Pēc pastaigas sāk reibt galva: svarīgi pamanīt, kad tieši sākas šī sajūta

Pēc šķietami pavisam mierīgas pastaigas atgriežaties mājās: jaka jau pakarināta, apavi novilkti, bet istaba pēkšņi viegli sāk šūpoties. Vieni šādā brīdī atmet ar roku – „droši vien pārāk maz ēdu“ – un turpina kārtot savas lietas. Citi nobīstas, jo reibonis uznāk pat pēc neilga loka ap māju, lai gan pastaigas laikā ārā jutās pavisam labi.

Šādā situācijā svarīgākais nav uzreiz mēģināt uzminēt diagnozi. Daudz vairāk pasaka viena detaļa: kad tieši rodas šī nepatīkamā sajūta – ejot, apstājoties, pieliecoties, ieejot siltā telpā vai jau mierīgi sēžot pēc pastaigas. Šis brīdis bieži palīdz saprast, vai organismam vienkārši pietrūka atpūtas un šķidruma, vai arī šo signālu vajadzētu apspriest ar ārstu.

Ne katrs reibonis ir vienāds

Cilvēki ar vārdu „reibst“ bieži apraksta pilnīgi atšķirīgas sajūtas. Vienam šķiet, ka apkārtne griežas, citam sāk tumšot acīs, vēl kāds jūt nestabilitāti, it kā kājas būtu mīkstākas nekā parasti. Citiem pēc iešanas vienkārši ir grūti koncentrēties, pārņem nespēks vai nepatīkams vieglums galvā.

Ja sajūta sākas jau ejot, īpaši ātrākā tempā, vērts atcerēties, kā tajā dienā gulējāt, ēdāt un dzērāt. Ilgāks laiks bez ēdiena, karsts laiks, pārāk maz ūdens, neierasti intensīvs temps vai smaga soma var nogurdināt vairāk, nekā sākumā šķiet. Dažkārt cilvēks iziet „tikai pastaigāties“, bet pēc saspringtas darba dienas organismam tā jau ir papildu slodze.

Citādi situācija vērtējama tad, ja pastaigas laikā viss ir kārtībā, bet galva sareibst, tiklīdz apstājaties vai ieejat pa durvīm. Tad svarīga var būt straujāka ķermeņa stāvokļa, temperatūras vai elpošanas maiņa. Lēna apsēšanās, dažas mierīgas minūtes un glāze ūdens dažkārt ļauj saprast, vai tā ir īslaicīga reakcija vai arī sajūta nepāriet un atkārtojas.

Brīdis pēc apstāšanās var daudz ko pateikt

Bieža aina ir pazīstama arī aktīvākiem cilvēkiem: jūs ātri gājāt, varbūt pat uzkāpāt kalnā, bet, apstājoties pie veikala vai kāpņu telpā, sajūtat, ka ķermenis it kā kavējas jums sekot. Pulss vēl ir paātrināts, elpošana nav atgriezusies ierastajā ritmā, tāpēc strauja apstāšanās var būt nepatīkama. Īpaši tad, ja pirms tam ilgi sēdējāt un pēc tam uzreiz izvēlējāties ātru tempu.

Ja reibonis rodas, pieceļoties no soliņa, pieliecoties, lai sasietu kurpes, vai pēc atgriešanās mājās strauji pieceļoties no krēsla, vērts to piefiksēt. Šāds brīdis atšķiras no reiboņa, kas sākas fiziskas slodzes vidū, un ārstam tā var būt noderīga informācija. Nav nepieciešams veidot sarežģītu dienasgrāmatu – pietiek dažas reizes piefiksēt prātā vai tālrunī, cik ilgi staigājāt, ko pirms tam ēdāt, vai bija karsti un kāda tieši bija sajūta.

Cilvēku bieži kaitina ne tikai pats reibonis. Visnepatīkamākais ir tas, ka tas laupa pārliecību par vienkāršu ieradumu: gribas izkustēties, iziet izvēdināt galvu, bet sāc domāt, vai nebūs steidzami jāmeklē vieta, kur apsēsties. Tāpēc daži sāk izvairīties no pastaigām, lai gan saprātīgāk būtu nevis atteikties no kustībām, bet noskaidrot, kādos apstākļos organisms protestē.

