Kamēr pasaule joprojām dedzina ogles, Eiropa raugās uz Norvēģiju: jauna izejviela var kļūt svarīgāka par naftu

Eiropā daudzus gadus tiek runāts par zaļo enerģētiku, elektromobiļiem, vēja turbīnām un mazāku atkarību no fosilā kurināmā. Tomēr realitāte izrādījās daudz sarežģītāka par politiskajiem solījumiem. Ogles nekur nav pazudušas, pasaule joprojām tās patērē milzīgos daudzumos, bet pāreja uz tīrākām tehnoloģijām radījusi jaunu problēmu: naftas, gāzes un ogļu atkarības vietā Eiropa arvien vairāk ir atkarīga no retzemju elementiem.

Šie materiāli daudziem izklausās pēc kaut kā tāla un laboratoriska, taču patiesībā tie jau tagad slēpjas ikdienas priekšmetos. Bez tiem grūti iedomāties elektromobiļu motorus, vēja turbīnas, datorus, viedtālruņus, radarus, akumulatoru tehnoloģijas un aizsardzības nozari. Tāpēc ziņa par lieliem retzemju elementu atradņu krājumiem Norvēģijā Eiropai nav tikai ģeoloģisks atklājums. Tas var kļūt par vienu no svarīgākajiem stratēģiskajiem notikumiem nākamās desmitgades rūpniecībai.

Ogles vēl nav atkāpušās, lai gan Eiropa tās izspiež

Lai gan daudzviet šķiet, ka ogļu ēra jau tuvojas beigām, pasaules skaitļi rāda pavisam citu ainu. Starptautiskā Enerģētikas aģentūra norāda, ka pasaules pieprasījums pēc oglēm 2025. gadā sasniedza aptuveni 8,84 miljardus tonnu, bet 2026. gadā tiek prognozēts vēl viens rekordlīmenis – aptuveni 8,94 miljardi tonnu. Citiem vārdiem sakot, pasaule joprojām nedzīvo tikai no saules paneļiem un vēja turbīnām.

Eiropā situācija ir citāda. Eiropas Savienībā ogļu patēriņš samazinās: 2025. gadā tas kritās par aptuveni 5 procentiem, lai gan šis kritums bija lēnāks nekā iepriekšējos gados. Tomēr mazāks pieprasījums pēc oglēm nenozīmē, ka Eiropa kļuvusi pilnībā neatkarīga enerģētikas un izejvielu jomā. Viena atkarība pamazām tiek aizstāta ar citu.

Zaļā pārkārtošanās prasa milzīgu daudzumu tehnoloģiju, bet tehnoloģijām nepieciešamas izejvielas. Vēja turbīna, elektromobilis vai mūsdienīgs elektrotīkls nerodas no zila gaisa. Tiem nepieciešami metāli, magnēti, vadi, akumulatori, pusvadītāji un sarežģīti komponenti, kuru ražošanas ķēdes bieži sākas tālu no Eiropas.

Retzemju elementi – maz zināmi, bet ļoti svarīgi

Retzemju elementi nav tik reti, kā varētu šķist pēc nosaukuma, taču problēma ir tā, ka tos ir grūti iegūt, pārstrādāt un sagatavot rūpniecībai piemērotā formā. Īpaši svarīgi ir neodīms un prazeodīms – tos izmanto jaudīgos pastāvīgajos magnētos, kas nepieciešami elektromobiļu motoriem un vēja turbīnām.

Eiropas Komisija retzemju elementus pieskaita kritiskajām izejvielām, jo tie ir svarīgi ekonomikai, taču to piegāde ir riskanta. Komisijas dati liecina, ka Ķīna nodrošina 100 procentus ES smago retzemju elementu pieprasījuma, kas nozīmē ļoti lielu atkarību no vienas valsts.

Pat vienkāršā tirdzniecības statistikā Ķīna joprojām ir galvenā ES partnere. Eurostat publisko, ka 2025. gadā no Ķīnas tika saņemti 46,8 procenti ES retzemju elementu importa, rēķinot pēc svara. Tomēr izejvielu imports ir tikai daļa no stāsta. Vēl svarīgāka ir pārstrāde, magnētu ražošana un visa rūpnieciskā ķēde, kurā Ķīnas loma ir vēl lielāka.

Retzemju elementiAttēls: Ilustratīvs attēls

Kāpēc Norvēģijas atklājums ir tik svarīgs?

Tieši tāpēc lielā retzemju elementu atradne Norvēģijā izpelnījās tik lielu uzmanību. Fen kompleksā valsts dienvidaustrumos apstiprinātie resursi tiek lēsti aptuveni 8,8 miljonu tonnu retzemju oksīdu apmērā. No tiem aptuveni 1,5 miljonus tonnu veido magnētiem svarīgi elementi, kas nepieciešami elektromobiļiem un vēja turbīnām. Projekta attīstītāji norāda, ka pirmā ieguves fāze varētu sākties ap 2030. gadu.

Tas nenozīmē, ka Eiropa pēkšņi kļūs pilnībā neatkarīga. Pat liela atradne vēl nav rūpnīcā sagatavots metāls. Nepieciešamas atļaujas, investīcijas, pārstrādes jaudas, vides novērtējumi, infrastruktūra un gari tehnoloģiskie procesi. Tomēr šādi resursi Eiropai sniedz to, kā ļoti trūka, – reālu iespēju vismaz daļu kritisko izejvielu iegūt tuvāk savai rūpniecībai.

