Vai dēlam ir jāpieņem tēva atvainošanās, ja patiesība atklājas pārāk vēlu?

– Neej iekšā ar tiem netīrajiem zābakiem, – tēvs sacīja, kad Mants apstājās sava dzīvokļa priekštelpā. – Lina vakar mazgāja grīdas.

Mants bija trīsdesmit sešus, tēvam bija sešdesmit divi gadi, un šī piezīme viņu sadusmoja vairāk, nekā droši vien vajadzēja. Viņš visu ceļu no Kauņas bija braucis cauri slapjdraņķim, automašīnā čīkstēja logu tīrītāji, telefonā bija divi neatbildēti sievas zvani. Viņš nebija atbraucis runāt par grīdām.

Pie durvīm stāvēja vecs tēva koferis, apsiets ar pelēku līmlenti.

– Tad sakiet, kāpēc bija tik steidzami, – Mants novilka zābakus un atstāja tos uz pie durvīm izklātā laikraksta. – Pa telefonu teicāt, ka nevarat gaidīt.

Tēvs Algirds uzreiz neatbildēja. Virtuvē viņš iebēra šķīstošo kafiju divās dažādās krūzēs. Vienai bija atdauzīta maliņa, otrai – gandrīz nodilis uzraksts „Labākais tētis“. Mants uz brīdi uz to paskatījās un novērsās.

Algirds bija no tiem vīriešiem, kuri dzimšanas dienā atnesa aploksnīti, pasēdēja kādas četrdesmit minūtes un aizbrauca, sacīdami, ka no rīta agri jāiet uz darbu.

– Atradu kasti, kad kārtoju pieliekamo, – tēvs beidzot sacīja. – Tur ir lietas, kuras tev vajadzētu redzēt.

Mants negribēja neko redzēt. Viņš atcerējās skolas izrādi, kad viņam bija deviņi gadi. Viņš tēloja koku, uz pleciem bija kartona lapas. Pārējiem bērniem aplaudēja mammas, tēvi, vecvecāki. Viņa mamma pēc tam pateica, ka Algirds nevarēja atbraukt. Darbs. Tajā laikā visa vaina vienmēr bija darbā.

Pēc šķiršanās tēvs gandrīz uz gadu pazuda. Pēc tam atkal parādījās, reizēm paņēma Mantu pie sevis uz nedēļas nogali, aizveda uz tirdzniecības centru, nopirka picu. Viņš visu laiku skatījās pulkstenī. Pieaugušais Mants iemācījās viņam neko neprasīt. Tā bija mierīgāk nekā atkal dzirdēt „redzēsim“.

Uz virtuves galda Algirds nolika kartona kasti no putekļsūcēja. No tās ārā rēgojās aploksnes, vairāki bērnu zīmējumi, zila burtnīca ar ielocītiem stūriem. Mants paņēma vienu aploksni. Uz tās bija mātes rokraksts: „Algirdam. Neatvērta.“

– Tās ir viņas vēstules? – viņš jautāja.

– Nē. Tavas.

Mants pacēla acis. Algirds stāvēja pie izlietnes un ar īkšķi berza vecu tējas traipu no darba virsmas.

– Mamma teica, ka jūs negribējāt mani redzēt, – Mants runāja klusāk, nekā bija gaidījis. – Ka jūs pats neinteresējāties.

– Arī es daudzus gadus par viņu tā runāju. Ka viņa traucēja, negribēja vienoties. Bet, šķiet, mums abiem bija izdevīgi tā domāt.

