Sikspārņi Eiropā varēja parādīties pat pirms 65 miljoniem gadu

Vakarā virs dārza pārlido tumšs siluets, uz brīdi pazūd aiz ābeles un atkal parādās pie mājas jumta. Daudzi šādā brīdī instinktīvi parausta plecus: vieniem sikspārnis izraisa ziņkāri, citiem – neomulību. Tomēr doma, ka šī dzīvnieka radinieki Eiropā varēja lidot jau pirms 65 miljoniem gadu, šo vienkāršo vasaras vakara ainu pēkšņi padara daudz iespaidīgāku.

Tas ir laiks, ko grūti pat iztēloties. Cilvēku vēl nebija, pilsētu, ceļu un māju – vēl jo mazāk. Savukārt nakts debesis, vismaz, kā liek domāt šāds pieņēmums, jau varēja šķelt pirmie sikspārņu radinieki. Mūsdienās pie daudzdzīvokļu mājas vai lauku sētas pamanīts mazs spārnots dzīvnieks šķiet ierasts, taču tā vēsture var būt daudz senāka par gandrīz visu, ko uzskatām par pašsaprotamu.

Nakts iemītnieks, kura pagātne slēpjas ļoti dziļi

65 miljoni gadu nav vienkārši liels skaitlis. Tas ir attālums starp pasaulēm: viena beidzās, otra tikai sāka veidoties. Tāpēc ziņa, ka sikspārņi Eiropā varēja parādīties tik sen, ieinteresē ne tikai dabas mīļotājus. Tā atgādina, ka dažas dzīvības līnijas spēj izdzīvot pārmaiņās, kuras cilvēks pat nespēj salīdzināt ar savu pieredzi.

Sikspārni bieži pamana tikai kā ātru ēnu pie laternas. Tas nepiesaista tādu uzmanību kā stārķis pagalmā, lapsa ceļmalā vai ezis pēc lietus. Varbūt tāpēc par to ir viegli domāt kā par dīvainu, mazliet noslēpumainu mūsdienu dzīvnieku, nevis kā par daļu no ārkārtīgi senas dabas vēstures. Tomēr pats fakts, ka to izcelsme var sniegties tik tālā pagātnē, liek uz šo nakts kaimiņu raudzīties mierīgāk un ar lielāku cieņu.

Vārds „varēja“ šeit ir svarīgs. Runājot par tik seniem laikiem, katrs secinājums balstās uz ļoti seniem dabas atstātiem pēdu nospiedumiem un to interpretāciju. Tas nav vienkāršs stāsts ar skaidru sākuma datumu, tomēr pati iespēja parāda, cik daudz vēl var slēpt Eiropas dabas pagātne. Dažkārt viens sens atradums vai no jauna izlasīta liecība maina to, kā iztēlojamies veselu dzīvnieku grupu ceļu.

Sikspārņi Eiropā varēja parādīties pat pirms 65 miljoniem gaduAttēls: Pexels / Lewis Bedar

Kāpēc šis atklājums izklausās tik neticami

Cilvēkiem ir grūti sajust miljonu gadu mērogu, jo mūsu ikdiena tiek mērīta pavisam citādi. No rīta aizvedam bērnu uz skolu, vakarā aizveram logu, kad ap lampu sāk lidot kukaiņi. Tikmēr kaut kur netālu sikspārnis var doties savā ierastajā nakts maršrutā – un mums tas ir tikai šīs dienas, nevis senās pasaules elements.

Kontrasts arī ir šīs domas spēcīgākā daļa. Dzīvnieks, kuru daži cenšas izdzīt no bēniņiem vai no kura baidās, ieraugot to pie balkona, var piederēt līnijai, kuras sākums sniedzas laikos, kad Eiropa izskatījās pavisam citādi. Tas nenozīmē, ka mūsdienu sikspārņi ir nemainīgi dzīvi pagātnes eksponāti. Drīzāk tas ir stāsts par ilgu pielāgošanos, izdzīvošanu un nepārtrauktām pārmaiņām.

Ģimenei, kas dzīvo pie meža vai ūdens, sikspārnis var būt ierasts vakara viesis. Pilsētas iedzīvotājam tas biežāk kļūst par negaidītu skatu, kad virs pagalma sāk lidot vairāki tumši punkti. Senioram tas var atgādināt senus stāstus par bēniņiem, bet bērnam – gandrīz fantastisku dzīvnieku. Tomēr visām šīm pieredzēm ir kas kopīgs: mēs reti aizdomājamies, ka vērojam būtni, kuras radinieku saknes, iespējams, slēpjas neiedomājami senā Eiropā.

No bailēm līdz ziņkārei – tikai viens solis

Bailes, kas pavada sikspārņus, bieži rodas tāpēc, ka tie ir aktīvi tad, kad cilvēks jau ir mazāk modrs. Tie lido ātri, ne vienmēr paredzami, slēpjas šaurās spraugās, nojumēs vai koku dobumos. Ja šāds dzīvnieks negaidīti ielido pagalmā, pirmā reakcija var nebūt sajūsma, bet gan vēlme pēc iespējas ātrāk atkāpties. Tas ir cilvēcīgi, taču ne vienmēr taisnīgi pret šo dzīvnieku.

No otras puses, arī cilvēku neērtības nevajag ignorēt. Iedzīvotājam, kurš telpā atradis sikspārni vai pamanījis tos pie mājas konstrukcijām, tas nav tikai interesants dabas fakts – tā ir konkrēta situācija, kas rada jautājumus. Svarīgākais ir nesteigties nodarīt dzīvniekam pāri vai rīkoties nepārdomāti. Šādos gadījumos miers bieži ir noderīgāks par paniku: vērot no attāluma, neķert ar kailām rokām un, ja situācija rada grūtības, meklēt atbildīgu risinājumu.

Cilvēkam der atcerēties, ka nakts iemītnieks pie mājas nav ne slikta zīme, ne iebrucējs, kas apzināti ieradies traucēt. Savukārt mums kā sabiedrībai šādas ziņas atgādina ko plašāku: daba nav dekorācija aiz loga. Tai ir sava gara vēsture, kas sākās krietni agrāk par mūsu bailēm, mītiem vai vēlmi visu kontrolēt.

Varbūt nākamreiz, ieraugot virs pagalma pārlidojam sikspārni, mēs ne tikai atgāzīsim galvu, bet arī uz brīdi apstāsimies. Mūsu priekšā būs ne tikai mazs nakts lidonis, bet, iespējams, ļoti senas Eiropas vēstures turpinātājs – kluss atgādinājums, ka zem mūsu logiem joprojām norisinās daudz senāka dzīve, nekā esam pieraduši domāt.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!