Bērns sēž pie ekrāna „tikai pusstundu“? Vienkāršais 20-20-20 noteikums var pasargāt acis no kļūdas, ko pieļauj gandrīz visi vecāki

Sākumā viss šķiet nevainīgi. Bērns noskatās multfilmu, pēc tam vēl dažas minūtes paspēlējas telefonā, tad apsēžas pie planšetdatora, bet vakarā vēl jāizpilda mājasdarbi datorā. Dienas beigās acis jau ir nogurušas, bērns berzē plakstiņus, sūdzas par galvassāpēm vai saka, ka burti „peld“, bet daudzi vecāki to noraksta uz nogurumu.

Tieši šeit arī sākas problēma. Bērnu acis mūsdienās strādā citādi nekā pirms dažiem gadu desmitiem. Tās daudz ilgāk ir saspringtas, skatoties tuvumā – telefonā, burtnīcā, datorā, televizorā. Un, lai gan viens noteikums nevar maģiski garantēt, ka bērnam nekad nevajadzēs brilles, tas var palīdzēt mazināt acu nogurumu un ieviest veselīgāku ekrānu lietošanas ritmu.

Runa ir par vienkāršo 20-20-20 noteikumu: ik pēc 20 minūtēm vismaz 20 sekundes jāskatās uz objektu, kas atrodas aptuveni 20 pēdu jeb aptuveni 6 metru attālumā. Citiem vārdiem sakot, bērnam uz īsu brīdi jānovērš skatiens no ekrāna un jāļauj acīm „pārslēgties“ uz tālumu. Šādu principu kā vienu no veidiem, kā mazināt digitālo acu nogurumu, min arī Amerikas Optometrijas asociācija, runājot par datorredzes sindromu.

Kāpēc bērnu acis nogurst ātrāk, nekā šķiet?

Lielākā problēma nav tikai ekrāns. Problēma ir ilgstoša, nepārtraukta skatīšanās tuvumā. Kad bērns cieši skatās telefonā vai planšetdatorā, acu muskuļi ilgu laiku strādā vienā režīmā. Turklāt, skatoties ekrānā, cilvēki bieži mirkšķina retāk, tāpēc acis var kļūt sausas, grauzt, apsārt, var rasties smaguma sajūta.

Vecāki dažkārt pamana nevis pašu redzes pasliktināšanos, bet tās pazīmes. Bērns sāk sēdēt tuvāk televizoram, pievelk grāmatu pie sejas, skatoties tālumā, samiedz acis, biežāk berzē acis vai izvairās lasīt. Dažreiz viņš vakarā vienkārši kļūst aizkaitināmāks, jo pats nesaprot, kāpēc galva ir smaga un acis nogurušas.

Ir svarīgi saprast: 20-20-20 noteikums nav ārstēšana un neaizstāj acu pārbaudi. Ja bērns jau redz sliktāk, jāvēršas pie speciālista. Tomēr šis noteikums ir noderīgs kā ikdienas ieradums, īpaši tad, kad pilnībā izvairīties no ekrāniem nav iespējams.

Kā darbojas 20-20-20 noteikums?

Tas ir tik vienkāršs, ka tieši tāpēc to bieži nenovērtē. Ik pēc 20 minūtēm bērnam jāatkāpjas no ekrāna un 20 sekundes jāskatās tālumā – pa logu, uz koku, uz mājas sienu ielas otrā pusē, uz priekšmetu, kas atrodas tālāk istabā, vai uz jebko, kas nav tieši deguna priekšā.

Svarīgākais nav formalitāte, bet gan acu atpūtināšana. Ja bērns tikai paceļ acis no telefona uz citu tuvumā esošu ekrānu, ieguvums būs neliels. Ir jāskatās tālumā, lai acis uz īsu brīdi atslābtu no nepārtrauktā darba tuvumā.

Mājās šo noteikumu var pārvērst par spēli. Piemēram, pēc 20 minūtēm pie ekrāna bērnam pa logu jāatrod trīs tāli objekti: koks, automašīna, mākonis. Vai arī var vienoties, ka tad, kad atskan taimeris, visi – gan vecāki, gan bērni – paskatās tālumā. Bērniem ir daudz vieglāk ievērot noteikumu, ja tas netiek pasniegts kā vēl viens aizliegums.

Kāpēc ar pārtraukumiem vien nepietiek?