Līdzīgs stāsts risinās arī Zviedrijā. Per Geijer atradne Kirunas reģionā tiek uzskatīta par vienu no lielākajām zināmajām retzemju elementu atradnēm Eiropā. Jaunākajos novērtējumos LKAB norāda, ka šajā atradnē ir aptuveni 2,2 miljoni tonnu retzemju oksīdu. Zviedrijas un Norvēģijas resursi kopā rāda, ka Eiropa nav pilnībā bezcerīgā situācijā – tā vienkārši līdz šim ir pārāk maz investējusi savās izejvielu ķēdēs.

Arī zaļajai enerģētikai ir sava cena

Šī ir neērta, bet nepieciešama tēma. Zaļā enerģētika samazina atkarību no fosilā kurināmā, taču tā nav “bezizejvielu”. Elektromobiļiem nepieciešami akumulatori un magnēti, vēja turbīnām – retzemju elementi, saules elektrostacijām – dažādi metāli un pusvadītāji. Ja Eiropa vēlas atteikties no oglēm, gāzes un naftas, tai jāparūpējas, lai tā nekļūtu pilnībā atkarīga no importētām kritiskajām izejvielām.

Te sākas lielākais politiskais un rūpnieciskais jautājums: vai Eiropa ir gatava iegūt savas izejvielas? Jo runāt par enerģētisko neatkarību ir viegli, kamēr nav jāatver raktuves, jābūvē ceļi, jāceļ pārstrādes uzņēmumi un jāsaskaras ar vietējo iedzīvotāju pretestību. Eiropā vides aizsardzības standarti ir stingri, atļauju saņemšanas procesi ir ilgi, bet sabiedrība bieži atbalsta zaļo enerģētiku tik ilgi, kamēr tās infrastruktūra neparādās blakus mājām.

Tomēr arī alternatīva nav ērta. Ja Eiropa pati neveidos izejvielu ķēdes, tai vajadzīgais būs jāpērk no citiem reģioniem. Tas nozīmē ne tikai cenu svārstības, bet arī ģeopolitisku risku. Ja piegādes tiek pārtrauktas, apstājas ne tikai elektromobiļu ražošana, bet arī aizsardzības, enerģētikas un elektronikas rūpniecība.

Ko tas nozīmē parastajiem cilvēkiem?

No pirmā acu uzmetiena retzemju elementi šķiet ļoti tāli no parasta cilvēka dzīves. Taču patiesībā to jautājums var ietekmēt automobiļu cenas, elektroenerģijas ražošanas projektus, vēja parku attīstību, akumulatoru tehnoloģijas un pat darbavietas Eiropā. Ja izejvielas kļūst dārgākas vai to trūkst, sadārdzinās arī galaprodukti.

Elektromobilis, vēja turbīna vai siltumsūknis pircējam šķiet atsevišķs priekšmets. Taču aiz tā stāv gara piegādes ķēde. Ja Eiropa vēlas, lai šīs tehnoloģijas būtu pieejamas, tai nepieciešamas ne tikai skaistas klimata stratēģijas, bet arī reāls izejvielu plāns.

Norvēģijas un Zviedrijas atradnes var kļūt par svarīgu soli, taču tās vienas pašas neatrisinās visu. Būs nepieciešamas pārstrādes rūpnīcas, atkritumu pārstrāde, akumulatoru un magnētu atgriešana izejvielu apritē, skaidras investīcijas un politiskā griba. Citiem vārdiem sakot, nepietiek atrast metālus zemē – jāizveido visa sistēma, lai tie kļūtu par ieguvumu Eiropas rūpniecībai.

Jaunais laikmets sākas nevis ar solījumiem, bet ar raktuvēm

Ogļu vēsture rāda, ka enerģētikas pārmaiņas nenotiek tik ātri, kā vēlētos politiķi. Pasaule joprojām dedzina ogles, lai gan jau gadu desmitiem tiek runāts par to beigām. Tāpat arī zaļā enerģētika neīstenosies, vienkārši uzstādot vairāk saules paneļu vai uzbūvējot vēja turbīnas. Tai būs nepieciešams milzīgs daudzums izejvielu, un šīs izejvielas kļūs par jaunu ģeopolitiskās cīņas lauku.

Tāpēc Norvēģijas atklājums Eiropai ir tik svarīgs. Tas atgādina, ka nākotnes enerģētika nebūs tikai par elektrību, bet arī par to, kas kontrolē metālus, magnētus un akumulatoru ķēdes. Ja Eiropa vēlas būt ne tikai zaļo tehnoloģiju pircēja, bet arī ražotāja, tai nāksies pieņemt neērtu lēmumu: stratēģiskajām izejvielām jābūt ne tikai kaut kur tālu, bet arī pašas Eiropas plānos, raktuvēs un rūpnīcās.

Pagaidām skaidrs ir viens: pasaule vēl ilgi nespēs iztikt bez vecajiem resursiem, taču jaunā cīņa par izejvielām jau ir sākusies. Un šoreiz nafta vai ogles var nebūt svarīgākais spēlētājs.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!