Pēc pastaigas sāk reibt galva: svarīgi pamanīt, kad tieši sākas šī sajūtaAttēls: Unsplash / atelierbyvineeth ...

Karstums, ēdiens un nogurums dažkārt saplūst vienā problēmā

Vasarā pietiek ar īsāku maršrutu saulē, lai, atgriežoties mājās, sāktu sāpēt galva vai kļūtu vāji. Arī ziemā ir savi slazdi: aukstā gaisā cilvēks mazāk jūt slāpes, bet, ieejot pārkarsētā telpā, var justies sliktāk. Reiboni var pastiprināt arī iepriekšējā vakarā lietots alkohols, slikts miegs, daudz kafijas brokastu vietā vai medikamenti, kuru lietošanas laikā mainās pašsajūta.

Vecāki nereti vispirms parūpējas par bērnu uzkodām un ūdeni, bet paši izskrien no mājām tikai ar kafijas tasi. Strādājošs cilvēks var staigāt pusdienu pārtraukumā, kad brokastis sen aizmirstas, bet normāli paēst vēl nav bijis laika. Savukārt senioram var būt grūtāk novērtēt, vai nespēks saistīts ar karstumu vai ierastajām veselības pārmaiņām, – tāpēc atkārtotas epizodes nevajadzētu norakstīt tikai uz vecumu.

Praktiski vērts izvēlēties nevis varonīgu, bet mierīgu risinājumu. Pirms ilgākas iešanas apēdiet ierastu, vieglu maltīti, paņemiet līdzi ūdeni, karstā dienā izvairieties no pusdienlaika saules un nesāciet ar tempu, kuram ķermenis vēl nav gatavs. Sajūtot reiboni, visdrošāk ir apstāties, apsēsties vai atbalstīties, nemēģināt šo sajūtu ar spēku „izstaigāt“ un neturpināt ceļu, kamēr pašsajūta skaidri neuzlabojas.

Kad vairs nepietiek pateikt „pāries“

Vienreizējs īss reibonis pēc tveicīgas pastaigas ne vienmēr nozīmē nopietnu problēmu. Tomēr atkārtošanās situāciju maina, īpaši tad, ja reibonis rodas pēc līdzīgas slodzes, ko iepriekš viegli pārvarējāt. Tāpat nevajadzētu atlikt sarunu ar ārstu, ja vienlaikus jūtams neparasts elpas trūkums, sāpes krūtīs, sirdsklauves, ģībšanas sajūta, stipras galvassāpes, redzes vai runas izmaiņas, vai vienas ķermeņa puses vājums.

Šādos gadījumos nevajadzētu vienam turpināt ceļu mājup ar automašīnu, velosipēdu vai steigā šķērsot ielu. Labāk apstāties drošā vietā, lūgt tuvinieka palīdzību un, ja simptomi ir pēkšņi vai izteikti, vērsties pēc neatliekamās palīdzības. Īpaši piesardzīgi jārīkojas, ja cilvēks ir noģībis, reibonis nepāriet vai parādījušies jauni, neparasti simptomi.

Šeit svarīga ir gan darbinieku, gan ģimenes locekļu reakcija. Dažkārt cilvēks kautrējas pateikt, ka jūtas slikti, jo nevēlas izskatīties vājš vai „sabojāt plānus“. Tomēr ķermenis neizvēlas ērtu brīdi: apstāties uz dažām minūtēm var būt daudz gudrāk nekā mēģināt izlikties, ka nekas nenotiek.

Pastaigai vajadzētu atgriezt viegluma sajūtu, nevis likt baidīties no nākamā soļa. Ja galva reibst, ieklausieties ne tikai pašā sajūtā, bet arī tās laikā: tieši tas bieži kļūst par pirmo skaidro pazīmi, vai organismam nepieciešams ūdens un atpūta vai arī jau vērts meklēt atbildi kopā ar mediķi.