Pēc 12 gadiem Īrijā atgriezāmies Lietuvā: kas visvairāk pārsteidza pirmajā mēnesī

Pirmajā rītā Lietuvā pamodos nevis no modinātāja, bet no klusuma. Dīvaina sajūta, jo Īrijā, kur dzīvojām pēdējos divpadsmit gadus, klusuma it kā netrūka. Bet šeit tas bija citāds. Aiz loga bija dzirdama nevis mašīnu rūkoņa, ne kaimiņu durvis, ne lietus pret šauru īrētās mājas logu, bet kaut kur tālumā rejošs suns, garām braucošs traktors un putni. Es piecēlos, aizgāju uz virtuvi, uzvārīju kafiju un dažas minūtes vienkārši stāvēju pie loga. Tad pirmo reizi nopietni nodomāju: mēs patiešām esam atgriezušies.

Līdz tam brīdim atgriešanās izskatījās pēc projekta. Sapakot mantas, slēgt kontus, pārdot daļu mēbeļu, atvadīties no cilvēkiem, atlidot ar bērniem, nokārtot dokumentus, atrast, kur dzīvosim. Viss bija sarakstos, termiņos, kastēs un zvanos. Bet, kad jau bijām Lietuvā, kad koferi stāvēja gaitenī, bet bērni strīdējās, kurš kurā istabā dzīvos, tikai tad sapratu, ka šīs nav brīvdienas. Pēc divām nedēļām nebūs jāatgriežas Dublinā. Vairs nebūs tās dīvainās domas: „Nu, vēl mazliet pabūsim un brauksim mājās.“ Mājas tagad bija šeit.

Visvairāk pārsteidza nevis Lietuva, bet tas, cik ļoti bijām pēc tās ilgojušies

Pirmajās dienās viss šķita ļoti vienkārši un vienlaikus ļoti aizkustinoši. Aizbraucām uz veikalu, nopirkām rupjmaizi, biezpienu, kefīru, siļķi, gurķus un tomātus, kas smaržoja tāpat kā bērnībā tirgū. Izklausās smieklīgi, bet es stāvēju pie piena produktu plaukta un gandrīz gribēju to nofotografēt. Arī Īrijā visa kā ir, tur mēs noteikti nebijām badā, bet, kad pēc divpadsmit gadiem vari nopirkt kaut ko, kas bērniem nav jāpaskaidro kā „tā ir lietuviešu lieta“, iekšēji kaut kas kļūst maigāks.

Bērni uz visu skatījās citādi. Ilgu laiku Lietuva viņiem bija vasara pie vecvecākiem, ezers, saldējums, brālēni un brīvība līdz vēlam vakaram. Viņi nesaprata, ka Lietuva ikdienā nebūs tikai šašliks pagalmā, bet arī skola, pulciņi, mājasdarbi lietuviešu valodā, rindas pie ārsta, ziema, agri rīti. Pirmajā nedēļā viņi vēl jutās kā garās brīvdienās. Otrajā nedēļā vecākais jau pajautāja:

– Bet kad mēs lidojam atpakaļ?

Man tad savilkās kakls. Jo sapratu, ka mēs ar sievu esam atgriezušies savā valstī, bet bērniem tai vēl jākļūst par savējo.

Lietuva izrādījās ērtāka, nekā biju atcerējies

Viens no lielākajiem pārsteigumiem bija tas, cik daudz ko šeit var nokārtot ātri. Varbūt biju saklausījies vecus stāstus, varbūt pats atmiņā glabāju tādu Lietuvu, kādu atstājām pirms divpadsmit gadiem, bet es tiešām negaidīju, ka tik daudzus jautājumus izdosies nokārtot internetā. Deklarācijas, reģistrācija, banka, skola, daži pašvaldības jautājumi – protams, ne viss ir ideāli, bet tā noteikti vairs nav tā Lietuva, no kuras aizbraucām.

No otras puses, dažviet joprojām bija jūtams vecais, pazīstamais tonis. Kādā iestādē sieviete pie lodziņa runāja tā, it kā mēs būtu vainīgi, ka ieradāmies viņas darba laikā. Īrijā bijām pieraduši pie pieklājīga „no problem“ pat tad, kad problēma ir acīmredzama. Lietuvā dažkārt pietiek ar vienu nopūtu no galda otras puses, un tu jūties kā skolēns, kurš nav izpildījis mājasdarbu.

Bet pat tas kaut kā vairs nedusmoja tik ļoti, kā es būtu gaidījis. Varbūt tāpēc, ka beidzot visu sapratu bez tulka galvā. Pēc tik daudziem gadiem Īrijā es brīvi runāju angliski, strādāju, kārtoju dokumentus, strīdējos ar apdrošinātāju, jokoju ar kolēģiem. Bet tomēr bija lietas, kuras darot juties nedaudz saspringts. Lietuvā, pat ja kāds nepatīkami nomurmina, vismaz precīzi zini, ko viņš nomurmināja.

Cenas ļoti ātri atgrieza realitātē

Pirms atgriešanās mēs sevi mierinājām, ka Lietuvā būs lētāk. Un jā, dažas lietas tiešām ir lētākas. Bet pirmais mēnesis ātri parādīja, ka romantika beidzas pie kases. Pārtika, degviela, mājokļa iekārtošana, bērnu skolas piederumi, pulciņi, apdrošināšana – viss ļoti ātri saskaitās. Kādu vakaru mēs ar sievu apsēdāmies, pārskatījām izdevumus un abi klusējām.

