Māsa vēlas nolīgt mammai aprūpētāju, bet brālis pieprasa visu darīt pašiem
– Tu pat nepajautāji, cik tas maksātu, – Māris pastūma no sevis neatvērtu tējas krūzi. – Ieva, mēs neesam sveši cilvēki. Vai tad mēs mammu atdosim kaut kādai sievietei halātā?
Ieva stāvēja pie mammas virtuves izlietnes un mazgāja divas krūzes, lai gan tās bija gandrīz tīras. Uz palodzes gulēja saburzīta zāļu recepte, blakus – banāna miza, ko Ona, viņu septiņdesmit astoņus gadus vecā mamma, no rīta nebija izmetusi. Ieva pēc darba iegriezās katru dienu: nomainīt gultasveļu, kaut ko sagriezt, pārbaudīt, vai mamma nav sajaukusi tabletes. Tajā vakarā viņa bija tik nogurusi, ka pat nenovilka kurpes. Viņa apsēdās uz ķeblīša un sajuta, ka pie zoles pielipušas smiltis.
– Es viņu nevienam neatdodu, – viņa klusāk sacīja. – Es ierosinu, lai vismaz uz dažām stundām atnāk cilvēks, kurš prot palīdzēt piecelties, nomazgāties. Jo es to neprotu. Tu arī neproti.
Māris, piecdesmit divus gadus vecs, bija divus gadus jaunāks par māsu. Viņš dzīvoja pilsētas otrā galā, strādāja autoservisā un pie mammas visbiežāk iegriezās svētdienās. Viņš atveda kartupeļus, nomainīja spuldzīti, reizēm paņēma līdzi veļu. Viņš patiešām domāja, ka dod savu ieguldījumu. Ieva zināja arī to, ka pēc darba viņš atgriežas ar eļļas melnām rokām un sāpošu muguru. Tikai mammai ar svētdienām vairs nepietika.
Pirms diviem mēnešiem Ona vēl pati aizgāja līdz veikalam, lai gan atceļā apstājās atpūsties. Tagad kājas pinās pat ceļā no istabas uz tualeti. Kādu rītu Ieva atrada viņu sēžam uz vannasistabas paklājiņa, slapjā naktskreklā un ar dusmīgu seju.
– Man nekas nesāp, es tikai paslīdēju, – mamma sacīja, kad Ieva mēģināja viņu piecelt. – Neizturies te tā, it kā būtu kaut kas īpašs.
Toreiz Ieva piezvanīja brālim. Viņš atbildēja pēc stundas un vispirms pajautāja, vai nevajag izsaukt neatliekamo palīdzību. Kad dzirdēja, ka mamma jau ir gultā, viņš sacīja:
– Nu, tad labi, tātad tikāt galā.
Šis „tikāt galā“ Ievai iestrēga prātā. It kā viņa būtu iztīrījusi aizsērējušu sifonu, nevis viena vilkusi mammu, baidoties abas nogāzt uz flīzēm.
Par sievieti, kura varētu palīdzēt mājās, Ieva izdzirdēja ģimenes ārstes reģistratūrā. Viņa neko nesolīja, tikai piezvanīja un pajautāja, vai būtu iespējams uz dažām stundām vairākas reizes nedēļā. Sieviete pa tālruni vienkārši paskaidroja, ar ko varētu palīdzēt: nomazgāties, pagatavot kaut ko vieglu ēšanai, pabūt kopā, kamēr tuvinieki ir darbā. Nolikusi tālruni, Ieva nodomāja, ka vismaz reizi varētu mierīgi izdzert kafiju savā virtuvē.
Māris par šo zvanu uzzināja no mammas. Ona, visticamāk, bija nejauši noklausījusies sarunu un piezvanījusi dēlam.
– Mamma saka, ka tu viņu aizvedīšot uz kaut kādu pansionātu, – viņš tagad staigāja pa virtuvi un ar celi aizķēra veco galdu. – Viņa ir nobijusies.
– Es viņu nekur nevedu. Bet viņai ir grūti, Māri. Vakar viņa pat karoti kārtīgi nenoturēja, ēda zupu.
– Tad es atbraukšu no rītiem pirms darba.
Ieva paskatījās pulkstenī. Bija gandrīz deviņi. Uz plīts stāvēja katls ar vakardienas auzu putru, kas bija jāizlej. Māris apsolīja tik ātri, ka, šķiet, pats nemaz nepaspēja padomāt.
