Mēnesi braucu uz darbu ar autobusu, nevis automašīnu: ietaupīju 140 eiro, bet katru dienu zaudēju stundu

Vienu mēnesi nolēmu veikt vienkāršu eksperimentu: atstāt automašīnu pagalmā un uz darbu braukt ar autobusu. Ne jau kādas lielas idejas dēļ, ne ekoloģijas plakāta vadīts un ne tāpēc, ka pēkšņi būtu iemīļojis stāvēšanu pieturā lietū. Vienkārši gribēju noskaidrot, cik patiesībā maksā manas ikdienas ērtības.

Skaitlis pārsteidza. Mēneša laikā ietaupīju gandrīz 140 eiro. Taču vienlaikus zaudēju aptuveni 22 stundas laika – pa vienai papildu stundai katrā darba dienā. Un tad sākās īstais jautājums: vai šie 140 eiro bija mēnesi ilgo rītu vērti, kad no mājām bija jāiziet agrāk, bet vakarā jāatgriežas vēlāk?

Pirmajās dienās šķita, ka viss būs viegli

Pirmajā rītā izgāju pat ar zināmu entuziasmu. Tālrunis uzlādēts, austiņas kabatā, maršruts lietotnē skaidrs. Automašīna palika pagalmā, bet es devos uz pieturu. Bija tāda dīvaina sajūta, it kā uz brīdi būtu atguvis veco studenta ritmu: nav jāmeklē stāvvieta, nav jādomā par degvielu, nav jāuztraucas par sastrēgumiem pie stūres.

Pirmais mīnuss kļuva redzams uzreiz. Ar automašīnu uz darbu braucu aptuveni 20 minūtes vienā virzienā, ja vien nebija avāriju vai lielāku sastrēgumu. Ar autobusu brauciens ilga aptuveni 45–55 minūtes. Bija jāaiziet līdz pieturai, jāpagaida, pēc tam vēl nedaudz jāiet no pieturas līdz birojam. Vienu dienu autobuss kavējās 8 minūtes, nākamajā – atbrauca pilns, bet trešajā nācās stāvēt pie durvīm ar pie sāniem piespiestu mugursomu.

Taču pirmajā nedēļā es joprojām domāju: nekas traks, toties ietaupīšu. Un daļēji tā bija taisnība. Ikreiz, kad pabraucu garām degvielas uzpildes stacijai, jutos tā, it kā būtu izcīnījis nelielu uzvaru pār ikdienu.

Īstais aprēķins: kur pazuda 140 eiro

Mans parastais maršruts ar automašīnu ir aptuveni 30 kilometru dienā turp un atpakaļ. 22 darba dienās sanāk aptuveni 660 kilometru. Pilsētā un piepilsētā automašīna vidēji patērē aptuveni 7,2 litrus benzīna uz 100 kilometriem. Tātad mēnesī tikai braucieniem uz darbu izlietotu aptuveni 47,5 litrus degvielas.

Rēķinot 1,70 eiro par litru, tikai benzīns izmaksātu aptuveni 80,75 eiro. Pieskaitiet autostāvvietu. Manā gadījumā tā vidēji maksāja aptuveni 4 eiro par darba dienu, ja neizdevās atrast bezmaksas vietu tālāk no darba. 22 dienās tie būtu vēl 88 eiro.

Kopējā automašīnas izmaksu summa tikai braucieniem uz darbu sanāca aptuveni 168,75 eiro. Mēneša sabiedriskā transporta biļete maksāja 29 eiro. Starpība – 139,75 eiro. Noapaļojot – 140 eiro.

Šajā aprēķinā vēl neiekļāvu automašīnas nolietojumu, riepas, eļļas, bremzes, apdrošināšanu vai citus izdevumus. Ja rēķinātu pilnīgi precīzi, braukšana ar automašīnu izmaksātu vēl vairāk. Taču arī bez šiem sīkumiem starpība bija skaidra.

