Nopirkām jaunu automašīnu salonā, bet pēc trim mēnešiem sapratām, ka vajadzēja izvēlēties lietotu

Līdz šim ļoti labi atceros to sajūtu, kad pirmo reizi apsēdāmies pilnīgi jaunā automašīnā. Salonā vēl smaržoja pēc plastmasas, ādas un kaut kāda dīvaina solījuma, ka no šī brīža viss būs vienkāršāk. Nekādu negaidītu bojājumu, nekādu rīta baiļu, vai tā iedarbināsies, nekādu servisu, kuros meistars, pacēlis uzaci, saka: „Nu, pie šī vēl jāpaskatās.“ Vienkārši jauna automašīna, garantija un miers.

Vismaz tā toreiz šķita.

Līdz tam braucām ar vecu universāli. Tā bija ērta, ietilpīga, bet jau nogurusi. Vienu mēnesi mainījām ģeneratoru, nākamajā – piekares detaļas, pēc tam sāka tecēt dzesēšanas šķidrums, vēlāk iedegās lampiņa, ko pat servisā ar pirmo reizi kārtīgi nespēja izskaidrot. Katra skaņa kļuva par aizdomu iemeslu. Katrs garāks brauciens – par mazu loteriju.

Kādu vakaru, atgriezušies no servisa ar vēl vienu rēķinu, sēdējām virtuvē un skatījāmies viens uz otru. Sieva teica:

– Varbūt pietiek? Varbūt vienreiz nopērkam jaunu un beidzam šo remonta maratonu?

Tajā brīdī tas izklausījās ļoti loģiski. Ne greznības vai izrādīšanās dēļ, bet vienkārši kā noguruša cilvēka vēlme iegūt lietu, kas darbojas.

Salonā ir ļoti viegli noticēt, ka pērc mieru

Uz automašīnu salonu devāmies jau gandrīz pieņēmuši lēmumu. Bijušām aprēķinājuši, cik varam maksāt mēnesī, cik vēl varētu piemaksāt par veco automašīnu, cik aptuveni maksās apdrošināšana. Vismaz mums tā šķita. Patiesībā izrādījās, ka salonā ir ļoti viegli no „mums vajag praktisku automašīnu“ nonākt līdz „varbūt tomēr ņemsim labāku komplektāciju, jo tas taču nav pirkums vienam gadam“.

Sākumā skatījāmies lētāku variantu. Tad pārdevējs parādīja citu – ar labākiem lukturiem, lielāku ekrānu, parkošanās kameru, apsildāmu stūri, skaistākiem diskiem. Katra lieta atsevišķi šķita pavisam neliela piedeva. Bet, kad viss saskaitījās kopā, summa kļuva ievērojami lielāka, nekā bijām plānojuši.

Tomēr parakstījām līgumu.

Tajā brīdī pat nešķita, ka pieļaujam kļūdu. Gluži pretēji – jutāmies pieņēmuši pieaugušu cilvēku lēmumu. Jauna automašīna. Garantija. Skaidra vēsture. Nekādas attītas kilometrāžas. Nekādu baiļu, ka tā bijusi sasista, pārkrāsota vai salabota tikai pārdošanai.

Pirmās nedēļas bija pat jautras. Kaimiņi jautāja, kā tā brauc. Bērni priecājās, ka aizmugurē ir vairāk vietas. Mēs ar sievu visu laiku atkārtojām, ka beidzot vairs nebūs katru mēnesi jālauza galva par remontu.

Un tad sākās īstā dzīve.

Jaunā automašīna sāka nogurdināt nevis ar bojājumiem, bet ar bailēm to sabojāt

Pirmais skrāpējums parādījās pie tirdzniecības centra. Mazs, gandrīz smieklīgs. Kāds, acīmredzot, bija atvēris durvis pārāk tuvu. Ar veco automašīnu es tam nebūtu pievērsis uzmanību. Varbūt būtu pamanījis tikai pēc dažām nedēļām. Bet uz jaunās šis mazais iespiedums izskatījās kā personisks apvainojums.

Stāvēju stāvvietā un sapratu, ka dusmojos ne tikai uz šo nepazīstamo cilvēku. Dusmojos arī uz sevi. Jo automašīna, kurai vajadzēja atvieglot dzīvi, pēkšņi kļuva par lietu, ko sāku sargāt no pašas dzīves.

Vairs neapstājos šaurās vietās. Pie veikala meklēju visattālāko stūri. Bērniem sāku atkārtot, lai nekāp auto ar netīriem apaviem, netur kājas uz sēdekļa un uzmanīgi ver durvis. Kad vajadzēja aizvest vecu skapīti uz dārzu, jau domājām, varbūt labāk aizņemties piekabi vai palūgt kādam citam. Ar veco automašīnu mēs to būtu ielikuši bagāžniekā, paklājuši segu un viss.

Kādu dienu sieva teica:

– Dīvaini, bet ar veco automašīnu man bija mierīgāk. Tā kaitināja, jo lūza. Bet šī kaitina tāpēc, ka tās ir žēl.

Un tad pirmo reizi ļoti skaidri nodomāju: varbūt mēs nenopirkām automašīnu, bet rūpes.

Īstie izdevumi sākās pēc pirkuma

Pirms pirkuma galvenokārt skatījāmies uz ikmēneša maksājumu. Tas bija nepatīkams, bet paceļams. Tomēr automašīna nav tikai maksājums. KASKO maksāja vairāk, nekā bijām gaidījuši. Arī ziemas riepu komplekts. Pirmā apkope salonā nebija traģiska, bet tomēr bija jūtama. Vēl paklājiņi, bagāžnieka aizsargs, papildu apdrošināšanas punkti, mazgāšana, jo jaunu automašīnu kaut kā negribas turēt netīru.