– Labi. Atbrauc nedēļu. Ne tikai vienu rītu. Visu nedēļu. Tad skatīsimies.
Pirmdien viņš ieradās septiņos, rokā turot termokrūzi. Mamma vēl gulēja. Māris klusi salika tīros dvieļus skapītī, uzvārīja ūdeni un sacīja, ka Ieva daudz ko pārspīlē. Otrdien mamma piecēlās sliktā garastāvoklī, negribēja mazgāties un sadusmojās, kad brālis mēģināja viņu pieturēt aiz elkoņa.
– Laid vaļā, es neesmu maiss, – Ona nomurmināja.
Māris palaida pārāk ātri. Mamma saļodzījās, viņš viņu noķēra, bet pēc tam ilgi stāvēja gaitenī, skatīdamies uz savām rokām. Ieva neizturēja un sacīja, ka ar mammu nevajag strīdēties. Brālis aizpogāja jaku.
– Tu vienmēr visu zini vislabāk, – viņš atcirta.
Trešdien viņš neatbildēja. Vēlāk uzrakstīja: „Klients aizkavēja. Iegriezīšos vakarā.“ Ieva izlasīja ziņu autobusā, turot klēpī mammas zāļu kārbiņu. Viņa nedusmojās tikai tāpēc, ka viņš neatbrauca. Visvairāk viņu sāpināja tas, ka viņa jau iepriekš nojauta, ka tā notiks, bet tomēr cerēja uz ko citu.
Ceturtdien Māris atbrauca vakarā ar maisiņu biezpiena sacepuma no veikala. Mamma sēdēja krēslā, apsegusies ar brūnu pledu, pie ieslēgta televizora bez skaņas. Ieva virtuvē grieza ābolus. Brālis kādu brīdi klusēja.
– Es darbā runāju ar kādu paziņu, – viņš beidzot sacīja. – Arī pie viņas tēva nāk kāda sieviete. Ne visu laiku. Viņa saka, ka nekas, viss ir normāli.
Ieva nenolaida nazi.
– Un?
– Varbūt mammai nesakām „aprūpētāja“. Viņa spītēsies. Sakām, ka atnāks palīdzēt mājās. Pabūt kopā.
Tā nebija atvainošanās. Māris vispār neprata tieši atvainoties. Ieva to zināja kopš bērnības. Viņa tikai pamāja, lai gan rūgtums nekur nebija pazudis.
Pirmo reizi atnākusī Rasa bija apmēram sešdesmit gadus veca, īsā jakā un ar vienkāršu auduma somu. Viņa nesteidzās Onu glaudīt vai runāt pārāk saldi. Viņa pajautāja, kur ir dvieļi, vai mamma dzer tēju ar cukuru un vai viņai ir neslīdošas čības.
Ona sākumā sēdēja cieši sakniebtām lūpām. Pēc tam Rasa pamanīja uz galda krustvārdu mīklu un pajautāja, kāds septiņu burtu vārds nozīmē vecu skapi.
– Bufete, – mamma sacīja. – Jūs taču tādas lietas nezināt.
– Tad stāstiet, – Rasa atbildēja un apsēdās blakus.
Pēc divām nedēļām Ieva joprojām skaitīja, cik ilgi Rasa uzturas un vai mamma nenogurst no sveša cilvēka. Māris brauca ciemos biežāk nekā iepriekš, bet ne katru dienu. Reizēm ar mandarīnu maisiņu, reizēm ar jaunu televizora pulti, ko neviens nebija lūdzis. Viņi joprojām strīdējās par sīkumiem. Ieva teica, ka viņš pārāk maz jautā, bet Māris – ka viņa runā tā, it kā viena pati būtu atbildīga par visu.
Kādā piektdienā Ieva izgāja no mammas dzīvokļa, kamēr vēl bija gaišs. Uz kurpēm bija pagalma dubļi, kabatā – auksts tālrunis, bet mājās gaidīja neizmazgāta veļa. Viņa nezināja, vai šī vienošanās turēsies, vai mamma pēc nedēļas nepateiks, ka Rasas viņai ir gana. Taču tajā vakarā Ieva nopirka kafiju degvielas uzpildes stacijā un izdzēra to automašīnā, nesteigdamās braukt mājās.
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Komentāri
Esiet pirmais, kas komentē
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?