Ekonomisti brīdina: degvielas cenas ļoti drīz sasniegs 2,50 €/l. No oktobra maciņus “iztukšosim” vēl vairāk

luksofors iedegas zaļi, bet vadītājs vēl dažas sekundes nenolaiž acis no uzpildes stacijas ekrāna. Skaitļi aug ātrāk, nekā gribētos, lai gan tvertnē – tikai daļa degvielas. Pie kases dzirdētais lūgums „pilnu tvertni” daudziem jau sen vairs neskan kā vienkāršs teikums: tas nozīmē, ka nedēļas budžetā atkal nāksies no kaut kā atteikties.

Runas par 2,50 eiro par litru robežu vadītājos raisa ne tikai aizkaitinājumu. Šāda cena nav tikai kārtējais skaitlis uz tablo pie degvielas uzpildes stacijas – tā skar ceļu uz darbu, bērnu vešanu uz pulciņiem, braucienus pie vecākiem citā pilsētā un mazo uzņēmējdarbību, kurai automašīna ir darba instruments. Ja ekonomistu brīdinājumi par strauju sadārdzināšanos piepildīsies, no oktobra degvielas izdevumu pozīcija ģimenes tēriņos kļūs vēl pamanāmāka.

Visvairāk kaitina tas, ka bieži vien braukšanai nav alternatīvas. Pilsētā var pārsēsties sabiedriskajā transportā vai īsāku maršrutu veikt kājām, taču, dzīvojot ārpus pilsētas, automašīna nav greznība. Tas ir tāpat kā ledusskapis virtuvē vai apavi rudenī – var mēģināt iztikt, taču ikdiena ātri atgādina, kāpēc tā ir nepieciešama.

Viens litrs šķiet nieks, līdz sāc rēķināt mēneša izdevumus

Cilvēks parasti dusmojas nevis par dažiem centiem pie viena litra. Viņš dusmojas tad, kad šie centi sakrājas līdz pilnai tvertnei un pēc tam – līdz četriem vai pieciem degvielas uzpildes stacijas apmeklējumiem mēnesī. Jo vairāk kilometru jāveic darba un ģimenes lietu dēļ, jo mazāk šādu sadārdzinājumu var norakstīt kā nepatīkamu, bet panesamu sīkumu.

Arī 2,50 eiro par litru robeža psiholoģiski skan citādi nekā iepriekšējās cenu izmaiņas. Degvielas uzpildes stacijā reti kurš rēķina tikai litrus – biežāk redzama ekrānā norādītā galīgā summa. Un, kad tā tuvojas summai, par kuru vēl nesen varēja nopirkt ievērojamu daļu visas nedēļas pārtikas groza, brauciens ar automašīnu sāk šķist krietni dārgāks, nekā bija plānots.

No oktobra tas ir īpaši jūtams tāpēc, ka rudens jau tā atnes vairāk izdevumu. Sākas intensīvāks skolu un pulciņu ritms, dienas kļūst īsākas, vairāk jābrauc tumsā un lietū, mājsaimniecībām parādās sezonālie rēķini. Degvielas sadārdzināšanās šādā laikā kļūst nevis par atsevišķu rūpi, bet vēl vienu spiedienu jau tā saspringtajā mēneša budžetā.

Vienam tas ir brauciens uz darbu, citam – visa darba diena uz riteņiem

Lielpilsētā dzīvojošs vadītājs var teikt, ka uz darbu mēģinās braukt ar autobusu, skrejriteni vai dalīt automašīnu ar kolēģi. Taču mazākā pilsētā vai laukos šis padoms ne vienmēr darbojas. Ja autobuss kursē dažas reizes dienā, bet darbavieta atrodas desmitiem vai pat vairākiem desmitiem kilometru no mājām, automašīnas atslēgas nav izvēles simbols.

Īpaši sāpīgi cenu izjūt ģimenes ar bērniem. Viens maršruts ved uz bērnudārzu, cits – uz skolu, vakarā jāpaspēj uz treniņu vai pie ārsta. No malas šādi braucieni var šķist īsi, taču nedēļas laikā tie pārvēršas ievērojamā attālumā, bet degvielas tvertne tukšojas ar tādu pašu neatlaidību, ar kādu bērna mugursoma piepildās ar nevajadzīgām lapiņām.

