Francijā darbiniekiem ir tiesības pēc darba neatbildēt uz ziņām

Vai esat saņēmuši darba ziņu tad, kad jau sēžat pie vakariņu galda, midzināt bērnu vai beidzot iekārtojaties uz dīvāna? Tālrunis īsi novibrē, ekrānā – vadītāja vai kolēģa vārds, bet galvā uzreiz sākas neredzama sarunu sesija: atbildēt tagad, izlikties, ka neesat pamanījis, vai sabojāt sev visu vakaru ar domām par rītdienu.

Francijā darbinieka klusēšanai pēc darba laika ir daudz stingrāks pamats nekā tikai personīgs lēmums. Tur ir nostiprinātas tā dēvētās tiesības atslēgties – princips, ka pēc darba cilvēkam nav jābūt pastāvīgi sasniedzamam pa e-pastu, tālruni un ziņās.

No pirmā acu uzmetiena tas var izklausīties pēc vienkārša noteikuma par izslēgtu tālruni. Taču patiesībā runa ir par daudz plašāku jautājumu: vai pēc darba dienas beigām cilvēks patiešām var atgriezties savā dzīvē, vai arī viņa kabatā visu vakaru atrodas mazs birojs ar ieslēgtu skaņu.

Kad viena darba ziņa apēd visu vakaru

Parasti dusmas izraisa nevis pats dažu vārdu paziņojums. „Vai vari rīt no rīta pārskatīt?“ izklausās nevainīgi, taču pēc šādas ziņas darbinieks vairs neskatās filmu, vairs nesarunājas tik brīvi un prātā sāk kārtot nākamās dienas uzdevumus. Darbs, lai gan oficiāli ir beidzies, klusi pārceļas uz mājām.

Īpaši labi šo spriedzi pazīst cilvēki, kuri strādā birojos, tirdzniecībā, klientu apkalpošanas jomā vai attālināti. Vienā vietā spiedienu rada vadītāja vēlā vakara e-pasti, citā – kopīgie sarunu kanāli, kuros ziņas birst līdz pat naktij. Iespējams, neviens tieši neuzraksta rīkojumu atbildēt, tomēr klusēšana var izskatīties pēc nelojalitātes vai nevēlēšanās censties.

Francijas tiesības atslēgties ir paredzētas tieši šai pelēkajai zonai. Tās nenozīmē, ka katram uzņēmumam jānoslēdz darbinieku e-pasts tieši pulksten piecos vai ka ārkārtas situācijā ar nevienu nedrīkst sazināties. Būtība ir cita: darbiniekam nav jājūtas pienākumam visu diennakti atrasties dežūras režīmā tikai tāpēc, ka tehnoloģijas ļauj uzrakstīt jebkurā minūtē.

Tiesības neatbildēt nav slinkošana

Doma, ka labs darbinieks vienmēr ir sasniedzams, daudzviet joprojām tiek uzskatīta par gandrīz pašsaprotamu. Cilvēks atbild uz e-pastu atvaļinājuma laikā, paceļ tālruni, būdams slims, nedēļas nogalē pieslēdzas dokumentiem – un dažkārt tas tiek pasniegts kā īpaša uzticība darbam. Taču ilgtermiņā šāda „elastība“ bieži kļūst par nerakstītu noteikumu visiem pārējiem.

Francijā uzņēmumiem, kuros strādā vairāk darbinieku, ir jāapspriež, kā tiks īstenotas tiesības atslēgties: kad un kādos veidos notiek saziņa ārpus darba laika, kā neradīt pastāvīgu spiedienu un kādas vienošanās tiek ievērotas. Tas ir svarīgi tāpēc, ka viens likuma teikums cilvēku nepasargā, ja komandā vēlā vakarā tiek sūtīti uzdevumi, bet no rīta klusējot tiek vērtēts, kurš reaģēja pirmais.

