Desmit gadus maksāju par kabeļtelevīziju, ko neviens neskatījās. Izdomāju aprēķināt, cik daudz naudas tam iztērēju

Viss sākās ar ļoti vienkāršu vakaru. Sēdēju pie virtuves galda ar tējas krūzi un mēģināju sakārtot mēneša izdevumus. Ne jau tāpēc, ka pēkšņi būtu kļuvis par ļoti kārtīgu finanšu cilvēku. Vienkārši pēc pāris lielākiem pirkumiem kontā bija palicis mazāk, nekā gaidīju, un gribējās saprast, kur tā nauda pazūd. Atvēru bankas izrakstu, sāku skatīties rindu pēc rindas un aizķēros aiz vienas summas, ko, godīgi sakot, sen vairs nebiju pamanījis.

Kabeļtelevīzija – 18,90 eiro.

Paskatījos uz šo rindu un pat skaļi iesmējos. Ne jau tāpēc, ka tas būtu smieklīgi. Drīzāk no tāda muļķīga mulsuma. Jo tajā mēnesī par kabeļtelevīziju biju samaksājis kā vienmēr, automātiski, bet pēdējo reizi televīzijas kanālus biju ieslēdzis varbūt Ziemassvētkos, kad vajadzēja fonā atstāt koncertu, kamēr visi virtuvē griezām siļķi.

Pasaucu sievu.

– Tu vēl skaties kabeļtelevīziju? – es jautāju.

Viņa pat nepacēla acis no telefona.

– Ko?

– Televīziju. Kanālus. To, par ko mēs katru mēnesi maksājam.

Viņa paskatījās uz mani tā, it kā es būtu pajautājis, vai viņa vēl izmanto faksa aparātu.

– Nē. Arī bērni neskatās. Tu skaties?

Es tikai papurināju galvu.

Un tad pirmo reizi daudzu gadu laikā sapratu: mēs maksājam par pakalpojumu, kura mūsu mājās faktiski vairs nav.

Tā vienkārši palika „no vecajiem laikiem“

Kabeļtelevīziju pieslēdzām vēl tad, kad viss bija citādi. Toreiz televizors viesistabā bija galvenais vakara centrs. Pārnāc no darba, ieslēdz ziņas, pēc tam kādu filmu, nedēļas nogalē sportu. Internets vēl nebija tik ierasts, platformu nebija tik daudz, un televīzijas pakete šķita kaut kas pavisam normāls, gluži kā elektrība vai ūdens.

Pēc tam pamazām viss mainījās. Parādījās viedtelevizors. Bērni sāka skatīties „YouTube“. Mēs ar sievu pieradām filmas un seriālus izvēlēties tad, kad ir ērti, nevis tad, kad tos rāda programmā. Ziņas lasām telefonā. Sportu reizēm noskatos internetā. Televizora pults ar laiku kļuva par lietu, ko meklē tikai tad, kad jāmaina skaņas iestatījumi.

Bet rēķins palika.

Tas nebija ļoti liels, tāpēc arī nesāpēja. 18,90 eiro mēnesī neizklausās pēc katastrofas. Viens pirkums mazākā veikalā. Divas picas. Dažas kafijas krūzes pilsētā. Tāda summa, kas viegli paslēpjas starp citiem izdevumiem. Tieši tāpēc tā arī gadiem ilgi dzīvoja mūsu budžetā – klusi, ērti un nevienam netraucējot.

Kad saskaitīju, kļuva nepatīkami

Tajā vakarā paņēmu kalkulatoru. Sākumā vienkārši ziņkārības vadīts. 18,90 eiro mēnesī. Gadā – 226,80 eiro. Desmit gados – 2268 eiro.

Sēdēju un skatījos uz šo skaitli. Vairāk nekā divi tūkstoši eiro. Par pakalpojumu, ko pēdējos pāris gadus gandrīz neviens neizmantoja.

Protams, visā desmitgadē cena ne vienmēr bija tāda pati. Kādreiz maksājām mazāk, pēc tam pakete kļuva dārgāka, bija kaut kādi „atjauninājumi“, papildu kanāli, atlaides, kas beidzās, jauni nosacījumi. Bet pat tad, ja rēķinātu ļoti piesardzīgi, tik un tā sanāktu ap diviem tūkstošiem eiro. Un tad tu sāc domāt citādi: par šo summu varēja nopirkt ģimenei ceļojumu. Varēja bez līzinga nomainīt veco veļasmašīnu. Varēja atlikt naudu bērnu pulciņiem. Vai arī vienkārši izveidot uzkrājumus.

