Kurš medus ir labāks imunitātei un cik daudz tā ēst, lai tas būtu noderīgs
“Ieliec tējkaroti medus – nekādi vīrusi tev nepielips,” – šādu frāzi rudenī vai ziemā mājās ir dzirdējis ne viens vien. Medus burka parādās uz galda līdzās tējai, citronam un ingveram, bet, saaukstējoties, tas dažkārt tiek uzskatīts par gandrīz svarīgākajām zālēm virtuvē.
Tomēr pie plaukta ar medu ir viegli apjukt. Liepu, griķu, pavasara, meža, šūnu, krēmveida – katrs šķiet savā ziņā vērtīgs, bet etiķetes nereti sola gandrīz īpašas spējas. Cilvēks vēlas vienkāršu atbildi: kuru izvēlēties imunitātei un vai karote dienā patiešām var palīdzēt?
Medus var būt patīkama un noderīga sabalansēta uztura daļa, īpaši tad, ja ar to aizstāj konfektes vai cukuru tējā. Tomēr tā iedarbību nevajadzētu jaukt ar aizsardzību pret slimībām: viens produkts nevar kompensēt miega trūkumu, pastāvīgu stresu, pārāk maz dārzeņu šķīvī un nepietiekamu fizisko aktivitāti.
Labāks ir nevis tas, kura nosaukums izklausās iespaidīgāks
Dažādu šķirņu medus atšķiras pēc garšas, aromāta, krāsas un dažu dabisko savienojumu daudzuma. Tumšāku griķu vai meža medu parasti novērtē intensīvākas garšas un lielāka antioksidantu daudzuma dēļ, bet liepu medu daudzi izvēlas saaukstēšanās sezonā, jo tā smarža un garša saistās ar siltu tēju un atvieglojumu kaklam. Tomēr tas nenozīmē, ka viena burka droši “stiprina imunitāti”, bet otra ir bezvērtīga.
Imūnsistēmai svarīgāka ir visa ikdienas rutīna: pietiekams olbaltumvielu, augļu, dārzeņu un pilngraudu produktu daudzums, miegs un atpūta. Medū ir bioloģiski aktīvas vielas, taču arī to apēd maz, turklāt lielāko daļu veido cukuri. Tāpēc godīgāk to uzskatīt nevis par imunitātes vairogu, bet par nelielu piedevu, kas var dažādot uzturu un palīdzēt izvēlēties mazāk pārstrādātu saldumu.
Izvēloties medu, ir vērts meklēt skaidras izcelsmes produktu no uzticama biškopja vai ražotāja. Dabīgs medus laika gaitā var kristalizēties – tas ir parasts process, nevis sliktas kvalitātes pazīme. Šķidrs medus ne vienmēr ir slikts, tomēr ir vērts izvairīties no neskaidriem maisījumiem, kuru izcelsme nav norādīta, un pārāk paļauties uz skaļiem uzrakstiem par brīnumainu iedarbību.
Ja vēlaties vienu praktisku izvēli, var vadīties pēc pavisam vienkārša noteikuma: izvēlēties tādu medu, ko patiešām vēlaties lietot mēreni. Vienam patiks piesātinātais griķu medus, citam – maigāks pavasara vai liepu medus. Ikdienai vairāk labuma būs no karotītes iecienīta kvalitatīva medus nekā no dārgas burkas, kas mēnešiem stāv aizmirsta skapītī.

Tējkarote ir ikdiena, nevis princips “jo vairāk, jo veselīgāk”
Pieaugušajam parasti pietiek ar aptuveni vienu vai divām tējkarotēm medus dienā, ja to ēd kā saldumu vai pievienotā cukura daļas aizstājēju. Tā nav obligāta norma un noteikti nav recepte, kuras pārsniegšana palielina labumu. Viena bagātīga ēdamkarote jau satur diezgan daudz cukuru, tāpēc medu no burkas ēst ir ļoti viegli, bet apstāties – krietni grūtāk.
