Pēc 12 gadiem nomainīju darbu, un alga pieauga par 600 eiro: bijušie kolēģi joprojām domā, ka es viņus nodevu

Divpadsmit gadus strādāju vienā un tajā pašā uzņēmumā. Atnācu vēl pavisam jauns, kad alga šķita pieklājīga tikai tāpēc, ka vispār bija stabila. Pa šo laiku mainījās vadītāji, kolēģi, kabineti, pat uzņēmuma logotips, bet es paliku. Man bija savs galds, sava krūze virtuvītē, zināju, kurš pirmdienās ir sliktā noskaņojumā, kurš vienmēr nokavēs sapulci un kurš pirms algas dienas atnāks palūgt aizdot 20 eiro līdz rītdienai. Likās, ka tā vairs nav tikai darbavieta, bet kaut kāda otrā ģimene. Un, iespējams, tieši tāpēc aiziešana bija daudz grūtāka, nekā tai vajadzēja būt.

Par citu darbu sāku domāt nevis tāpēc, ka ienīdu savus kolēģus vai gribēju kādam kaut ko pierādīt. Vienkārši kādu vakaru apsēdos un aprēķināju. Divpadsmit gadu laikā mana alga bija palielinājusies, bet ļoti lēni. Pienākumu kļuva vairāk daudz ātrāk nekā naudas. Atbildības kļuva vēl vairāk. Jauni cilvēki nāca un dažreiz saņēma gandrīz tikpat, cik es, lai gan vēl pusgadu man jautāja, kā izdarīt visvienkāršākās lietas. Es sev visu laiku teicu, ka svarīga ir stabilitāte, labi cilvēki, ērta atrašanās vieta, pazīstams darbs. Bet kādā brīdī sāku saprast, ka ar tiem pašiem argumentiem sevi uz vietas turu jau ne pirmo gadu.

Uz darba interviju devos gandrīz slepus

Darba sludinājumu man atsūtīja paziņa. Viņš uzrakstīja vienu teikumu: „Tev tas būtu piemērots.“ Sākumā es to pat neatvēru. Pēc dažām dienām tomēr izlasīju. Amats bija līdzīgs, atbildības pat nedaudz skaidrākas, bet algas diapazons sākās ar summu, kas manā pašreizējā uzņēmumā šķita gandrīz neaizsniedzama. Tomēr nevienam neko neteicu. Pat sievai sākumā neko nepieminēju, jo pats vēl nebiju izlēmis, vai vispār vēlos kaut ko mainīt.

Uz pirmo interviju devos vairāk ziņkārības dēļ. Uz otro jau devos nopietnāk. Pēc nedēļas saņēmu piedāvājumu. Pēc nodokļu nomaksas – aptuveni par 600 eiro vairāk mēnesī. Atceros, ka skatījos uz šo e-pastu telefonā un vairākas minūtes neko nedarīju. 600 eiro nav miljons, bet manā dzīvē tā bija ļoti liela summa. Tā bija nauda, par kuru varēju vairs nerēķināt katru lielāku pirkumu, vairāk atlikt, mierīgāk plānot atvaļinājumu un vienkārši just, ka mans darbs beidzot tiek novērtēts tik, cik pats uzskatīju, ka esmu vērts.

Un tomēr pirmā sajūta nebija prieks. Tā bija vaina.

Es domāju par kolēģiem. Par to, kam būs jādara mani darbi. Par to, ka viens kolēģis tikko bija paņēmis kredītu un pastāvīgi atkārtoja, ka tagad „nekur nevar kustēties“. Par citu, ar kuru divpadsmit gadus ēdām pusdienas pie viena un tā paša galda. Es pat domāju par vadītāju, lai gan viņš nekad nebija mans draugs. Likās, ka, aizejot es kādam sagādāšu problēmas.