Ieguvēji no šādas robežas ir ne tikai nogurušie darbinieki. Vecākiem tā nozīmē vakaru, kurā nav jādala uzmanība starp bērnu un ekrānu. Tiem, kuri aprūpē seniorus, – mazāku vainas sajūtu, ka jāizvēlas starp ģimenes lietām un steidzamu atbildi. Savukārt cilvēkam, kurš dzīvo mazākā pilsētā un katru dienu daudz laika pavada ceļā, tā var būt vienīgā patiesi viņam piederošā dienas daļa.

Francijā darbiniekiem ir tiesības pēc darba neatbildēt uz ziņāmAttēls: Pexels / Andrea Piacquadio

Arī darba devējam tas nav tikai neērtības jautājums

No uzņēmējdarbības viedokļa situācija nav tik vienkārša, kā varētu šķist. Uzņēmumi strādā ar klientiem dažādās laika joslās, saskaras ar neparedzētiem bojājumiem, steidzamiem pasūtījumiem vai maiņu izmaiņām. Vadītājam dažkārt šķiet dabiski uzrakstīt domu, tiklīdz tā radusies, lai no rīta to neaizmirstu.

Tomēr darbinieka vakaram nevajadzētu kļūt par vadītāja piezīmju grāmatiņu. Ja jautājums patiešām var pagaidīt, to var nosūtīt vēlāk vai atzīmēt tā, lai cilvēks skaidri saprastu: neviens negaida atbildi šajā minūtē. Bet, ja konkrētajā amatā patiešām nepieciešama dežūra, par to ir skaidri jāvienojas, tā jāorganizē un jāuzskata par darbu, nevis jāatstāj miglainā „esi sasniedzams, ja nu kas“ līmenī.

Skaidras robežas bieži palīdz arī pašai komandai. Mazāk haotisku vakara ziņu nozīmē mazāk dublētu uzdevumu, mazāku steigu par to, kas varēja mierīgi pagaidīt līdz rītam, un mazāk izdegušu cilvēku. Darbinieks, kuram ir iespēja atkāpties no darba, nākamajā dienā parasti neatgriežas mazāk atbildīgs – viņš atgriežas atpūties.

Robeža sākas ar vienu skaidru vienošanos

Šādu tiesību jēga nav mudināt cilvēkus ignorēt kolēģus vai demonstratīvi izslēgt tālruni, tiklīdz beidzas darba laiks. Tās atgādina, ka steidzamībai jābūt patiesai, nevis ieradumam. Ja ziņa nav par avāriju, drošību vai saskaņotu dežūru, visbiežāk tā var pagaidīt līdz rītam – pat ja sūtītājam tajā brīdī šķiet citādi.

Darbiniekam palīdz vienkārša, mierīga skaidrība: darba sarunu paziņojumu izslēgšana vakarā, noteiktas automātiskās atbildes stundas, iepriekš ar komandu apspriesti noteikumi. Svarīgākais nav radīt konfliktu, bet neatstāt vietu minējumiem. Kad visi zina, kad kolēģis strādā un kad atpūšas, mazinās arī pasīvais spiediens būt „pieslēgtam katram gadījumam“.

Darba devējs savukārt var sākt ar kultūru, nevis aizliegumiem: nesūtīt naktī nevajadzīgus uzdevumus, negaidīt tūlītēju atbildi un neapbalvot tikai tos, kuri vienmēr ir pieslēgušies. Galu galā kluss tālrunis vakarā nav vienaldzības pazīme. Dažkārt tas vienkārši nozīmē, ka cilvēkam ir dzīve, kurā pēc darba beidzot ir ļauts atgriezties.

Francijas piemērs atgādina vienkāršu, bet bieži aizmirstu lietu: tehnoloģijas var saīsināt ceļu līdz cilvēkam, taču tām nevajadzētu atņemt viņa tiesības vismaz dažas stundas nebūt darbiniekam. Jo atpūta sākas nevis tad, kad vairs nav ziņu, bet tad, kad vairs nav jābaidās, ka uz tām obligāti jāatbild.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!