Mana sieva pēkšņi sāka runāt par otro bērnu, bet es nevēlos tam vēlreiz iziet cauri

Vakarā virtuvē jau ir kluss: pirmais bērns beidzot ir aizmidzis, uz galda stāv neatdzisusi tēja, bet rīt atkal būs jāceļas pirms modinātāja. Un tieši tad izskan teikums, kas vienam cilvēkam var šķist kā maigs sapnis, bet otram – kā atgriešanās ļoti grūtā laikā: „Varbūt jau ir laiks padomāt par otro bērnu?“

Šāda saruna reti ir tikai par vēl vienu gultiņu, ratiņiem vai lielāku dzīvokli. Tā bieži vienā mirklī izceļ to, ko pāris, iespējams, centās aizmirst: negulētās naktis, satraukumu par naudu, pastāvīgo nogurumu, konfliktus sīkumu dēļ un sajūtu, ka mājās vairs nav vietas ne atpūtai, ne vienam otram.

Cilvēks, kurš nevēlas „tam vēlreiz iziet cauri“, nebūt nemīl savu bērnu mazāk vai nevēlas ģimeni. Dažkārt viņš vienkārši ļoti labi atceras, cik daudz maksāja pirmie gadi – ne tikai eiro, bet arī ar veselību, attiecībām un pacietību. Šādu sajūtu ir viegli noklusēt, jo no malas to var uztvert kā egoismu.

Aiz vārdiem par otro bērnu bieži slēpjas pilnīgi atšķirīgas cerības

Vienam partnerim otrais bērns var nozīmēt pilnākas mājas, ciešu saikni starp brāļiem vai māsām, sapni, kas jau pirms pirmā bērna piedzimšanas šķita pats par sevi saprotams. Otram tas var nozīmēt vēl vienu periodu, kad miegs būs greznība, brīvs vakars – retums, bet ikviena slimība vai neparedzēts izdevums radīs spriedzi. Abiem cilvēkiem var būt taisnība, tikai viņi par vienu un to pašu vārdu runā ar pilnīgi atšķirīgu nozīmi.

Lielākā kļūda šeit ir steigties aizstāvēties ar frāzēm „nekādā gadījumā“ vai „tu nesaproti“. Sieva var sadzirdēt, ka viņas vēlme tiek noniecināta, bet vīrs var justies spiests pieņemt lēmumu, kuram iekšēji vēl nav gatavs. Tad saruna par ģimeni kļūst nevis par tuvības brīdi, bet par klusu cīņu par to, kurš pirmais piekāpsies.

Ir vērts pateikt ne tikai galīgo atbildi, bet arī to, kas aiz tās slēpjas. Varbūt biedē iepriekšējais finansiālais spiediens. Varbūt pirmo reizi lielākā daļa nakts rūpju, mājas darbu un atbildības palika uz viena cilvēka pleciem. Vai arī pēc pirmā bērna piedzimšanas pāris bija tik ļoti atsvešinājies, ka doma par visa atkārtošanu rada nevis prieku, bet spriedzi. Kad tiek nosaukts patiesais iemesls, saruna kļūst mazāk par „es gribu“ un „es negribu“.

Nogurums mājās nepazūd tikai tāpēc, ka bērns ir paaudzies

Citiem var šķist vienkārši: pirmais bērns jau apmeklē bērnudārzu vai skolu, tātad grūtākais ir pagājis. Tomēr vecākiem šis posms nereti tikai maina savu formu. Parādās rīta steiga, slimošanas, pulciņi, darbs, mājas uzkopšana, vainas sajūta, ka bērnam tiek veltīts pārāk maz uzmanības, un pastāvīgi mēģinājumi paspēt visu.

Tēvam, kurš pirmajā reizē jutās apmulsis vai atstumts, otrais bērns var atsaukt ļoti konkrētas atmiņas. Iespējams, viņš redzēja nogurušu partneri, bet arī pats nezināja, kā palīdzēt; varbūt viņš strādāja vairāk, lai mājās netrūktu naudas, un tāpēc jutās vainīgs; varbūt abi kļuva tikai par komandu, kas apkalpo ikdienu. Šāda pieredze nepazūd tikai tāpēc, ka bērna istabā jau sen vairs nestāv mazuļa vanniņa.

