No Francijas atbraukusī mammas māsīca mūsu lauku mājā neizturēja: „Jūsu tualete pārkāpj cilvēktiesības”
Kad jūlijā uz Kauņu atbrauca mammas māsīca Rasa, sākumā plānojām gluži parastu nedēļu: pastaigāties pa pilsētu, apciemot radus, kaut kur mierīgi papusdienot. Rasa gandrīz divdesmit gadus bija dzīvojusi Francijā, netālu no Lionas. Sazvanījāmies svētkos, dažkārt apmainījāmies ar fotogrāfijām, taču klātienē sen nebijām tikušies. Mamma viņu gaidīja tā, it kā atbrauktu nevis radiniece, bet visa sen izklīdusi jaunības draugu kompānija.
Doma aizbraukt uz mūsu lauku māju netālu no Prieniem radās pie brokastu galda. Mamma sāka stāstīt, ka tur jau briest gurķi, vakaros var pasēdēt ārā, bet kaimiņš Antans nedēļas nogalēs kurina pirti. Rasa teica, ka viņai tieši gribētos aizbēgt no pilsētas. Es ierosināju doties ceļā vēl tajā pašā dienā. Vienojāmies tik ātri, ka neviens nepajautāja svarīgāko – ko katrs no mums iedomājas, izdzirdot vārdu „lauku māja”.
Mēs domājām par vecu ģimenes namiņu, dobēm, āra galdu un nedēļas nogali bez lieliem plāniem. Rasa, kā vēlāk izrādījās, gaidīja līdzīgu mieru, tikai ar ērtu vannasistabu, labu interneta savienojumu un mazāk kukaiņu. Par to uzzinājām jau pēc ierašanās, kad atteikties no ieceres vairs nebija tik vienkārši.
Jau ceļā sapratu, ka par atvaļinājumu domājam atšķirīgi
Pirms došanās ceļā Rasa somā ielika ūdeni, mitrās salvetes, dažas uzkodas un papildu džemperi. Mamma iesmējās, ka ēdiena pietiks visiem, bet Rasa paskaidroja, ka viņai patīk, ja ir savi krājumi. Man tas nešķita dīvaini. Arī es, braucot uz nepazīstamu vietu, bieži paņemu līdzi vairāk, nekā vajadzīgs. Tikai vēlāk viņas soma kļuva par mūsu nedēļas nogales joku iemeslu – izskatījās, ka tajā bija sagatavots gandrīz visām iespējamām nelaimēm.
Nogriežoties uz mazāka ceļa, ceļmalā esošajiem krūmiem priekšā pacēlās fazāns. Rasa sarāvās un ieķērās priekšējā sēdekļa atzveltnē. Tālāk pabraucām garām sievietei, kura pie pagalma vārtiem nesa divus ūdens spaiņus. Viesiene jautāja, vai tajā vietā nav ūdensvada. Mamma sāka skaidrot, ka vieniem ir dziļurbumi, citiem akas, bet dārza laistīšanai cilvēki izvēlas to, kas ērtāks. Saruna bija pavisam mierīga, tomēr jutu, ka Rasa rūpīgi reģistrē katru apstākli, par kuru mēs pat neaizdomājamies.
Pie lauku mājas vispirms sajutām dūmu smaku. Antans jau kurināja pirti. Rasa paskatījās apkārt un jautāja, vai tikai kaut kur nedeg. Norādīju uz skursteni aiz kaimiņa ābelēm un paskaidroju, kas notiek. Viņa pamāja, bet vēl dažas minūtes raudzījās tajā virzienā.
Mūsu namiņš nebija ne pamests, ne bīstams, taču skaistās atvaļinājuma fotogrāfijās to, visticamāk, neviens nebūtu noturējis par grezniem apartamentiem. Veca veranda, dažādi krēsli, mammas koptas puķu dobes, daži sen remontēti pakāpieni. Iekšpusē mums bija elektrība, ledusskapis un viss, kas bija vajadzīgs īsai nedēļas nogalei. Rasa apstaigāja istabas, nolika somu un izvilka telefonu.
Internets darbojās slikti. Teicu, ka vislabāk tas uztver pie ābeles, tuvāk vārtiem. Viņa paskatījās uz mani, gaidot, kad sākšu smieties. Kad saprata, ka runāju nopietni, izgāja pagalmā un dažas minūtes staigāja apkārt kokam, pacēlusi telefonu.
— Tā ir jūsu sakaru stacija? — viņa jautāja, atgriezusies.
Toreiz mēs visi smējāmies. Vēl nezinājām, ka īstais nedēļas nogales strīds gaida pavisam citā pagalma pusē.

Pēc divām stundām izdzirdējām teikumu, ko ilgi neaizmirsīsim
Drīz Rasa jautāja, kur atrodas tualete. Mājā ierīkoto tobrīd nevarējām izmantot – pēc stiprām lietavām mums bija problēmas ar kanalizācijas sistēmu un gaidījām, līdz to salabos. Mums tā nebija pirmā šāda situācija, tāpēc izmantojām veco āra tualeti. Par šo apstākli pirms došanās ceļā vienkārši neiedomājāmies pateikt.