Tipiska aina: cilvēks no rīta ieliek medu tējā, pusdienlaikā apēd saldu jogurtu, vakarā – pāris cepumu, bet pēc tam vēl pārliecina sevi, ka papildu karote medus ir “veselības dēļ”. Organisms neredz, ka vienam saldumam bija labāks tēls nekā citam – kopējais pievienoto un brīvo cukuru daudzums tik un tā pieaug. Medus var aizstāt cukuru, bet tam nevajadzētu kļūt par papildu desertu jau tā saldai dienai.
To var pievienot dabīgam jogurtam, putrai, biezpienam, izmantot mērcei vai apēst kopā ar pilngraudu maizes šķēli. Šādā veidā saldā garša sader ar olbaltumvielām, šķiedrvielām un taukiem, nevis kļūst tikai par ātru uzkodu, pēc kuras drīz atkal gribas kaut ko saldu. Arī tēja ar medu ir piemērota, tikai vērts pagaidīt, līdz tā vairs nebūs verdoši karsta – tā labāk saglabāsies medus garša un dabiskās īpašības.
Bērniem līdz viena gada vecumam medu dot nedrīkst. Cilvēkiem ar cukura diabētu vai glikozes līmeņa problēmām medus arī jāuzskata par cukuru saturošu produktu, un tā daudzums jāapspriež ar ārstu vai uztura speciālistu. Cilvēkiem ar alerģijām, īpaši tiem, kuri ir jutīgi pret bišu produktiem, pirmā pagaršošana nedrīkst pārvērsties drosmīgā eksperimentā ar lielu karoti.
Ja sāp kakls, medus var palīdzēt, taču tas neaizstāj ārstēšanu
Medus vispamanāmāk noder nevis tad, kad cilvēks gaida neiespējamu solījumu par neuzvaramu imunitāti, bet gan tad, kad nepieciešams nomierināt sakairinātu kaklu vai klepu. Neliels tā daudzums var pārklāt kaklu, mazināt kņudināšanu un ļaut mierīgāk aizmigt. Tieši tāpēc vakara silta tēja ar tējkaroti medus daudziem šķiet tik iedarbīga – tā sniedz gan šķidrumu, gan īslaicīgu atvieglojuma sajūtu.
Vecākiem ir svarīgi atcerēties robežu: bērniem, kas vecāki par vienu gadu, medu dažkārt var lietot nelielos daudzumos, tomēr tas nav līdzeklis pret visām saaukstēšanās slimībām. Ja bērns jūtas slikti, smagi elpo, ilgstoši drudzī vai simptomi rada bažas, ar burku virtuvē nepietiek. Arī senioriem, kuriem ir grūti norīt vai kuri lieto daudz medikamentu, labāk uz savu stāvokli raudzīties plašāk, nevis ārstēties tikai ar siltu tēju.
Medum nevajadzētu kļūt par ieganstu atlikt atpūtu. Strādājoši cilvēki bieži satver krūzi saldas tējas, izdzer to starp sanāksmēm un turpina sevi dzīt līdz vakaram. Taču saaukstēšanās laikā organismam bieži vairāk nepieciešams miegs, šķidrums, normāls ēdiens un lēnāks temps, nevis trešā karote medus.
No otras puses, arī biškopjiem un medus pārdevējiem ir atbildība nerunāt par šo produktu kā par ārstniecības līdzekli vai garantētu aizsardzību pret vīrusiem. Cilvēki pērk ne tikai garšu – viņi pērk cerību parūpēties par ģimeni. Jo skaidrāk medus tiek pasniegts kā kvalitatīvs pārtikas produkts, nevis brīnumains preparāts, jo mazāk vilšanās paliek tad, kad sezonālā saaukstēšanās tomēr pieklauvē pie durvīm.
Labākais medus imunitātei parasti ir tas, kura izcelsmi jūs zināt, kas jums garšo un ko lietojat mēreni – aptuveni pa tējkarotei, nevis pusi burkas. Tas var sasildīt kaklu un piešķirt garšu brokastīm, taču īstu ikdienas aizsardzību neveido tikai bites: to daudz mierīgāk un drošāk veido miegs, uzturs, kustības un laiks atgūties.
Komentāri
Uzrakstīt komentāru
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņasMeklējat vairāk?



Esiet pirmais un sāciet diskusiju.