– Tas nozīmē, ka mēs vēl neko nopietnu neesam nopirkuši, – viņa teica.

Un tā bija taisnība. Mēs nebijām ne atpūtušies, ne pirkuši mēbeles komplektos, ne veikuši lielus remontus. Vienkārši centāmies iekārtoties. Lietuva vairs nav lēta valsts, uz kuru atgriezties ar Īrijā nopelnītu naudu un justies kā karalim. Varbūt kādreiz tā šķita, bet ne tagad. Tagad ļoti skaidri saproti, ka, ja vēlies dzīvot normāli, ir jāplāno, jāskaita un nedrīkst ļauties sajūtai, ka „tās taču ir savas mājas, viss būs vienkāršāk“.

Cilvēki ir siltāki, bet ne uzreiz

Vēl viena dīvaina lieta – cilvēki. Īrijā bijām pieraduši pie vieglas pieklājības. Veikalā pasmaida, kaimiņš sasveicinās, cilvēks uz ielas pasaka „sorry“ pat tad, kad tu pats viņam esi aizšķērsojis ceļu. Lietuvā sākumā viss šķita vēsāks. Pārdevēja ne vienmēr skatās acīs, kaimiņš pirmais nesasveicinās, šoferi dažkārt brauc tā, it kā visi pārējie viņiem personīgi būtu parādā.

Bet pēc dažām nedēļām es ieraudzīju arī otru pusi. Kaimiņš, kurš pirmajā dienā tikko pamāja, trešajā nedēļā atnesa tā cilvēka kontaktinformāciju, kurš nodarbojas ar apkures sistēmām. Veikalā sieviete rindā pati piedāvāja bērnam uzlīmi, jo redzēja, ka viņš ir noguris. Skolotāja piezvanīja pēc pirmās nedēļas un pavisam vienkārši teica: „Viņam vēl ir grūti, bet neuztraucieties, mēs ieiesim ritmā.“

Tad sapratu, ka Lietuvā siltums bieži neatnāk uzreiz. Tas ne vienmēr ir redzams virspusē. Bet, kad cilvēks jau pieņem, kad ielaiž savā dzīvē, šī saikne kaut kā kļūst stiprāka.

Sāpīgākais bija saprast, ka laiks šeit nebija apstājies

Atgriežoties pie vecākiem, pirmo reizi pa īstam ieraudzījām, cik gadi ir pagājuši. Videozvanos to nepamana. Mamma vienmēr sakārto matus, tētis sēž savā vietā, visi saka, ka viss ir labi. Bet, kad atgriezies un redzi, kā tētis lēnāk kāpj pa kāpnēm, kā mamma nogurst pēc pusi dienas, kas pavadīta ar bērniem, kā kaimiņu bērniem jau ir savi bērni, tad tie divpadsmit gadi nostājas acu priekšā visā augumā.

Man bija grūti atzīt, bet daļu dzīves mēs vienkārši palaidām garām. Jā, Īrijā mēs strādājām, iekārtojāmies, krājām naudu, audzinājām bērnus, mums bija draugi. Tas nebija tukšs laiks. Bet arī Lietuvā dzīve ritēja bez mums. Piedzima bērni, cilvēki izšķīrās, kāds nomira, kāds uzcēla māju, kāds aizbrauca, kāds kļuva vecāks. Atgriežoties tu nevari vienkārši ielēkt atpakaļ tajā pašā vietā, no kuras aizgāji. Tās vairs nav.

Pēc mēneša sapratu: atgriezties ir grūtāk nekā aizbraukt

Kad aizbrauc, visi jautā, kā tev klāsies. Kad atgriezies, daudzi domā, ka nu viss – problēma ir atrisināta. Bet arī atgriešanās ir emigrācija, tikai otrā virzienā. No jauna jāpierod pie valsts, pēc kuras esi ilgojies. Pie valodas, kas ir savējā, bet bērniem dažkārt vēl nav ērta. Pie cenām, laikapstākļiem, skolas, tempa, ģimenes, kas ir tuvu un tāpēc dažkārt pārāk tuvu.

Pirmajā mēnesī Lietuva mani gan iepriecināja, gan kaitināja, gan aizkustināja. Bija dienas, kad domāju: mēs izdarījām pareizi. Bija vakari, kad sēdēju automašīnā pie mājas un jautāju sev, vai neesam pieļāvuši kļūdu. Bet, iespējams, tā tam arī jābūt. Pēc divpadsmit gadiem viss nevar sakārtoties dažu nedēļu laikā.

Visvairāk pārsteidza nevis cenas, ne pakalpojumi, ne ceļi un pat ne cilvēki. Visvairāk pārsteidza sajūta, ka mājas nav vieta, kurā vienkārši atgriezties. Mājas ir jāizveido no jauna. Pat savā valstī.

Tagad ir pagājis tikai mēnesis. Vēl daudz kas nav skaidrs. Bērni vēl meklē savu vietu, mēs meklējam ritmu, mājās joprojām ir kastes, kuras neviens negrib izkravāt. Bet no rītiem, kad aiz loga dzirdu lietuviešu radio, kad bērni pagalmā sauc viens otru lietuviski, kad mamma piezvana un saka „iegriezieties uz zupu“, kaut kur iekšēji rodas klusa sajūta: varbūt nebūs viegli, bet šoreiz mēs patiešām esam mājās.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!