Parādīju taciņu aiz dārza. Tur stāvēja neliels koka namiņš, nesen pārkrāsots, ar kārtīgi nosegtu jumtu. Rasa vispirms paskatījās uz to, pēc tam uz mani.
— Tu nopietni?
Teicu, ka jā, un vēl piebildu, ka tur viss ir kārtībā. Tagad saprotu, ka šis mans apliecinājums bija pārāk drosmīgs. Tajā rītā neviens no mums nebija iegājis pārbaudīt, kāds stāvoklis ir iekšpusē.
Rasa aizgāja, aizvēra durvis un gandrīz uzreiz atkal parādījās. Durvju aizbīdnis bija iestrēdzis, stūrī tupēja zirneklis, bet iekšpusē zumēja mušas. Uz āķa karājās veca darba jaka, ko dažkārt piespiedām pie durvīm, lai tās nevērtītu vējš. Mums tā bija sen pazīstama neērtība. Viņai – pēdējais piliens.
— Jūsu tualete pārkāpj cilvēktiesības! — viņa paziņoja tik skaļi, ka mamma izbāza galvu pa verandas durvīm.
Sākumā es gandrīz iesmējos. Tik nopietns teikums mūsu dārza malā izklausījās negaidīti. Taču, paskatījies uz Rasu, sapratu, ka viņai nepavisam nav smieklīgi.
— Es atbraucu pie jums atpūsties. Negribu ar roku turēt durvis un domāt, kas man lien aiz muguras. Jūs vismaz varējāt brīdināt.
Un šajā ziņā viņai bija taisnība. Mēs varējām. Tas, pie kā paši bijām pieraduši, citam cilvēkam nebūt nešķita pieņemams tikai tāpēc, ka viņš bija mūsu viesis.
Tieši tajā brīdī pa vārtiņiem ienāca Antans. Vienā rokā viņš turēja nelielu gurķu spainīti, otrā – dārza šķēres. Viņš jautāja, kas noticis. Rasa īsi paskaidroja, bet viņš, tā vietā, lai sāktu strīdēties par dzīvi laukos, aizgāja apskatīt durvis.
— Aizbīdnis ir slikts, — viņš secināja. — Man ir cits. Atnesīšu.
Pēc tam viņš nolika spainīti uz sola un pagriezās pret Rasu:
— Bet, kamēr salabosim, ņemiet gurķus. Šie vismaz vēl nav saņēmuši nevienu sūdzību.
Mamma sāka smieties pirmā. Es viņai sekoju. Rasa vēl mēģināja palikt nopietna, bet mutes kaktiņi jau cēlās uz augšu. Konflikts nepazuda vienā mirklī, tomēr beidzot varējām sarunāties, nepaceļot balsi.
Antans atnesa aizbīdni, es iztīrīju namiņu un novācu zirnekļu tīklus. Mamma parūpējās, lai blakus būtu ūdens roku nomazgāšanai, ziepes un tīrs dvielis. Tas neaizņēma tik daudz laika, lai mēs to nevarētu izdarīt vēl pirms viešņas ierašanās.
Vakarā viņa pati atvēra pirts durvis
Atlikušo pēcpusdienu Rasa turējās tuvāk mājai. Viņa lasīja, dzēra līdzi atvesto ūdeni, dažkārt aizgāja pie ābeles pārbaudīt ziņas. Mamma vairākas reizes mēģināja viņu iesaistīt sarunā, taču es lūdzu viņu mazliet atstāt mierā. Pēc rīta iespaidiem pēdējais, kas viņai bija vajadzīgs, bija nemitīgi jautājumi, vai viņai jau sāk iepatikties.
Pie vakariņu galda viņa atslāba. Viņa jautāja, kas iestādījis jāņogas, vai ābele ir veca, cik ilgi mūsu ģimenei pieder šī vieta. Mamma sāka stāstīt, kā vectēvs būvēja verandu un kāpēc pie loga palicis šķībs pakāpiens. Rasa viņu atcerējās no bērnības. Izrādījās, ka daži stāsti, ko biju dzirdējis neskaitāmas reizes, viņai bija pavisam jauni.
Ap deviņiem parādījās Antans un uzaicināja uz pirti. Rasa uzreiz atteicās.
— Šodien man atklājumu jau ir gana.
Neviens viņu nepierunāja. Mēs ar mammu aizgājām, bet viņa palika verandā. Pēc kāda laika, izgājis atvēsināties, ieraudzīju viņu pie pirts durvīm. Viņa teica, ka atnākusi tikai paskatīties, jo no iekšpuses bija dzirdējusi mūsu smieklus.
Antans parādīja, kur var pārģērbties, iedeva tīru dvieli un teica, ka viņai nekur nav jāsteidzas. Rasa sākumā apsēdās priekštelpā. Pēc tam uz īsu brīdi iegāja iekšā un iekārtojās uz zemākā sola. Mēs turpinājām sarunāties tā, it kā nekas īpašs nebūtu noticis. Man šķiet, tieši tas viņai palīdzēja – neviens no mums negaidīja, kad viņa atzīs, ka kļūdījās.
