Ja visu mūžu esat bijis “ērtais cilvēks”, pirmais “nē” var šķist kā noziegums

No pirmā acu uzmetiena tas ir tikai īss vārds. “Nē, šoreiz es nevaru.” Taču cilvēkam, kurš visu mūžu ir centies nevienu nepievilt, šāda atbilde var izraisīt gandrīz fizisku trauksmi. Sākas šaubas: varbūt es pateicu pārāk skarbi, varbūt aizvainoju, varbūt tagad par mani slikti domās? Lai gan neko sliktu neesat izdarījis, iekšēji jūtaties tā, it kā būtu pārkāpis svarīgu noteikumu.

Tā notiek tāpēc, ka tā sauktā ērtība bieži vien nav vienkārši labestība. Dažkārt tas ir gadiem ilgi veidots ieradums pielāgoties, noklusēt savas vajadzības un pasargāt citus no jebkāda diskomforta. Jūs piekrītat palīdzēt, lai gan esat noguris, uzklausāt, lai gan pašam vairs nav spēka, un uzņematies vēl vienu pienākumu, lai gan jūsu diena jau sen ir pārpildīta. No malas izskatāties pacietīgs, saprotošs un uzticams cilvēks, taču iekšēji pamazām uzkrājas nogurums, dusmas un sajūta, ka jūsu dzīve pieder visiem, tikai ne jums pašam.

Ērtums bieži sākas nevis ar labestību, bet ar bailēm

Daudzi ērti cilvēki jau ļoti agri iemācās vērot apkārtējo noskaņojumu. Viņi pamana, kad labāk nerunāt, kad jāpadodas, kad jābūt labiem, lai mājās nerastos konflikts vai kāds neatstumtu. Bērns ātri saprot, par kādu uzvedību viņš saņem mīlestību, uzslavu vai vismaz mieru. Ja apkārtējie ir labvēlīgi tikai tad, kad viņš ir paklausīgs, kluss un neko neprasa, ar laiku izveidojas bīstams secinājums: mani pieņems tikai tik ilgi, kamēr būšu ērts.

Pieaugot, šī pārliecība pati no sevis nekur nepazūd. Tā pārceļas uz draudzību, ģimeni, darbu un romantiskām attiecībām. Cilvēks sāk just pienākumu atbildēt uz katru zvanu, piekrīt aizvietot kolēģi, atceļ savus plānus tuvinieku dēļ un atvainojas pat par pilnīgi normālām vajadzībām. Tā vietā, lai padomātu, vai viņš patiešām vēlas palīdzēt, viņš vispirms domā, kas notiks, ja atteiksies.

Tieši tāpēc pirmais skaidri pateiktais “nē” izraisa tik spēcīgu reakciju. Jūs atsakāties ne tikai no konkrēta lūguma, bet arī no savas vecās lomas. Apkārtējie bija pieraduši, ka jūs vienmēr pielāgosieties, bet jūs pats bijāt pieradis pierādīt savu vērtību ar izpalīdzību. Kad šis mehānisms apstājas, rodas tukšums un bailes: ja es vairs neesmu tas, kurš visu nokārto, uzklausa un izglābj, vai joprojām esmu mīlestības vērts?

Ērtums bieži sākas nevis ar labestību, bet ar bailēmAttēls: Ilustratīvs attēls

Vainas sajūta vēl nenozīmē, ka esat rīkojies slikti

Pateicis “nē”, jūs varat uzreiz pārņemt vainas sajūta. Gribas uzrakstīt vēl vienu ziņu, ilgi paskaidroties, piedāvāt kompensāciju vai galu galā pārdomāt. Taču ir svarīgi nošķirt īstu vainu no diskomforta, kas rodas, mainot veco uzvedību. Dažkārt jūtaties vainīgs nevis tāpēc, ka kādam esat nodarījis pāri, bet tāpēc, ka pirmo reizi neesat atstājis novārtā pats sevi.

Ja visu mūžu esat devis priekšroku citu vajadzībām, rūpes par sevi sākumā var šķist savtīgums. Taču atteikums vēl nepadara jūs par sliktu cilvēku. Jums nav jāpieņem katrs ielūgums, jāaizdod nauda, jārisina svešas problēmas vai jābūt sasniedzamam jebkurā diennakts laikā. Jūs varat mīlēt cilvēku un tomēr nebūt spēka ar viņu sarunāties. Jūs varat būt atbildīgs darbinieks un tomēr neuzņemties uzdevumus, kas uz jums neattiecas.

Arī citu cilvēku reakcija uz jūsu robežām daudz ko pasaka. Tie, kuriem jūs patiešām rūpat, var būt vīlušies, taču parasti pieņems jūsu atteikumu. Savukārt cilvēki, kuriem bijāt noderīgs tikai tik ilgi, kamēr pastāvīgi piekāpāties, var sākt izdarīt spiedienu, vainot jūs vai saukt par mainījušos. Tas sāp, taču vienlaikus ļoti skaidri parāda, uz kā bija balstītas šīs attiecības. Robeža nesabojā veselīgas attiecības – tā atklāj attiecības, kurās jūsu ērtums bija svarīgāks par jūsu pašsajūtu.

Iemācīties pateikt “nē” var mierīgi, nekaro­jot ar visu pasauli

Robežu noteikšana nenozīmē, ka no šī brīža jums visiem jāatbild auksti vai jāpārtrauc attiecības. Var sākt ar mazām, ikdienišķām situācijām, kurās iepriekš automātiski piekritāt. Tā vietā, lai atbildētu uzreiz, pasakiet, ka jums jāpadomā, jāpārbauda savi plāni vai jāizvērtē, vai tiešām varat palīdzēt. Šāda apstāšanās dod laiku ieklausīties sevī, nevis tikai instinktīvi glābt otru cilvēku no vilšanās.

Atteikumam nav jāpārvēršas garā aizstāvības runā. Bieži vien pietiek ar vienkāršu teikumu: “Šoreiz nevarēšu”, “Tagad man tam nav iespēju” vai “Man tas neder”. Jo vairāk jūs taisnosieties, jo vieglāk otram cilvēkam būs meklēt vājo vietu jūsu paskaidrojumos un pierunāt jūs pārdomāt. Jūsu laiks, atpūta un emocionālais spēks ir pietiekams iemesls atteikt, pat ja nevarat tos uzrādīt kā pierādījumus tiesā.

Sākumā pēc katra “nē” var būt nemierīgi. Varbūt vairākas stundas analizēsiet sarunu, atcerēsieties otra cilvēka sejas izteiksmi un apsvērsiet, vai nevajadzētu atvainoties. Taču ikreiz, kad noturat savu robežu un redzat, ka pasaule nav sabrukusi, bailes pamazām mazinās. Rodas jauna pieredze: jūs varat pievilt otru cilvēku un joprojām palikt labs, varat izvēlēties sevi un nebūt nežēlīgs, varat atteikt un nezaudēt visus, kas jūs mīl.

Cilvēks, kurš ilgu laiku ir bijis ērts, bieži pat nezina, ko pats vēlas, jo visa uzmanība bija vērsta uz citu gaidām. Tāpēc “nē” nav tikai atteikums. Tas ir veids, kā atgūt savu laiku, balsi un tiesības izlemt, kam veltīt savu dzīvi. Pirmais “nē” var šķist kā noziegums, taču patiesībā tas var būt pirmais godīgais solis atpakaļ pie sevis.