Visvairāk kaitināja nevis pati summa. Kaitināja tas, ka neviens mani nebija apkrāpis. Neviens neatnāca un neatņēma naudu. Es pats katru mēnesi ļāvu tai aizplūst, jo biju pārāk slinks, lai apstātos un pajautātu: „Vai mums tas vēl ir vajadzīgs?“

Piezvanīju, lai pārtrauktu pakalpojumu, un uzreiz sākās piedāvājumi

Nākamajā dienā piezvanīju pakalpojuma sniedzējam. Teicu, ka vēlos atteikties no kabeļtelevīzijas. Sākumā operatore ļoti pieklājīgi pajautāja, kāpēc. Es pateicu tieši:

– Jo mēs to neskatāmies.

Tad sākās tas, ko arī biju gaidījis. Piedāvāja lētāku plānu. Piedāvāja vairāk kanālu par to pašu cenu. Piedāvāja pagaidu atlaidi. Piedāvāja „padomāt“, jo „varbūt vēl noderēs“. Visdīvainākais bija tas, ka uz īsu brīdi tas pat nostrādāja. Iedomājos: varbūt tiešām atstāt lētāko variantu? Ja summu samazinās līdz 9,90 eiro, varbūt nemaz nav tik slikti?

Bet tad pats sevi apturēju. Tieši tur arī ir slazds. Ja tu kādu lietu neizmanto, tā nekļūst laba tikai tāpēc, ka ir kļuvusi lētāka. Maksāt mazāk par nevajadzīgu pakalpojumu joprojām nozīmē maksāt par nevajadzīgu pakalpojumu.

Pateicu, ka lēmums ir galīgs. Operatore vēlreiz pajautāja, vai tiešām. Atbildēju:

– Tiešām. Ja desmit gadu laikā neesmu izdomājis skatīties, tad, visticamāk, arī tagad nesākšu.

Tajā brīdī pat kļuva vieglāk.

Bērni pat nepamanīja, ka kabeļtelevīzijas vairs nav

Smieklīgākais bija tas, ka pēc atslēgšanas mājās nekas nemainījās. Bērni nepamanīja. Sieva nepamanīja. Arī es nepamanīju. Televizors, kā stāvēja, tā stāv. Filmas skatāmies tāpat kā iepriekš. Mūziku klausāmies tāpat kā iepriekš. Ziņas atnāk telefonā. Kad vajag kaut ko fonā, ieslēdzam interneta pārraidi vai kādu ierakstu.

Pazuda tikai viena rinda bankas izrakstā.

Un tad sapratu, ka tieši šādi izdevumi ir paši viltīgākie. Ne lieli, ne dramatiski, ne tādi, kuru dēļ ģimenē rodas strīdi. Bet mazi, ierasti, sen aizmirsti. Tie dzīvo kontā kā vecas mēbeles noliktavā: nevienam nav vajadzīgas, bet kaut kādu iemeslu dēļ joprojām tās glabājam.

Pēc kabeļtelevīzijas sāku pārbaudīt arī citus maksājumus. Atradu vecu mākoņpakalpojuma plānu, ko gandrīz neizmantoju. Atradu lietotnes abonementu, kas maksāja dažus eiro mēnesī, bet bija pilnībā aizmirsts. Atradu papildu pakalpojumu pie telefona plāna, par kura esamību pat nezināju. Saskaitot visu kopā, mēnesī sanāca vēl apmēram 14 eiro. Šķiet, sīkums. Bet gadā – jau 168 eiro.

Tagad man ir viens vienkāršs noteikums

Kopš tā laika reizi dažos mēnešos apsēžos un pārskatu periodiskos maksājumus. Ne visu budžetu līdz centam, jo neesmu tik pacietīgs. Bet tieši to, kas tiek iekasēts automātiski. Internets, telefoni, apdrošināšana, abonementi, platformas, lietotnes, papildu plāni.

Jautājums ir pavisam vienkāršs: vai mēs to izmantojam? Ja jā – atstājam. Ja nē – atslēdzam. Nevis „varbūt kādreiz noderēs“, nevis „tas taču maksā tik maz“, nevis „man ir slinkums skaidroties“. Jo šis „tik maz“ gada laikā pārvēršas nebūt ne mazā summā.

Tagad, kad kāds saka, ka nezina, kur pazūd nauda, es vispirms neiesaku atteikties no kafijas vai sākt dzīvot askētiski. Vispirms jāapskatās, par ko jūs maksājat automātiski. Tur bieži slēpjas ļoti daudz naudas, kas klusi aizplūst.

Manā gadījumā kabeļtelevīzija nebija traģēdija, bet gan mācība. Desmit gadus maksāju par ieradumu, nevis vajadzību. Un šis ieradums maksāja apmēram divus tūkstošus eiro.

Tagad televizors viesistabā joprojām stāv. Tikai atšķirība ir tāda, ka tas vairs neizsūc naudu tikai tāpēc, ka kādreiz sen mums šķita, ka bez kabeļtelevīzijas mājas nebūs mājas. Izrādās, būs. Un vēl nedaudz lētākas.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!