Pieci vārdi, ko vērts izrunāt uzreiz pēc pamošanās: tautas ticējumos tos uzskatīja par veiksmes atslēgu

Dažkārt diena sabojājas vēl pirms sākusies. Tikko piecelies, bet galvā jau riņķo nepabeigtie darbi, rēķini, nepatīkama saruna, ziņa, uz kuru negribas atbildēt, un tā klusā sajūta, ka viss atkal būs grūtāk, nekā gribētos. Šādos rītos cilvēks bieži pat nepamana, ko vispirms sev pasaka: „es nepaspēšu“, „neizdosies“, „atkal tas pats“, „man neveicas“. Un tieši šeit, saskaņā ar seniem tautas ticējumiem, sākas nevis diena, bet virziens, kurā tā var pagriezties.

Kopš seniem laikiem cilvēki ticēja, ka vārds nav tukša skaņa. Tas var nomierināt, pamudināt, apturēt, sasildīt vai, gluži pretēji, atņemt spēkus. Tāpēc daži vārdi tika uzskatīti par labvēlīgiem – tādiem, kurus vērts atkārtot biežāk, īpaši no rīta, pirms svarīga darba, ceļojuma, sarunas vai jauna sākuma. Tos neuztvēra kā burvju vārdu, kas vienas nakts laikā mainīs dzīvi, bet gan kā mazu ikdienas signālu sev: es izvēlos nevis bailes, bet rīcību.

Šodien uz to var raudzīties arī vienkāršāk. Vārdi maina uzmanības fokusu. Kad cilvēks pastāvīgi atkārto, ka viņam neveicas, viņš sāk pamanīt vairāk neveiksmju. Kad katru dienu kaut uz īsu brīdi apstājas pie pateicības, cerības vai paļāvības, smadzenes sāk meklēt citus atbalsta punktus. Tautas ticējumi to skaidroja savā valodā: labi vārdi piesaista labus notikumus.

Kāpēc vārdiem piedēvēja tik lielu spēku?

Senāk cilvēks dzīvoja daudz tuvāk dabai, mājām, ģimenei un ikdienas zīmēm. Nebija lietotņu, kas atgādinātu par noskaņojumu, produktivitāti vai mērķiem. Bija rīta ūdens, maize uz galda, slieksnis, pār kuru iziet no mājas, un vārdi, ko izrunā, pirms sākt dienu. Tāpēc valodai bija gandrīz rituāla nozīme.

Ne velti tik daudzas paražas bija saistītas ar novēlējumiem: pirms ceļojuma vēlēja labu ceļu, pirms darba – veiksmi, pirms ēšanas – pateicās, bet pirms svarīga lēmuma cilvēks bieži pats sev klusībā pateica kaut ko iedrošinošu. Tie nebija tikai skaisti vārdi. Tas bija veids, kā koncentrēties, nomierināt domas un ieiet dienā ne ar tukšām rokām.

Šodien šie paši vārdi var iedarboties nevis mistiski, bet ļoti cilvēcīgi. Tie atgādina, kas ir svarīgs. Tie maina iekšējo toni. Tie ļauj ieraudzīt, ka pat sarežģītā dienā cilvēkam joprojām ir vismaz viena lieta, pie kuras viņš var pieturēties.

„Paldies“ – vārds, kas, kā mēdz teikt, vairo to, kas jums jau ir

Pirmais vārds ir „paldies“. Tautas ticējumos tas saistīts ar pārpilnību, gaismu un labo lietu vairošanu. Ne tāpēc, ka pēc vārda „paldies“ izrunāšanas uz galda pēkšņi parādīsies nauda vai atrisināsies visas problēmas, bet tāpēc, ka pateicība maina cilvēka skatījumu. Tā uz brīdi aptur domas par trūkumu un atgādina, ka dzīvē jau ir lietas, kas sniedz atbalstu.

„Paldies“ vērts teikt nevis automātiski, bet konkrēti. Paldies par mierīgu rītu. Paldies cilvēkam, kurš uzrakstīja labu ziņu. Paldies par darbu, ko izdevās pabeigt. Paldies par veselību, par mājām, par siltu tēju, par iespēju sākt no jauna. Jo konkrētāk izteikta pateicība, jo vairāk tā iedarbojas. Tad tā vairs nav pieklājības formula, bet it kā iekšēja pārslēgšanās.

Otrais vārds ir „varu“. Tas ir īpaši svarīgs tiem, kuri bieži sevi aptur vēl pirms sākšanas. „Es nevaru“, „tas nav man“, „pārāk grūti“, „tik un tā neizdosies“ – šādas frāzes ar laiku kļūst par neredzamām sienām. Vārds „varu“ šīs sienas uzreiz nenojauc, bet tajās izveido pirmo plaisu. Tas nesola vieglu ceļu, tomēr ļauj pamēģināt.