Pēc trim mēnešiem apsēdos ar bankas konta izrakstu un sāku skaitīt. Līzings, apdrošināšana, riepas, papildaprīkojums, degviela, mazgāšana. Skaitlis bija daudz lielāks par to, ko pirms pirkuma bijām sev skaisti uzrakstījuši uz lapiņas.

Tad ziņkārības pēc paskatījos, cik tirgū maksātu tāda pati, tikai jau nedaudz pabraukta automašīna. Un šī bija visnepatīkamākā daļa. Mūsu automašīna vēl bija gandrīz jauna, bet vairs ne pavisam jauna. Daži tūkstoši kilometru, pirmais skrāpējums, viens īpašnieks. Cena jau cita.

Tad sapratu, ka lielākais vērtības kritums notika uz mūsu rēķina. Mēs samaksājām par šo pirmo jaunuma sajūtu, par salona smaržu, par nulli kilometru odometrā. Bet pēc dažiem mēnešiem šī sajūta jau bija pārgājusi.

Visvairāk pietrūka vienkārša praktiskuma

Viss beidzot nostājās savās vietās pēc brauciena uz laukiem. Braucām pie vecākiem, pēdējie kilometri – pa grants ceļu. Pēc lietus. Bedres, dubļi, akmeņi. Braucu lēni, saspringts, klausījos, kā akmentiņi sitas pret grīdu un vai kaut kur neaizķeru slieksni.

Tēvs, redzēdams, kā novietojam automašīnu pēc iespējas tālāk no zariem, tikai iesmējās:

– Kādēļ jums tāda mašīna, ja ar to baidāties braukt?

Sākumā gribējās viņam atcirst. Bet nebija ko teikt. Viņam bija taisnība.

Mums vajadzēja uzticamu automašīnu, bet ne obligāti jaunu. Vajadzēja tādu, kas jau nedaudz zaudējusi vērtību, bet joprojām ir labā stāvoklī. Tādu, kurā nav bail vest bērnu velosipēdus, kartupeļu maisu, plauktu no veikala vai suni pēc pastaigas. Tādu, kuru kļūst žēl, tiklīdz bērns nomet cepumu starp sēdekļiem.

Pēc trim mēnešiem sapratām pavisam vienkāršu lietu: mēs gribējām mieru, bet izvēlējāmies visdārgāko veidu, kā to nopirkt.

Ko es darītu citādi

Tagad es nepirktu automašīnu tajā pašā dienā, pat ja piedāvājums šķistu ļoti labs. Salonā emocijas darbojas ļoti spēcīgi. Virsbūve spīd, pārdevējs runā pārliecinoši, viss izskatās tīrs un vienkāršs. Taču lēmumu labāk aiznest mājās, pārlaist ar to nakti un tikai tad rēķināt.

Otrkārt, es rēķinātu ne tikai maksājumu. Pieskaitītu apdrošināšanu, riepas, apkopi, iespējamo vērtības kritumu, pat to, cik nervu ziņā patiesībā maksās pirmais skrāpējums. Jo, pērkot jaunu automašīnu, tu maksā ne tikai ar naudu. Tu maksā arī ar pastāvīgu vēlmi saglabāt to jaunu, lai gan ikdiena tāda nekad nav.

Treškārt, nopietni apsvērtu 2–4 gadus vecas lietotas automašīnas. Ar skaidru vēsturi, pārbaudi, normālu komplektāciju un, iespējams, vēl spēkā esošu garantiju. Tāda automašīna nebūtu perfekta, bet tā būtu tuvāka mūsu reālajai dzīvei.

Vai tagad nožēlojam?

Automašīna ir laba. Tiešām laba. Tā ir droša, ērta, kārtīga un ekonomiska. Taču jautājums nav par to, vai automašīna ir slikta. Jautājums ir – vai mums tieši vajadzēja jaunu.

Pēc trim mēnešiem atbilde kļuva skaidra: visticamāk, ne.

Mums vajadzēja uzticamu, praktisku un ne pārāk dārgu automašīnu ģimenei. Bet mēs nopirkām jaunu lietu, ko tagad reizēm ir žēl izmantot tam, kam tā paredzēta. Tā stāv pagalmā spīdīga, skaista, bet vienlaikus atgādina, ka lēmumi, kas pieņemti noguruma dēļ, jāpieņem ļoti piesardzīgi.

Vecā automašīna mūs nogurdināja ar remontiem. Jaunā sāka nogurdināt ar cenu, apdrošināšanu, vērtības kritumu un pastāvīgu sargāšanu. Atšķirība tikai tā, ka par vecas automašīnas problēmām runā skaļi, bet par jaunas problēmām bieži klusē, jo it kā ir neērti atzīties. Galu galā pats pirki, pats priecājies, pats parakstīji.

Tagad braucam un esam ar to samierinājušies. Bet, ja šo lēmumu vajadzētu pieņemt no jauna, mēs, visticamāk, izvēlētos citādi. Ne pašu lētāko, ne vecu lūzni, bet labu lietotu automašīnu. Tādu, kas vairs neizskatās pēc skatloga eksponāta, bet joprojām brauc kā normāla ģimenes automašīna.

Jo dažkārt jauna automašīna no salona nav slikts pirkums. Tā vienkārši var būt pārāk laba jūsu īstajai dzīvei.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!