ja vēlies nākamajam cilvēkam parādīt kārtīgu dzīvokli un prasīt normālu īres maksu, šie sīkumi ir jāsakārto.

Atkal pirku krāsu, atkal braukāju uz dzīvokli, tīrīju, fotografēju, ievietoju jaunu sludinājumu un atbildēju uz desmitiem vienādu ziņu. „Vai vēl ir brīvs?“ „Vai drīkst ar kaķi?“ „Vai var deklarēt dzīvesvietu?“ „Vai var lētāk?“ „Atbraukšu šodien, bet tikai pēc pulksten 22.“

Tad beidzot sev atzinu: tā nav nauda par neko. Tas ir neliels bizness. Varbūt ļoti vienkāršs, varbūt tāds, kura dēļ nav katru dienu jāsēž birojā, bet tas tik un tā ir bizness.

Tagad īrnieku izvēlos pavisam citādi

Pirmajā reizē es gribēju dzīvokli izīrēt pēc iespējas ātrāk. Katra tukšā diena šķita kā zaudēta nauda, tāpēc galvā griezās viena doma – pēc iespējas ātrāk atrast cilvēku un saņemt depozītu. Tagad uz tukšu nedēļu raudzītos daudz mierīgāk. Labāk pagaidīt septiņas vai četrpadsmit dienas, kamēr atrodas piemērots cilvēks, nekā pēc tam vairākus mēnešus risināt problēmas tikai tāpēc, ka negribēji zaudēt pusmēneša īres maksu.

Sāku uzdot vairāk jautājumu. Cik cilvēku dzīvos? Cik ilgi plāno īrēt? Vai ir mājdzīvnieki? Kāpēc izvācas no iepriekšējās dzīvesvietas? Ne tāpēc, ka vēlos iejaukties svešā dzīvē, bet tāpēc, ka nododu cilvēkam īpašumu, kurā pats esmu ieguldījis ļoti daudz naudas. Tāpat daudz rūpīgāk fiksēju dzīvokļa stāvokli nodošanas laikā – nofotografēju mēbeles, tehniku, grīdas, sienas un skaitītāju rādījumus. Pirmajā reizē tas viss šķita kā nevajadzīga formalitāte, tagad saprotu, ka pēc gada atmiņa ļoti ātri sāk melot.

Tieši tāpat citādi raugos uz depozītu. Iepriekš to uztvēru gandrīz kā garantiju, ka izīrētājs ir pasargāts no visa. Taču viens nopietnāks mēbeļu, tehnikas vai grīdas bojājums var maksāt vairāk nekā viss depozīts. Turklāt depozīts nav papildu ienākums, ko vari mierīgi iztērēt. Ja cilvēks izvācas, atstājot kārtīgu mājokli, un viņam nav parādu, šī nauda būs jāatdod.

Svarīgākais, ko iemācījos, – nemēģināt uzturēt dzīvokli ideālā stāvoklī. Ja izīrē mājokli, tajā dzīvos cilvēki. Viņi staigās pa grīdām, gatavos ēst, stumdīs krēslus, mazgāsies dušā un reizēm kaut ko izlies. Normāls nolietojums ir neizbēgams. Ja katrs skrāpējums izraisa dusmas, varbūt savu dzīvokli vispār nav vērts izīrēt.

Vai es joprojām izīrētu? Jā, bet par „vieglu naudu“ to vairs nesaucu

Pēc trim īres mēnešiem nebiju tik ļoti vīlies, lai vēlētos pārdot dzīvokli un nekad vairs neredzēt īrniekus. Ienākumi tik un tā paliek ienākumi, bet labs īrnieks var gadiem ilgi mierīgi dzīvot un praktiski neradīt nekādas problēmas. Tomēr mana attieksme pret skaitļiem bija ļoti mainījusies.

Tagad, aprēķinot, vai īre atmaksājas, es vairs nereizinu mēneša maksu vienkārši ar divpadsmit. Savās domās atstāju vietu remontam, tehnikas nomaiņai, periodiem bez īrniekiem un pat savam laikam. Ja gada laikā nekas nesalūzt un cilvēks nodzīvo visus divpadsmit mēnešus – lieliski. Taču tas ir bonuss, nevis plāns, uz kuru var akli paļauties.

Man šķiet, ka no malas īres bizness vienmēr izskatās vienkāršāk. Tu redzi cilvēku, kuram ir dzīvoklis 150 tūkstošu eiro vērtībā un kurš katru mēnesi saņem īres maksu, tāpēc ir viegli padomāt: „Viņam nauda vienkārši krīt kontā.“ Taču tu neredzi, cik iepriekš maksāja pats mājoklis, remonts, mēbeles, cik maksā tā uzturēšana un cik neparedzētu izdevumu rodas piecu vai desmit gadu laikā.

Pēc pirmajiem trim mēnešiem sapratu vienu lietu: dzīvoklis var būt labs ieguldījums, taču tas nav bankomāts, kurā ievieto atslēgas un katru mēnesi izkrīt nauda. Aiz īres ienākumiem vienmēr stāv īpašums, kas noveco, nolietojas un dažkārt pieprasa tavu uzmanību tieši tad, kad tev tās ir vismazāk.

Un man joprojām ir interesanti, kā uz to raugās citi dzīvokļu īpašnieki: vai mājokļa izīrēšana patiešām ir viens no mierīgākajiem ieguldījumiem, vai arī tā visbiežāk saka tie, kuriem vēl nav gadījies pirmais nopietnais remonts vai problemātisks īrnieks?