Šī ir svarīga lieta, ko vecāki bieži neievēro. Bērna acīm ir vajadzīgi ne tikai pārtraukumi no ekrāna, bet arī laiks ārā. Starptautiskais tuvredzības institūts norāda, ka vairāk laika, kas pavadīts ārā, ir viena no svarīgākajām stratēģijām, lai mazinātu tuvredzības rašanās risku bērniem; tā apkopojumos aptuveni 80–120 minūtes ārā dienā tiek minētas kā svarīgs orientieris.

Tas nenozīmē, ka bērnam noteikti divas stundas jānodarbojas ar sportu. Dažkārt pietiek ar vienkāršākām lietām: aiziet uz skolu kājām, pēc stundām pabūt pagalmā, nedēļas nogalē doties pastaigā, braukt ar velosipēdu, palīdzēt vecākiem ārā. Acīm ir svarīga dabiskā dienas gaisma un skatīšanās uz tālākiem objektiem.

Tieši tāpēc tā dēvētā „somu“ pieeja bieži tiek saistīta nevis ar stingru ekrānu atņemšanu, bet gan ar saprātīgu līdzsvaru: mācīties var, tehnoloģijas nekur nepazudīs, taču bērnam nevajadzētu visu dienu pavadīt tikai tuvu esošu objektu pasaulē.

Kā ieviest šo noteikumu bez kara mājās?

Sliktākais, ko var darīt, ir pēkšņi paziņot bērnam: „No šodienas ekrānu gandrīz nebūs.“ Tad sākas strīdi, sarunas un slepena telefona lietošana. Daudz efektīvāk ir ieviest skaidru ritmu.

Vispirms iestatiet taimeri. Nevis moralizēšanu vai draudus, bet vienkāršu signālu ik pēc 20 minūtēm. Kad tas atskan, bērns 20 sekundes skatās tālumā, pieceļas, izkustas, samirkšķina acis. Ja viņš mācās pie datora, var ieturēt īsu pārtraukumu: aiziet padzerties ūdeni, paskatīties pa logu, izstaipīties.

Otrkārt, parūpējieties par attālumu. Telefonu vai planšetdatoru nevajadzētu turēt pavisam tuvu sejai. Jo tuvāk atrodas ekrāns, jo vairāk acis saspringst. Labāk ir lielāks ekrāns tālāk nekā mazs ekrāns gandrīz pie deguna.

Treškārt, neaizmirstiet par apgaismojumu. Bērnam nevajadzētu sēdēt pilnīgā tumsā ar spilgtu ekrānu acu priekšā. Šāds kontrasts nogurdina. Labāka ir maiga telpas gaisma un ne pārāk spilgts ekrāns.

Ceturtkārt, ekrānu lietošana pirms gulētiešanas būtu jāierobežo. Šeit svarīgas ir ne tikai acis, bet arī miegs. Noguris, neizgulējies bērns nākamajā dienā vēl grūtāk koncentrējas, un ekrāns atkal kļūst par vieglāko iespēju aizbēgt.

Kad jau jāsāk uztraukties?

Ja bērns bieži sūdzas par galvassāpēm, redz neskaidri, samiedz acis, sēž ļoti tuvu televizoram, lasa, pievelkot tekstu pie sejas, vai sāk izvairīties no aktivitātēm, kurās nepieciešams redzēt tālāk, nevajadzētu gaidīt. Šādā gadījumā ir vērts pieteikties uz acu pārbaudi.

Amerikas Oftalmologu akadēmija arī uzsver, ka bērnu ekrānu lietošana ir jāapvieno ar pārtraukumiem, piemērotu attālumu, mirkšķināšanu un vispārēju acu higiēnu, nevis tikai jāapsūdz „zilā gaisma“ vai viena konkrēta ierīce.

20-20-20 noteikums ir neliels, bet ļoti ērts sākums. Tas neko nemaksā, neprasa īpašus līdzekļus un to var ieviest jebkurā mājā. Svarīgākais ir padarīt to nevis par vienreizēju solījumu, bet gan par ieradumu.

Jo bērnu acis nogurst klusi. Tās nesaka: „Man ir par daudz.“ Visbiežāk tās tikai kļūst sarkanas, sāk grauzt, bet bērns vēl vairāk pieliecas ekrānam. Un tad vienkāršs 20 sekunžu pārtraukums var būt daudz svarīgāks, nekā šķiet pirmajā acu uzmetienā.