Pirmajā aploksnē Mants atrada ar greizām vēstulēm uzrakstītu vēstuli. Viņam toreiz bija desmit gadi. Viņš rakstīja, ka sporta stundā sasitis celi, ka klasē parādījies jauns zēns un ka vēlas velosipēdu ar pārnesumiem. Apakšā bija divi teikumi: „Mamma saka, ka tev nedrīkst rakstīt. Bet es tik un tā rakstu. Varbūt kādreiz izlasīsi.“

Vai dēlam ir jāpieņem tēva atvainošanās, ja patiesība atklājas pārāk vēlu?Attēls: Pexels / Seyd Designer

Viņš atvēra nākamo, pēc tam vēl vienu. Vēstules bija nevienmērīgas, dažās bija traipi, vienā bija ielikta autobusa biļete. Divpadsmitgadīgais Mants vienā bija rakstījis: „Ja tu negribi, lai es būtu tavs dēls, tad pasaki.“ Citā, jau piecpadsmit gadu vecumā rakstītā, bija tikai trīs vārdi: „Vairs nerakstīšu nekad.“

Algirds apsēdās viņam pretī.

– Es tās toreiz nesaņēmu, – viņš sacīja. – Tava mamma tās glabāja savas māsas garāžā. Pēc viņas nāves šī kaste kaut kā nonāca pie manis pirms dažām nedēļām. Laikam viņa negribēja, lai mēs sākam skaidroties par dokumentiem. Bet es… ilgi pat nepaskatījos.

Mants gribēja pajautāt, kāpēc tēvs neaizgāja uz skolu, kāpēc zvanīja tik reti, kāpēc nemeklēja neatlaidīgāk, kad viņam pateica, ka dēls nevēlas sazināties. Bet viņš nespēja neko sakarīgu noformulēt.

– Tad jūs ticējāt, ka es negribu? – viņš beidzot jautāja.

– Man bija vieglāk tam ticēt, – Algirds pamāja. – Tad varēju teikt, ka neesmu vienīgais vainīgais. Biju spītīgs, dusmīgs. Dzēru vairāk, nekā vajadzēja. Kad mēģināju tev zvanīt, tu jau biji pusaudzis un runāji caur sakostiem zobiem. Es nodomāju – pats visu sabojāju, pašam arī jācieš. Tikai nekas labs no tā neiznāca.

Viņš nolika plaukstas uz galda. Pie nagiem bija palikuši melni plankumi, acīmredzot no kādiem darbiem.

– Piedod, Mant, – viņš sacīja. – Ne par vienu vien lietu. Par to, ka man bija vieglāk atkāpties, nekā visu noskaidrot.

Mants nejuta, ka dusmas kaut kur būtu pazudušas. Viņš joprojām atcerējās skolas zāli, mātes vārdus, tukšo krēslu pie dzimšanas dienas galda. Šīs vēstules nemainīja to, ka tēvs varēja būt neatlaidīgāks. Varēja atnākt. Varēja neatstāt visu pašplūsmā.

Viņš salika aploksnes atpakaļ kastē. Vienu – to par velosipēdu – viņš ielika jakas kabatā.

– Es nezinu, vai varu jums piedot, – viņš sacīja, jau stāvot pie durvīm.

– Es to tagad neprasu, – Algirds atbildēja. – Es tikai negribēju, lai tu vēl vienu reizi paliec ar nepatiesību.

Ārā sniegs jau bija pārvērties pelēkā ūdenī. Apaujot zābakus, Mants pamanīja, ka viena aukla gandrīz pārtrūkusi. Tēvs stāvēja aiz muguras, it kā gribētu vēl kaut ko pateikt, bet tikai pacēla no grīdas nokritušo aploksni un nolika uz kumodes.

Atceļā Mants apstājās degvielas uzpildes stacijā pēc kafijas. Sieva atkal piezvanīja. Viņš pateica tikai:

– Braucu mājās, bet mazliet vēlāk.

Par tēvu viņš vēl nevarēja runāt. Par mammu – arī ne. Nākamajā rītā Algirds atsūtīja ziņu: „Tava kaste palika šeit. Vari paņemt, kad vien vēlies.“

Mants to neatvēra līdz pusdienlaikam. Pēc tam izlasīja un neko neatbildēja. Pagaidām viņš nezināja, vai vispār vēlas sākt šo sarunu, un, ja sāks, tad ar ko.