No otras puses, sievietes vēlme iegūt otro bērnu nebūt nenozīmē, ka viņa ir aizmirsusi grūtības. Viņa tās var ļoti labi atcerēties, bet vienlaikus just, ka laiks skrien, ka ģimenes attēls viņai vēl nešķiet pabeigts vai ka šoreiz visu izdotos organizēt citādi. Tāpēc ir svarīgi nenoniecināt viņas vēlmi ar teikumu „tu taču atceries, cik briesmīgi bija“. Viņa atceras, taču viņas secinājums no šīs pašas pieredzes var būt citāds.

Mana sieva pēkšņi sāka runāt par otro bērnu, bet es nevēlos tam vēlreiz iziet cauriAttēls: Pexels / Ivan S

Lēmumam nevajadzētu rasties spiediena, vainas apziņas vai citu cilvēku jautājumu dēļ

Ģimenes bieži dzird nevainīgi skanošus jautājumus: „Tad kad būs brālītis vai māsiņa?“ Vecvecāki var sapņot par lielāku ģimeni, draugi stāstīt, cik jauki ir audzināt divus bērnus, bet sociālajos tīklos redzami sakārtoti, gaiši ģimeņu attēli. Taču ne radinieki, ne kaimiņi necelsies naktī, nesaskaņos slimības dienas un nerisinās, kā saglabāt attiecības, kad abi būs pārguruši.

Ja šī tēma uzradusies pēkšņi, tā nav jāatrisina viena vakara laikā. Daudz veselīgāk ir vienoties, ka pie sarunas atgriezīsieties mierīgi, nevis tad, kad bērns raud, viens partneris kavē darbu vai abi dusmojas par nenomazgātiem traukiem. Var pārrunāt ļoti praktiskas lietas: kas pirmajā reizē bija visgrūtākais, kā visvairāk trūka, kā tiktu sadalītas nakts rūpes un mājas darbi, vai ir kāds, kas var palīdzēt, kā izskatītos budžets un laiks pārim.

Ja cilvēks jūt, ka pirmā bērna periods ir atstājis daudz sāpju, satraukuma vai neizteiktu aizvainojumu, ir vērts to uztvert nopietni. Dažkārt pārim nav vajadzīgs lēmums par otro bērnu, bet gan telpa, lai vispirms atgūtu vienam otru. Atklāta saruna, skaidrākas vienošanās par pašreizējo ikdienu vai palīdzība no malas var parādīt, vai bailes rodas no vēl neizdziedēta noguruma vai arī no stingras un pamatotas nevēlēšanās paplašināt ģimeni.

„Ne tagad“ ir sarunas sākums, nevis spriedums

Cilvēkam ir tiesības pateikt, ka šobrīd viņš nevēlas otro bērnu. Ne tāpēc, ka viņš būtu slikts partneris vai slikts tēvs, bet tāpēc, ka vecāku loma prasa abu cilvēku patiesu vēlmi un iespējas. Bērnam nevajadzētu kļūt par mēģinājumu nostiprināt attiecības, nomierināt tuviniekus vai pierādīt, ka ģimene dzīvo „pareizi“.

Tomēr arī noklusēšana ilgtermiņā sāpina. Ja viens cilvēks cer, ka tēma pati no sevis pazudīs, bet otrs slepus gaida, kad partneris pārdomās, mājās uzkrājas spriedze. Labāk runāt godīgi, kaut arī neērti: pateikt, no kā baidāties, pēc kā ilgojaties, ko nevarat apsolīt un cik daudz laika jums vajag, lai saprastu savas jūtas.

Galu galā ģimenes lielums nav pārbaude tam, vai pāris pietiekami mīl viens otru. Dažkārt lielākā atbildība ir saņemties audzināt vēl vienu bērnu, bet citkārt – atzīt, ka tam šobrīd vai vispār nav iekšējo spēku. Svarīgākais ir tas, lai lēmums rastos nevis no bailēm pazaudēt otru cilvēku, bet no cieņas pret dzīvi, ko jūs jau veidojat kopā.