Sēņotāji paiet garām ar tukšiem groziem: astoņas meža vietas, kur slēpjas sēnes
Mežā var būt kluss, mitrs, sūnās vēl mirdzēt rīta rasa, bet grozs pēc stundas tik un tā palikt tikpat viegls kā izkāpjot no automašīnas. Cilvēks aiziet pa platu taku, apiet skaistākās egles, paskatās pie dažām ceļmalām un nolemj: šogad sēņu nav. Taču dažkārt tās ir pavisam netālu – tikai ne tur, kur acis pieradušas tās meklēt.
Sēnes reti izvēlas vietu, kas sēņotājam šķiet ērta. Tām patīk malas, nelīdzenumi, vecu koku tuvums un vietas, kurām citi paiet garām steigā, jo tur jāpieliecas, jāpārkāpj zaram vai jānogriežas no takas. Saprotot, kur mežā uzkrājas mitrums un kādi koki aug apkārt, tukšs grozs vairs nešķiet tik neizbēgams.
Sēnes bieži gaida nevis meža vidū, bet malās
Pirmā vieta – meža mala, kur blīvāks mežs satiekas ar pļavu, izcirtumu, lauku vai plašāku lauci. Te ir vairāk gaismas, bet zāle un krūmi bieži saglabā mitrumu, tāpēc pēc lietus šādas vietas var patīkami pārsteigt. Meža malās vērts iet lēnāk un vērot ne tikai zem kājām, bet arī vairāku metru joslu no kokiem.
Otrā vieta – vecs, maz izmantots meža ceļš un tā malas. Vidū zeme var būt noblietēta un sausāka, taču pie riteņu sliedēm, zem zāles vai sūnām veidojas pavisam citi apstākļi. Pa šādām takām cilvēki bieži paiet ātri, jo šķiet, ka pie ceļa nav ko sēņot, lai gan tieši te dažkārt izaug vesels sēņu bariņš.
Trešā vieta – grāvīšu, mazu ieplaku un lēzenu nogāžu malas. Nav jālien katrā bedrē vai jāmeklē bīstamas vietas, tomēr ir skaidrs, ka zemāk uzkrājošajam mitrumam mežā ir nozīme. Kad augstākās smilšainās vietās ir sauss un čab skujas, ieplakā sūnas var būt mīkstas un dzīvas – tā ir zīme, ka vērts paskatīties rūpīgāk.
Pie kādiem kokiem vērts apstāties ilgāk
Ceturtā vieta – jauna bērzu birzs vai bērzu grupa jauktā mežā. Bērzi sēņotājiem bieži kļūst par labu orientieri, taču nepietiek tikai ieraudzīt baltos stumbrus. Jāpaskatās, vai zem tiem nav pārāk sauss, vai zemi klāj sūnas, lapas un vai tuvumā aug arī citi koki. Daži bērzi pie mitrākas malas dažkārt ir vērtīgāki par lielu, bet vienveidīgu meža platību.
Piektā vieta – egļu ēna, īpaši tur, kur zem zariem sakrājušās skujas un saglabājas vēsums. Egļu mežs var šķist drūms, bet tā zemsedze – pārāk tumša, tomēr pēc mitrāka perioda sēnes te dažkārt slēpjas tā, ka tās nodod tikai cepurītes mala. Tāpēc nevajag tikai uzmest skatienu un doties tālāk: ap vienu atrasto sēni vērts mierīgi apskatīt visu laukumiņu.
Sestā vieta – vietas pie vecām priedēm, īpaši, ja mežs nav pilnīgi sauss un kails. Priedes daudziem asociējas ar skaistu pastaigu, bet ne vienmēr ar pilnu grozu, jo smiltis ātri atdod mitrumu. Tomēr priežu meža zemākajās vietās, pie sūnainām saliņām vai starp daudzveidīgāku augāju situācija var būt pavisam cita. Mežs nav vienāds pat dažu desmitu soļu attālumā – un sēņotājam tas ir ļoti svarīgi.
Vietas, kurām gribas paiet garām, bet nevajadzētu
Septītā vieta – vecu celmu, izgāztu koku un trūdošas koksnes apkārtne. Ne katra sēne aug vienādi, tāpēc meža „nekārtība“ bieži nav slikta zīme. Tur, kur cilvēkam jāuzmanīgi pārkāpj zaram vai jāapiet izgāzts koks, mežs saglabā vairāk ēnas, mitruma un dabiskuma nekā iztīrītā vietā.
Astotā vieta – vecu izcirtumu malas, kur jau paspējuši sazaļot jaunie kociņi, krūmi un zāle. Pilnīgi svaigs, saules izkarsēts izcirtums ne vienmēr vilina, bet pēc dažiem gadiem izveidojusies jaukta platība var kļūt interesanta. Te svarīgi nebrist akli cauri biezoknim, bet apskatīt pārejas zonas: kur jaunaudze savienojas ar pieaugušāku mežu, kur saglabājas sūnas, kur redzams vairāk dzīvības.
Šādās vietās grozu tukšu atstāj ne tikai iesācējs. Pat pieredzējis sēņotājs dažkārt redz tikai sausas lapas, jo sēņu sezonu nosaka ne tikai kalendārs, bet arī iepriekšējais lietus, nakšu vēsums, augsne un pats meža tips. Mežs nav veikala plaukts: vakar ar atradumiem dāsna vieta šodien var klusēt, bet aiz pagrieziena gaidīt pavisam cita diena.
Tukšs grozs vēl nenozīmē, ka mežs bija slikts
Ģimene ar bērniem bieži vēlas ātru rezultātu, tāpēc izvēlas ērtu taku un pēc pusstundas sāk šaubīties par visu izbraucienu. Senioram svarīgi nebrist pa nelīdzenumiem, tāpēc drošs ceļš dabiski kļūst par pirmo izvēli. Arī strādājošs cilvēks, kurš vakarā atbraucis uz mežu, vēlas atrast sēnes bez ilgstošas izlūkošanas. Tomēr vismaz daži īsi novirzīšanās mirkļi no ierastā maršruta bieži dod vairāk nekā vēl viens kilometrs pa platu taku.
No otras puses, nevajag pārvērst sēņošanu medībās par katru cenu. Meža malu un izcirtumu zonās vērts saudzēt jaunos kociņus, neizārdīt sūnas, nelauzt zarus un neiet tur, kur nokļūt ir aizliegts vai nedroši. Bet par nepazīstamu sēni labākais risinājums ir ļoti vienkāršs – atstāt to mežā. Skaista cepurīte nav solījums, ka vakariņas būs laba doma.
Labākā taktika – izvēlēties vienu meža posmu un lasīt to lēnām: kādi koki te aug, kur zeme ir mitrāka, kur mainās gaisma, vai nav vecas koksnes. Atrodot vienu piemērotu vietu, nav vērts uzreiz steigties tālāk – sēnes bieži aug ne pa vienai, tikai to kaimiņi slēpjas zem lapas vai sūnu kušķa. Sēņotājs, kurš palēnina soli, bieži pamana vairāk nekā tas, kurš mežā ierodas tikai ātra guvuma dēļ.
Tukšs grozs nereti pasaka nevis to, ka mežā nekā nav, bet gan to, ka esam pagājuši garām tā mazajām, klusajām istabām. Dažkārt pietiek pagriezties dažus soļus no takas, paskatīties zem egles vai pie veca celma – un mežs pēkšņi vairs nešķiet tukšs.
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Komentāri
Esiet pirmais, kas komentē
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?