Citādi uz cenu lēcienu raugās tie, kuri brauc, strādājot: pārvadātāji, kurjeri, meistari, individuāli strādājoši cilvēki. Viņiem dārgāka degviela nozīmē ne tikai mazāk brīvo līdzekļu mājās, bet arī sarežģītāku lēmumu par to, vai paaugstināt pakalpojuma cenu klientam. Savukārt klients arī jau maksā vairāk par ikdienas lietām – tāpēc šī ķēde ātri kļūst jutīga visiem.

Ekonomisti brīdina: degvielas cenas ļoti drīz sasniegs 2,50 €/l. No oktobra maciņus "iztukšosim" vēl vairākAttēls: Unsplash / engin akyurt

Degvielas uzpildes stacijas cenas nerodas no zila gaisa, taču vadītājam no tā nekļūst vieglāk

Vadītāju, kurš stāv pie pistoles, reti interesē sarežģītā cenas struktūra. Viņam svarīgākais ir, cik šodien maksās piepildīt tvertni un vai rīt nebūs jāmaksā vēl vairāk. Tomēr galīgo cenu nosaka ne tikai degvielas uzpildes stacijas lēmums: to ietekmē izejvielu tirgus, nodokļi, transportēšanas un darbības izmaksas, valūtu svārstības un kopējā ekonomiskā situācija.

Tāpēc dusmas bieži tiek vērstas uz to vietu, ko cilvēks redz – tablo ceļa malā vai kasi degvielas uzpildes stacijā. Taču darbinieks aiz letes cenu nenosaka, un arī uzņēmums saskaras ar sadārdzinātu loģistiku, elektroenerģiju un citām izmaksām. Tas nenozīmē, ka vadītāja neapmierinātība ir nepamatota; drīzāk tas izskaidro, kāpēc tikai solījums „nepaaugstināt cenas” reti atrisina plašāko problēmu.

Vissāpīgāk ir tad, kad cilvēks jūtas bez jebkādas ietekmes. Viņš nevar izvēlēties, vai braukt uz maiņu, nevar pārcelt vizīti pie ārsta un nevar atstāt bērnus bez brauciena uz mājām. Tieši šī bezpalīdzības sajūta, nevis tikai skaitlis 2,50 eiro, padara degvielas cenu par tik jutīgu tēmu.

Rudenī vērts taupīt nevis kilometrus, bet liekos ieradumus

Maģiska veida, kā braukt, neko nemaksājot, nav, taču daži ikdienas lēmumi var samazināt nepatīkamo starpību. Pirms došanās ceļā vērts apvienot vairākas darīšanas vienā maršrutā, nevis tajā pašā dienā vairākas reizes braukt pa pilsētu turp un atpakaļ. Garākos braucienos ir lietderīgi iepriekš paredzēt, kur uzpildīt degvielu, nevis apstāties pirmajā gadījuma vietā, kad tvertnē jau iedegusies brīdinājuma lampiņa.

Daudz ko nosaka arī automašīnas stāvoklis. Pārāk zems riepu spiediens, nevajadzīgs svars bagāžniekā, atlikta tehniskā apkope vai ieradums strauji nospiest akseleratoru šķiet sīkumi, taču tie nepazūd – tie ceļo līdzi katram kilometram. Tas nav aicinājums braukt tik lēni, ka apkārtējie sāk nervozēt, tomēr mierīga un vienmērīga braukšana bieži maksā mazāk.

Ģimenēm var palīdzēt vienkārša vienošanās par braucieniem: kurš kurā dienā ved bērnus, vai daļu maršruta iespējams saskaņot ar kaimiņiem, vai tiešām katrs brauciens ar automašīnu ir nepieciešams. Savukārt uzņēmumiem un pakalpojumu sniedzējiem vērts skaidri runāt ar klientiem par iemesliem, kāpēc mainās cenas. Cilvēki ne vienmēr priecāsies par lielāku rēķinu, taču daudz grūtāk viņi pieņem cenu, kas parādās klusi un bez jebkāda paskaidrojuma.

Degvielas cenas skar vadītājus nevis tāpēc, ka visiem patīk sūdzēties pie uzpildes stacijas. Tās atgādina ļoti vienkāršu lietu: daudziem cilvēkiem ceļš uz darbu, skolu vai mājām nav izvēle, ko varētu viegli izsvītrot no budžeta. Ja 2,50 eiro par litru kļūs par ikdienu, taupīšana sāksies nevis degvielas uzpildes stacijā – tā sāksies ar jautājumu, cik vēl var maksāt ierastā dzīve uz riteņiem.