Tagad, atskatoties atpakaļ, redzu, cik dīvaina bija šī sajūta. Uzņēmums taču nebūtu sabrucis, ja es saslimtu, aizietu atvaļinājumā vai vienkārši kādu dienu vairs neatnāktu. Bet toreiz šķita, ka mans lēmums aiziet ir gandrīz personisks trieciens citiem cilvēkiem.

Visgrūtāk bija to pateikt nevis vadītājam, bet kolēģiem

Vadītājam pateicu vispirms. Gaidīju smagu sarunu, bet viņš reaģēja atturīgi. Viņš pajautāja, vai lēmums ir galīgs, pēc tam pajautāja, vai jaunais uzņēmums piedāvā vairāk. Es pateicu patiesību. Viņš dažas sekundes klusēja un pajautāja, cik vairāk. Kad pateicu, ka aptuveni par 600 eiro pēc nodokļu nomaksas, viņš pamāja un atbildēja: „Es saprotu.“

Dīvainākais bija tas, ka pēc divpadsmit gadiem gaidīju kaut ko vairāk. Varbūt piedāvājumu palikt. Varbūt jautājumu, vai nevaram vienoties. Varbūt pat vienkāršu „žēl, ka aizej“. Nekā tāda nebija. Saruna ilga varbūt desmit minūtes. Izgāju no kabineta un tad pirmo reizi nopietni sapratu, ka visa mana iekšējā drāma, visticamāk, man pašam bija svarīgāka nekā uzņēmumam.

Kolēģiem pateikt bija daudz grūtāk. Daži apsveica. Vairāki no sirds pateica, ka arī paši par to domā. Taču bija arī citādas reakcijas. „Nu re, aizbēgi.“ „Mēs te paliekam, bet tu sev atradi labāku vietu.“ „Skaidrs, kad nauda ir pats svarīgākais.“ Sākumā domāju, ka viņi joko. Pēc dažām dienām sapratu, ka ne visi.

Viens cilvēks, ar kuru biju strādājis gandrīz kopš pirmās dienas, pilnībā pārstāja ar mani normāli runāt. Pusdienlaikā apsēdos pie galda – saruna apklusa. Kaut ko pajautāju par darbu – viņš atbildēja ar vienu teikumu. Beigās pats viņam pajautāju, kas noticis.

Viņš teica: „Nekas. Man vienkārši ir dīvaini. Visus šos gadus tu runāji, ka mēs te esam kā komanda, bet, tiklīdz tev piedāvāja vairāk naudas, tu aizgāji.“

Šis teikums mani aizķēra stiprāk, nekā gribētos atzīt.

Pirmajā mēnesī jaunajā darbā pat nespēju kārtīgi priecāties

Jaunajā vietā viss bija citādi. Citi cilvēki, citas sistēmas, pat ceļš uz darbu bija mainījies. Pirmajās dienās jutos tā, it kā atkal būtu divdesmitgadīgs praktikants. Es jautāju par lietām, ko iepriekšējā uzņēmumā pats skaidroju citiem. Atgriezies mājās, biju noguris vairāk nekā iepriekš, lai gan patiesībā strādāju ne ilgāk.

Bet tad pienāca pirmā alga.

Atvēru bankas lietotni un dažas sekundes vienkārši skatījos uz skaitli. Pirmo reizi pēc ilga laika izjutu nevis stresu par to, kas būs jāatliek nākamajam mēnesim, bet normālu atvieglojumu. Apmaksāju visus rēķinus, pārskaitīju daļu uz uzkrājumiem, un tik un tā palika vairāk nekā iepriekšējā darbā palika līdz algai, kad bija pagājusi tikai nedēļa.

Tad arī radās visnepatīkamākā doma: kāpēc es tik daudzus gadus baidījos aiziet?

Vēl sliktāk – sāku rēķināt, cik daudz vairāk naudas būtu nopelnījis, ja darbu būtu meklējis agrāk. Pat ja starpība būtu bijusi nevis 600, bet 300 eiro, gadā tie jau būtu 3600 eiro. Piecos gados – 18 tūkstoši. Protams, dzīve nav tabula, un tā vienkārši rēķināt nevar, bet toreiz pirmo reizi sapratu, cik daudz maksā ieradums palikt tikai tāpēc, ka ir bail aiziet.