Nauda palika, bet laiks izkūpēja

Otrajā nedēļā sapratu, ka nauda ir tikai viena medaļas puse. Autobuss ietaupīja eiro, bet sāka apēst manu laiku. Ja ar automašīnu dienā ceļā pavadīju aptuveni 40 minūtes, tad ar autobusu – aptuveni 1 stundu un 40 minūtes. Starpība – viena stunda dienā.

22 darba dienās tās ir 22 stundas. Gandrīz visa diennakts. Ne miega, ne atpūtas, ne darba – vienkārši gaidīšana, iešana līdz pieturai, stāvēšana autobusā un pielāgošanās sarakstam.

Sākumā mēģināju šo laiku attaisnot. Klausījos raidierakstus, lasīju ziņas, atbildēju uz ziņām. Taču realitātē ne vienmēr izdodas braucienu izmantot produktīvi. Kad autobuss ir pārpildīts, ar vienu roku turies pie margas, bet ar otru centies nenomest tālruni. Kad līst, darbā ierodies jau ne gluži tādā noskaņojumā. Kad vakarā gribas ātrāk nokļūt mājās, bet autobuss atbrauc pēc 17 minūtēm, ietaupītie eiro uz brīdi pārstāj priecēt.

Lielākais pārsteigums nebija nauda

Visvairāk mani pārsteidza nevis tas, ka autobuss ir lētāks. Tas ir skaidrs arī bez eksperimenta. Mani pārsteidza tas, cik daudz emocionāla komforta sniedz automašīna. Nevis greznības, bet kontroles sajūtu.

Ar automašīnu izbrauc tad, kad vēlies. Pa ceļam vari iegriezties veikalā, saņemt sūtījumu, aizbraukt pie vecākiem, aizvest bērnu vai vienkārši atgriezties pa citu maršrutu. Autobuss liek plānot. Ja pēc darba kaut kur jāiegriežas, visa loģistika uzreiz kļūst ilgāka.

No otras puses, bija arī patīkamas lietas. Vairs nevajadzēja nervozēt par vadītājiem, kuri pārkārtojas bez pagrieziena rādītāja, par autostāvvietu, par degvielas cenām. No rītiem varēju vienkārši sēdēt un skatīties pa logu. Dažkārt tas pat šķita veselīgāk prātam. Bet tikai tajās dienās, kad autobusā bija vieta, kur apsēsties.

Vai es atkārtotu šādu mēnesi?

Ja būtu nepieciešams stingri taupīt – jā, es atkārtotu. 140 eiro mēnesī ir nopietna nauda. Gada laikā tie būtu 1680 eiro, ja apstākļi nemainītos. Par šādu summu jau var samaksāt apdrošināšanu, daļu atvaļinājuma, iegādāties kādu sadzīves preci vai vienkārši izveidot mierīgāku finanšu drošības spilvenu.

Taču, ja runājam par ikdienas dzīvi, atbilde nav tik vienkārša. Man automašīna nebija tikai transports. Tā bija laika, elastības un iespējas nebūt atkarīgam no saraksta nodrošinātāja. Autobuss uzvarēja naudā, bet zaudēja laikā.

Pēc mēneša sapratu vienu lietu: vislabākais variants man būtu nevis pilnībā atteikties no automašīnas, bet izmantot to retāk. Piemēram, divas vai trīs dienas nedēļā braukt ar autobusu, bet automašīnu pataupīt tām dienām, kad vajadzīgs ātrums, elastība vai pēc darba jāizdara vairāki darbi. Tad naudas ietaupījums joprojām būtu jūtams, bet dzīve nepārvērstos par nepārtrauktu saraksta pārbaudīšanu.

Šis mēnesis ļoti skaidri parādīja: automašīna maksā vairāk, nekā gribas atzīt. Taču arī sabiedriskais transports maksā – tikai citā valūtā. Ar laiku.

Eriks

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!