Pielika telefonu pie auss un teica: „Pasaki mūsu vārdu“

Algirdas, piecdesmit astoņus gadus vecs autobusa vadītājs no Panevēžas, todien darbu beidza agrāk. Maiņa bija no agra rīta, maršruts tas pats, cilvēki tie paši, tikai viena sieviete bija aizmirsusi somu uz sēdekļa, un nācās to aiznest uz dispečeru nodaļu. Pēc darba viņš iegriezās „Iki“, lai nopirktu maizi un kefīru, bet, braucot mājās, apstājās pie gājēju pārejas, jo iezvanījās telefons.

Ekrānā redzamais numurs nebija meitas numurs. Nezināms. Algirdas parasti uz tādiem zvaniem neatbildēja, bet šoreiz pacēla klausuli, jo meita Rūta dažkārt zvanīja no darba telefona.

– Tēti, te esmu es, – atskanēja balss.

Balss bija Rūtas balss. Ne līdzīga, ne atgādinoša, bet viņas. Tā pati ātrā runa, tā pati vārdu noraušana, kad viņa steidzas. Algirdas pat atkāpās no pārejas sāņus, lai labāk dzirdētu.

– Kas noticis? – viņš jautāja.

– Tēti, man ir nepatikšanas. Es tagad nevaru daudz runāt. Vajag pārskaitīt naudu. Šodien. Tagad.

Algirdas apklusa. Rūta dzīvoja Viļņā, strādāja par administratori salonā un viena audzināja dēlu. Viņa dažkārt lūdza palīdzību, bet nekad šādā veidā. Balss telefonā runāja ātri, it kā kāds stāvētu blakus un steidzinātu.

– Cik? – jautāja Algirdas.

– Divus tūkstošus astoņsimt. Pēc tam visu izskaidrošu. Tikai ļoti lūdzu, vairs nezvani man uz veco numuru, telefons ir salūzis, šis ir pagaidu numurs.

Tajā brīdī Algirdas atcerējās rakstu, ko no rīta viņam parādīja kolēģis. Tajā bija rakstīts, ka krāpniekiem dažkārt pietiek ar dažām sekundēm cilvēka balss no publiska video vai balss ziņas, lai sarunā tā skanētu kā īsta. Bija pieminēts arī tas, ka līdzīgu gadījumu Skandināvijā kļūst arvien vairāk, kur bankas šādus zvanus uzskata par vieniem no visgrūtāk atpazīstamajiem.

– Kur tu tagad esi? – viņš jautāja.

– Nevaru teikt. Tēti, lūdzu. Tas ir nopietni.

– Tad piezvani no sava numura.

– Nevaru, taču teicu. Tas nedarbojas.

Algirdas ielika maizes klaipu maisiņā, ko turēja rokā, un atbalstījās pret veikala ratiņu rindu. Viņam nevajadzēja kliegt. Nevajadzēja strīdēties. Balss bija Rūtas balss, bet vārdi nebija viņas. Viņa nekad neteica „tas ir nopietni“. Viņa teica: „Tēti, nejautā tagad“ vai „nu, pēc tam izstāstīšu“.

– Pasaki mūsu vārdu, – teica Algirdas.

Tālruņa klausulē dažas sekundes valdīja klusums.

– Ko? – jautāja balss.

– Mūsu vārdu. To, par ko vienojāmies.

– Tēti, tagad nav laika spēlītēm.

Algirdas nospieda sarkano pogu un ielika telefonu kabatā.

Bankā

Uz mājām viņš vēl negāja. Vispirms apsēdās automašīnā un piezvanīja Rūtai uz viņas veco numuru. Viņa neatbildēja. Viņš piezvanīja vēlreiz. Trešajā reizē atbildēja mazdēls, jo meita bija atstājusi telefonu lādēties.

– Opīt, mamma ir frizētavā, – teica zēns. – Vai viņai kaut ko pateikt?

– Pasaki, lai piezvana, kad varēs.

Algirdas varēja ar to arī beigt, bet kaut kas viņu tomēr urdīja. Ne tik daudz bailes, cik ieradums nokārtot lietu līdz galam. Viņš aizbrauca uz tuvāko bankas filiāli, lai gan pārskaitījumu būtu varējis veikt pa telefonu. Viņam vajadzēja cilvēku aiz stikla, kurš paskatītos kontā un pateiktu, vai nekas nav sākts.

Rindā bija trīs cilvēki. Kāds vīrietis strīdējās par kartes maksu, sieviete jautāja par pensijas pārskaitījumu. Algirdas stāvēja, turēja rokā telefonu un visu laiku skatījās, vai Rūta nav atzvanījusi.

Kad viņš pienāca pie lodziņa, bankas darbiniece palūdza personu apliecinošu dokumentu.

– Saņēmu zvanu, it kā meita lūgtu naudu, – teica Algirdas. – Numurs nav viņas. Gribu pārbaudīt, vai no manas puses nekas nav sākts.

Darbiniece pārbaudīja datus, palūdza viņam atbloķēt telefonu un parādīt, vai lietotnē nav sākti maksājumi. Algirdas pasniedza telefonu caur spraugu, pēc tam pats ievadīja kodu, kā viņa lūdza.

– Maksājumu nav. Arī kartes nav bloķētas, – viņa teica. – Labi, ka neveicāt pārskaitījumu.

– Balss bija viņas.

– Tā mēdz gadīties. Ja lūdz steidzami, labāk apstāties.

Algirdas pamāja, bet vēl negāja prom. Viņam vajadzēja vienu lietu.