Bijušie kolēģi joprojām joko, bet joks ne vienmēr ir smieklīgs

Pagāja vairāki mēneši. Ar daļu bijušo kolēģu joprojām uzturu kontaktus. Dažreiz tiekamies, dažreiz sarakstāmies. Tomēr tēma par manu aiziešanu joprojām parādās. „Nu, kā tur pie bagātniekiem?“ „Vai jau esi aizmirsis vienkāršos cilvēkus?“ „Varbūt tagad tu visus cienā ar kafiju, jo pelni vairāk.“ Parasti pasmejos. Negribu būt cilvēks, kurš uz visu reaģē pārāk jūtīgi.

Bet dažreiz šajā humorā ir rūgtums.

Kāds bijušais kolēģis nesen teica: „Tu rīkojies pareizi, bet, ja visi tā darītu, kas tad te strādātu?“ Un tad man kļuva skaidrs, kāda dīvaina loģika daudzus gadus noturēja ne tikai mani, bet arī citus. Kaut kā bijām noticējuši, ka palikt tur, kur tevi vairs nenovērtē tā, kā tu vēlētos, ir lojalitāte. Bet aiziet tur, kur piedāvā labākus nosacījumus, – egoisms.

Taču uzņēmums nav ģimene. Šī doma agrāk man šķita auksta. Tagad tā šķiet vienkārši veselīga. Darbā var būt ļoti labi cilvēki, draugi, lielisks kolektīvs. Bet uzņēmums pieņem lēmumus atbilstoši savām interesēm. Ja būs jāsamazina štats, tas tiks samazināts. Ja būs jāmaina komanda, tā tiks nomainīta. Ja kāda cilvēka funkciju var veikt lētāk, agrāk vai vēlāk kāds uzdos šo jautājumu.

Tad kāpēc darbiniekam vajadzētu justies vainīgam, pieņemot lēmumu atbilstoši savām interesēm?

Tagad es nožēloju tikai vienu lietu

Es nenožēloju, ka aizgāju. Nenožēloju nevienu no šiem papildu 600 eiro. Nenožēloju pat to neveiklību, kas man bija jāiztur pēdējās nedēļās vecajā darbā. Es nožēloju tikai to, ka tik ilgi savu vērtību mērīju ar to, ko par mani padomās citi.

Divpadsmit gadi ir ļoti ilgs laiks. Pa šo laiku cilvēki pierod viens pie otra, izveidojas attiecības, kopīgi joki, pat sava veida atkarība no pazīstamās vides. Aizejot no šādas vietas, tu patiešām kaut ko zaudē. Es zaudēju ikdienas pusdienas ar cilvēkiem, kurus ļoti labi pazinu. Zaudēju sajūtu, ka varu nākt uz darbu ar aizvērtām acīm un zināt, kas mani sagaida. Zaudēju drošību.

Bet ieguvu ko citu – sapratni, ka lojalitātei nevajadzētu nozīmēt stāvēšanu uz vietas.

Ja es būtu aizgājis dusmīgs, atstājis nepabeigtus darbus, kaitējis kolēģiem vai apzināti radījis problēmas, tad es varētu saprast vārdu „nodevība“. Bet es nostrādāju visu uzteikuma termiņu, nodevu darbus, visu izskaidroju cilvēkam, kurš mani nomainīja, un aizgāju bez jebkāda konflikta.

Vienīgais, ko izdarīju, – izvēlējos sev labākus nosacījumus.

Un, ja tāpēc kādam šķiet, ka esmu nodevējs, šodien jau varu ar to sadzīvot.

Jo katra mēneša beigās, kad savā kontā redzu šos papildu 600 eiro, es nedomāju par to, cik vairāk tagad pelnu.

Es domāju par to, cik gadu man bija vajadzīgi, lai beidzot atļautos aiziet.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!