No rīta var vienkārši pateikt: „Es varu tikt galā ar šo dienu.“ Pirms sarežģītas sarunas: „Es varu runāt mierīgi.“ Pirms darba, kas biedē: „Es varu sākt ar pirmo soli.“ Šāda frāze nepadara cilvēku neievainojamu, bet palīdz neatkāpties vēl pirms starta.

„Ticu“ un „mīlestība“ – divi vārdi, kas maina iekšējo stāvokli

Trešais vārds ir „ticu“. Tautas ticējumos ticība tika saistīta ar ceļu uz priekšu. Cilvēks, kurš tic, vēl nav sasniedzis rezultātu, bet viņš vairs nav pilnībā padevies. Tā ir ļoti svarīga atšķirība. Kad sakām „ticu“, mēs it kā atstājam durvis pusvirus tam, kas vēl var notikt.

„Ticu“ var izmantot pavisam vienkārši: „Es ticu, ka atradīšu risinājumu“, „ticu, ka šī situācija mainīsies“, „ticu saviem spēkiem“, „ticu, ka šī diena var būt labāka, nekā šobrīd šķiet“. Tā nav garantija. Tas ir virziens. Un virziens cilvēkam dažkārt ir svarīgāks par perfektu plānu.

Ceturtais vārds ir „mīlestība“. Tas, iespējams, skan visjūtīgāk, tāpēc daži no tā izvairās. Taču tautas ticējumos mīlestība tika uzskatīta par vienu no spēcīgākajiem labās enerģijas vārdiem. Tā saistās ne tikai ar romantiku, bet arī ar māju mieru, ģimenes siltumu, sevis pieņemšanu, rūpēm par citiem un spēju neapkraut sevi tikai ar dusmām.

Sakiet „mīlu“ tad, kad tas ir patiesi. Tuvam cilvēkam, bērnam, partnerim, vecākiem, draugam. Taču dažkārt ne mazāk svarīgi ir šo vārdu vērst arī uz sevi. Ne pompozi, bet klusi: „Es izvēlos izturēties pret sevi maigāk.“ Cilvēks, kurš visu dienu sevi apsaukā, reti jūtas stiprs. Mīlestība šajā gadījumā nav vājums, bet iekšējs atbalsts.

Piektais vārds – „veiksme“: kad to izrunāt, lai tas iedarbotos visspēcīgāk?

Piektais vārds ir „veiksme“. Tieši tas visbiežāk tiek pieminēts pirms svarīgiem darbiem, eksāmeniem, ceļojumiem, sarunām vai jauniem sākumiem. Tautas ticējumos uzskatīja, ka veiksmes vēlējums paver ceļu labvēlīgākiem apstākļiem. Tāpēc cilvēki vēlēja veiksmi ne jau tāpat vien, bet pirms brīžiem, kad cilvēkam bija vajadzīga drosme.

Tomēr „veiksmi“ nevajadzētu izrunāt kā tukšu vārdu. Vislabāk to saistīt ar rīcību: „Esmu gatavs veiksmei“, „šodien daru to, ko varu“, „veiksme nāk caur manām pūlēm“, „es pieņemu labas iespējas“. Šāds formulējums palīdz nevis gaidīt brīnumu, bet pamanīt iespēju, kad tā parādās.

Interesanti, ka visi pieci vārdi iedarbojas dažādos virzienos. „Paldies“ atgriež pie tā, kas jums jau ir. „Varu“ ļauj rīkoties. „Ticu“ sniedz atbalstu, kad vēl nav skaidra rezultāta. „Mīlestība“ mīkstina iekšējo spriedzi. „Veiksme“ vērš skatienu uz labvēlīgu iznākumu. Kopā tie veido vienkāršu ikdienas rituālu, kam nav vajadzīga ne īpaša vieta, ne īpašs laiks.

Tos var izrunāt no rīta pirms iziešanas no mājām. Tos var pierakstīt piezīmju grāmatiņā. Tos var pateikt domās automašīnā, dodoties uz darbu vai gatavojoties svarīgam zvanam. Svarīgākais – nedarīt to mehāniski. Vārdam ir nozīme tikai tad, kad cilvēks kaut uz mirkli apstājas un pats notic tam, ko saka.

Vai pieci vārdi vienas dienas laikā mainīs dzīvi? Visticamāk, ne. Taču tie var mainīt toni, ar kādu cilvēks sāk rītu. Un dažkārt tieši ar to sākas lielākās pārmaiņas: ar mazu teikumu, kas baiļu vietā ieslēdz cerību.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!