– Es par to samaksāju, – viņš teica, norādot uz konta apkalpošanas maksu telefonā. – Tāpēc palīdziet man tagad uzlikt ierobežojumu.

Darbiniece izdrukāja iesniegumu. Algirdas parakstījās, lai dienas pārskaitījumu limits būtu mazāks. Ne nulle, jo dzīvot taču vajag, bet tāds, lai viena izbīļa dēļ nebūtu iespējams atdot visus ietaupījumus. Viņa vēl parādīja, kur lietotnē uz laiku var atslēgt maksājumus internetā. Algirdas vairākas reizes nospieda, pēc tam lūdza parādīt vēlreiz.

– Labāk lēnām, – viņš teica. – Es te neklīstu katru dienu.

Darbiniece parādīja. Viņš izdarīja pats.

Pie meitas

Rūta piezvanīja pēc stundas. Viņa bija darbā, fonā kāds runāja par laiku nākamajai klientei. Algirdas viņu uzreiz nebāra. Viņš jautāja, vai viss ir kārtībā. Viņa iesmējās, jo nesaprata, kāpēc viņš jautā.

– Tev šodien nekas nav noticis?

– Nē. Kas tad nu?

Viņš īsi izstāstīja. Ne tā, kā mēdz būt televīzijā, kad cilvēks visu pārstāsta no sākuma līdz galam. Viņš pateica: zvanīja ar tavu balsi, lūdza naudu, nezināja mūsu vārdu.

– Kāds vēl mūsu vārds? – jautāja Rūta.

– Lūk. Mums tāda nav. Es izdomāju uz vietas.

Viņa apklusa.

– Tēti, es taču dažkārt lieku video feisbukā. Arī ar balsi.

– Esmu redzējis.

– Un ko tagad darīt?

– Vakarā atbraukšu. Izdomāsim.

Uz Viļņu viņš nebrauca, jo Rūta pēc darba pati atbrauca uz Panevēžu paņemt dēlu no pulciņa, kuru todien vadīja vecmāmiņa. Viņi satikās nevis pie durvīm, bet automašīnā, jo viņa steidzās atpakaļ. Algirdas piegāja pie loga, un viņa nolaida stiklu.

– Es nopietni, tēti, nobijos, – teica Rūta. – Bet, ja zvanītu ar manu balsi, mamma droši vien pārskaitītu.

– Tāpēc arī vajag vārdu.

– Kādu?

Algirdas padomāja. Viņi nevarēja izvēlēties dzimšanas dienu, suņa vārdu, ielu, kurā dzīvoja, vai mazdēla iesauku. To visu kāds varētu atrast, noklausīties vai uzminēt. Vajadzēja vārdu, kas nevienam neko nenozīmētu, bet viņiem būtu viegli iegaumējams.

– „Kāposts“, – no aizmugurējā sēdekļa teica mazdēls.

Rūta pagriezās pret viņu.

– Kāpēc kāposts?

– Tāpēc, ka smieklīgi.

Algirdas pirmo reizi todien iesmējās.

– Der. Tikai nekur nerakstām ziņās.

– Bet kā pateikt mammai? – jautāja Rūta.

– Dzīvajā.

Mājās

Vakarā Algirdas atgriezās mājās un atrada sievu Danuti virtuvē. Viņa viņu uzklausīja, bet sākumā nepiekrita.

– Tu pārāk daudz ko izdomā, – viņa teica. – Ja Rūta zvanītu, es viņu atpazītu.

– Es arī atpazinu.

– Tad varbūt tā tiešām bija viņa, tikai savienojums bija slikts?

Algirdas nolika telefonu uz galda un piezvanīja Rūtai videozvanā. Meita atbildēja, viņai blakus bija dēls. Algirdas palūdza viņai pastāstīt mammai, kas noticis. Rūta izstāstīja. Bez gariem vārdiem, bez biedēšanas. Viņa pateica, ka viņas balsi var paņemt no publiskiem ierakstiem, ka šādos gadījumos naudu lūdz steidzami un neļauj piezvanīt atpakaļ uz veco numuru.

Danutė vairs nepārtrauca. Kad Rūta beidza, viņa teica:

– Labi. Kāds tad ir tas vārds?

– Kāposts, – no telefona atbildēja mazdēls.

– Muļķības, – teica Danutė.

– Toties tu to atcerēsies, – teica Algirdas.

Viņi vienkārši vienojās. Ja kāds no ģimenes zvana no sveša numura un lūdz naudu, pirmais jautājums būs viens un tas pats. Ja cilvēks dusmojas, steidzina, raud vai saka, ka nevar atbildēt, saruna tiek pārtraukta. Tad zvana uz saglabāto numuru. Ja vajag, gaida. Ja ļoti vajag, brauc pie šī cilvēka vai zvana citam ģimenes loceklim.

Vēlāk Algirdas vēlreiz pārskatīja telefona iestatījumus un izdzēsa Rūtas publisko balss ziņu, ko savulaik bija pārsūtījis vairākiem radiniekiem ziņapmaiņas lietotnē. Viņš nezināja, vai no tā būs liels labums, bet todien vakarā gribējās izdarīt vismaz tik daudz.

Apguļoties viņš vēl padomāja: ja viņš nebūtu atcerējies pajautāt vārdu, vai būtu nonācis līdz pārskaitījumam? Bet, ja nākamreiz balss būtu Danutes balss, vai viņš atkal apstātos?

Nākamajā dienā Algirdas darbā pārtraukuma laikā to pašu pateica diviem šoferiem. Atgriezies mājās, viņš atgādināja sievai: „Ja zvanīs, prasi kāpostu.“

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!