Apsveikt skolotāju ar ziediem vai dāvanu karti: kur beidzas cieņa un kur tiek pārkāptas robežas?

Septembrī klases vecāku grupā līdzās darba burtnīcu sarakstiem un jautājumiem par skapīšiem ātri parādās vēl viena tēma: kas apsveiks skolotāju. Vieni ierosina pa ziedam no katra bērna, citi – vienu kopīgu pušķi, vēl citi uzreiz jautā par dāvanu karti. Strīds nav tikai par dažiem eiro: atšķirīgi tiek saprasts, kas ir sirsnīga uzmanība, bet kas jau kļūst par pienākumu piedalīties.

Ziedi šķiet drošs un īslaicīgs žests

Ziedu atbalstītāju arguments ir vienkāršs. Pušķis pirmajā skolas dienā vai par godu Skolotāju dienai ir skaidri atpazīstama pateicības zīme. Tam nav ilgi „jākarājas“ attiecībās starp skolotāju, bērnu un ģimeni: ziedus ieliek vāzē, pēc dažām dienām tie novīst, bet pats žests paliek pieklājīgs un neuzbāzīgs.

Daļa vecāku izvēlas vienu kopīgu klases pušķi tieši tāpēc, ka nevēlas no rīta redzēt skolotāju, kurš mēģina aiznest duci pušķu. Viena kārtīga sezonālo ziedu kompozīcija var izskatīties pietiekami svinīgi, bet bērni var pievienot kopīgu apsveikuma kartīti ar saviem parakstiem vai zīmējumiem. Šāds risinājums arī mazina atšķirības starp ģimenēm: bērns, kura vecāki nevar vai nevēlas pirkt atsevišķu pušķi, nepaliek neērtā situācijā.

Ziedu atbalstītāji bieži uzsver arī simboliku. Skolotāja darbs nav pakalpojums, kas būtu „jāapmaksā“ ar papildu dāvanu. Tāpēc īslaicīgs pušķis viņiem šķiet piemērotāks par priekšmetu vai karti, kurai ir konkrēta naudas vērtība. Īpaši tad, kad apsveikums tiek pasniegts septembra sākumā, kad skolotājs ar klasi tikai sāk kopīgo ceļu un vēl nav izveidojušās tuvākas attiecības.

Karte ir praktiska, bet ne visiem neitrāla

Dāvanu karšu atbalstītāji uz to atbild diezgan piezemēti: skolotāji noteiktos gadījumos saņem daudz ziedu, bet tos var izmantot tikai īsu laiku. Grāmatnīcas, kafejnīcas, mājsaimniecības preču vai skaistumkopšanas veikala karte ļauj pašam cilvēkam izlemt, kas viņam nepieciešams. Ja klase savāc kopīgu summu, nav jāmin konkrēta priekšmeta, tā gaumes vai izmēra izvēle.

Vecākiem tas ir ērti arī organizatoriski. Viens cilvēks nopērk karti, cits parūpējas par aploksni un apsveikuma kartīti, bet ģimenes pārskaita norunāto summu. Vairs nav jābažījas par rītu, kad bērns pušķi aizmirst autobusā, bet skolotāja galds nogrimst vienādās rozēs. Karte reizēm tiek uztverta arī kā cieņa pret skolotāja praktiskajām vajadzībām: ne visiem ir vāzes, ne visiem patīk grieztie ziedi, un ne visiem ir ērti tos nest mājās sabiedriskajā transportā.

Tomēr kritiķi saskata arī otru pusi. Jo lielāka ir kartes summa, jo grūtāk to dēvēt tikai par simbolisku apsveikumu. Vecāku grupā piedāvātā iemaksa var izklausīties brīvprātīga, bet cilvēkam, kurš nevar atvēlēt 10 vai 20 eiro, bieži nav vienkārši to skaļi pateikt. Pastāv arī principiāls jautājums: skolotājs vērtē bērnu darbus, sazinās ar viņu ģimenēm, tāpēc dāvana ar naudas vērtību daļai cilvēku rada neērtu asociāciju ar mēģinājumu izpatikt.

Kartes neitralitāte ir atkarīga arī no izvēlētās vietas. Grāmatnīcas karte var šķist universālāka nekā konkrēta restorāna, parfimērijas vai luksusa veikala karte. Tomēr pat universāla karte nav tik neitrāla kā apsveikuma kartīte. Ja tai pievienojas atgādinājumi tiem, kuri vēl nav pārskaitījuši naudu, publiskoti saraksti vai mēģināts pārliecināt šaubīgos, pati skaistā ideja zaudē vieglumu.

Apsveikt skolotāju ar ziediem vai dāvanu karti: kur beidzas cieņa un kur tiek pārkāptas robežas?Attēls: Pexels / Diana Light

Orientējošs aprēķins

Piemērs: pieņemsim, ka klasē ir 24 ģimenes un tiek vākti līdzekļi vienam apsveikumam.

Praksē summu iemaksā ne visas ģimenes, tāpēc 24 ģimeņu klasē 10 eiro piedāvājums ne vienmēr nozīmē 240 eiro vērtu karti. Rezultāts mainās atkarībā no klases lieluma, iesaistīto ģimeņu skaita, kā arī no tā, vai apsveikums tiek pasniegts reizi gadā vai līdzekļi tiek vākti vairākiem gadījumiem.

Šādi skaitļi arī izskaidro, kāpēc vecāku grupās tonis dažkārt ātri mainās. Trīs eiro par pušķi parasti šķiet neliels kopīgs žests. Desmit vai divdesmit eiro jau var nozīmēt vairākus simtus eiro vērtu dāvanu, kuru pieņemt var būt neērti arī pašam skolotājam. Īpaši tad, ja klasē ir vairāki mācību priekšmetu skolotāji, klases audzinātājs, pagarinātās grupas pedagogs un ir vēlme apsveikt visus.

Vienošanās darbojas tad, kad var arī nepiedalīties

Robeža visbiežāk slēpjas nevis pašā ziedā vai kartē, bet vienošanās veidā. Vieniem ir taisnība, kad klase patiešām vēlas pateikties, summa ir neliela un dāvana nekļūst īpaša savas vērtības dēļ. Citiem ir taisnība, kad viņi atgādina, ka pieklājībai nevajadzētu pārvērsties par nerakstītu naudas vākšanu un ka skolotājam nevajadzētu justies parādā par vecāku organizēto dāsnumu. Mazākās klasēs, kur ģimenes jau sen pazīst viena otru un ir skaidri vienojušās, kopīgs lēmums ir vienkāršāks. Jaunā klasē vai tur, kur ģimeņu iespējas atšķiras, drošākais variants bieži ir vienkārša apsveikuma kartīte, kopīgs pušķis vai iespēja piedalīties pilnīgi bez publiskošanas.

Kā jūsu klasē tiek izlemts, vai skolotājam pietiek ar ziediem vai arī ir pieņemama kopīga dāvanu karte?

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!