Vēlāk sēdējām ārā. Rasa bija ietinusies dvielī, mati bija mitri, telefons palicis namiņā. Viņa klausījās mammā un pirmo reizi tajā dienā neizskatījās tā, it kā gaidītu, kad varēs atgriezties pilsētā.
— Šis man patīk, — viņa teica, rādot uz pirti. — Tikai nesāciet tagad skaidrot, ka tāpēc arī tualete ir laba.
Apsolīju neskaidrot.
No rīta atradu viņu pie Antana dobēm
Nākamajā rītā pamodos ap astoņiem. Rasas gulta jau bija saklāta, verandā stāvēja tukša kafijas krūze. Nod omāju, ka viņa aizgājusi pie ābeles piezvanīt mājiniekiem, bet tur viņas nebija. Atradu viņu kaimiņa dārzā.
Antans laistīja dobes, bet Rasa nesa nelielu, tikai līdz pusei piepildītu spaini. Ieraudzījis mani, kaimiņš teica, ka viņam esot jauna palīdze. Viņa pati uzreiz paskaidroja, ka bija piedāvājusies brīvprātīgi, tāpēc nevajagot domāt, ka kāds viņu pieņēmis darbā.
Vēroju, kā viņa uzmanīgi lej ūdeni pie augiem. Darīja to lēni, dažkārt pārjautāja, vai pietiek. Antans neizrādīja nepacietību un nesmējās par viņu. Viņš pastāstīja, kāpēc vienu dobi laista vairāk, bet citu tajā rītā atstāj mierā. Rasa klausījās tik uzmanīgi, it kā būtu saņēmusi uzdevumu, ko noteikti gribēja paveikt labi.
Kad bija pabeidzis, Antans noplūca dažus gurķus. Mēs tos nomazgājām un aiznesām pie brokastu galda. Rasa vienu pārgrieza, pagaršoja un teica, ka tik gardus gurķus sen nebija ēdusi. Mamma, protams, uzreiz sāka likt viņai vēl.
— Es vēl nebraucu prom, — Rasa viņu apturēja. — Atstāsim pusdienām.
Šis teikums man palika prātā vairāk nekā vakardienas paziņojums par cilvēktiesībām. Vēl dienu iepriekš biju gandrīz pārliecināts, ka no rīta viņa lūgs pēc iespējas ātrāk vest uz Kauņu. Tagad viņa pati plānoja, ko vēlāk ēdīsim.
Tomēr viņa nekļuva par citu cilvēku. Viņa joprojām iesmērējās ar līdzekli pret odiem, dzēra līdzi atvesto ūdeni un pirms apsēšanās apskatīja solu. Tikai mums tas vairs netraucēja, bet viņai vairs nebija jāatvainojas par saviem ieradumiem.
Atceļā smējāmies par to pašu, par ko bijām sastrīdējušies
Svētdien sakravājām mantas, aizslēdzām namiņu un devāmies prom. Mamma sēdēja priekšā, Rasa – aizmugurē, klēpī turot maisiņu ar Antana gurķiem. Telefonā viņa pārskatīja fotogrāfijas: ābeli, verandu, mammu pie dobēm, kaimiņa pirti. To vidū ieraudzīju arī koka namiņu dārza galā.
Pajautāju, vai viņa šo fotogrāfiju rādīs, atgriezusies Francijā.
— Noteikti. Pastāstīšu, kā atbraucu uz nedēļas nogali un vispirms pieprasīju durvju aizbīdni.
Mamma iesmējās, bet pēc tam nopietni atvainojās, ka nebija pateikusi par pagaidu neērtībām. Rasa atbildēja, ka arī pati varēja mazāk sakarst. Ar to viss arī beidzās – bez gariem sprediķiem par to, kurš labāk saprot dzīvi.
Šī nedēļas nogale man parādīja, cik viegli savus ieradumus uzskatām par pašsaprotamiem. Mēs cerējām, ka Rasa uzreiz iemīļos vietu, kas mums ir dārga daudzo atmiņu dēļ. Viņai šo atmiņu nebija. Sākumā viņa redzēja sliktu sakaru tīklu, neērtu tualeti un svešu ikdienu. Tikai pavadījusi laiku kopā ar mums, viņa sāka iepazīt to, kādēļ mēs tur atgriežamies.
Pēc dažām dienām Rasa pajautāja, vai mēs vēl paspētu aizbraukt pirms viņas lidojuma uz mājām. Mamma priecājās un uzreiz sāka plānot, ko izceps. Es apsolīju sarunāt ar Antanu par pirti.
— Tikai pārbaudi tualeti jau laikus, — Rasa piebilda. — Uz laukiem es tagad gribu. Par aizbīdni otrreiz neiešu kaulēties.
Komentāri
Esiet pirmais, kas komentē
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņasMeklējat vairāk?


