Kāpēc Ķīna vairs nav pasaules lētākā darbnīca un kur tagad tiek pārceltas rūpnīcas

Ilgu laiku uzraksts „Made in China“ šķita gandrīz neizbēgams: mēs to redzējām uz apģērba, rotaļlietām, mēbelēm, tālruņiem un sadzīves tehnikas. Ķīnā varēja saražot daudz, ātri un par zemākām izmaksām. Taču šodien uzņēmumi arvien biežāk meklē papildu ražotnes Vjetnamā, Indijā vai Meksikā. Ķīnas strādnieku algas ir pieaugušas, sabiedrība noveco, bet atkarība no vienas valsts uzņēmējdarbībai ir kļuvusi pārāk riskanta.

Tas nenozīmē, ka Ķīnas rūpnīcas kļūst tukšas vai valsts zaudē savu rūpniecības varenību. Pārmaiņas ir sarežģītākas: vienkāršāka ražošana, kas prasa daudz roku darba, meklē lētākas vietas, bet Ķīna arvien vairāk uzmanības pievērš automatizācijai, tehnoloģijām un sarežģītākiem izstrādājumiem. Daļa uzņēmumu saglabā Ķīnas piegādātājus, taču galīgo montāžu pārceļ citur.

Tāpēc jautājumam, kas kļūs par jauno pasaules rūpnīcu, nav vienas atbildes. Dažādas valstis pārņem dažādus pasūtījumus, un lēmumu nosaka ne tikai strādnieka alga. Svarīgi ir tas, cik ātri atceļos detaļas, vai elektrība darbosies uzticami, cik ilgi aizņems atļauju saņemšana un cik tālu būs gala pircējs.

Ķīna ir kļuvusi dārgāka, taču tās priekšrocība nekad nav bijusi tikai lēts darbaspēks

Ķīnas rūpniecības izaugsmi ilgu laiku uzturēja lielais darbaspēks, salīdzinoši zemās algas un strauji veidotā infrastruktūra. Ārvalstu uzņēmumiem bija ērti vienuviet atrast rūpnīcas, to piegādātājus, transporta pakalpojumus un ostas. Ražošanas paplašināšanai labvēlīgus apstākļus radīja speciālās ekonomiskās zonas, bet Ķīnas iestāšanās Pasaules Tirdzniecības organizācijā 2001. gadā vēl vairāk nostiprināja tās saikni ar starptautisko tirdzniecību.

Laika gaitā valsts kļuva turīgāka. Strādnieku algas pieauga, palielinājās daļas telpu, zemes un citu uzņēmējdarbībai nepieciešamo resursu cenas. Tas ir īpaši svarīgi apģērbu, apavu, rotaļlietu vai citu izstrādājumu ražotājiem, kuru produkcijas pašizmaksā roku darbs veido ievērojamu daļu. Ja peļņa no viena izstrādājuma ir neliela, pat salīdzinoši nelielas izmaksu pārmaiņas mudina aprēķināt alternatīvas.

Tomēr ar vidējo algu salīdzināšanu vien nepietiek. Dažādos Ķīnas reģionos atalgojums atšķiras, bet konkrētas rūpnīcas izmaksas nosaka darbinieku kvalifikācija, produktivitāte un automatizācijas līmenis. Uzņēmums citā valstī, kas maksā mazāku algu, ne vienmēr saražos preci lētāk, ja tam būs nepieciešams vairāk laika, transports maksās dārgāk vai trūks vietējo detaļu piegādātāju.

Ekonomiskās pārmaiņas ietekmē arī demogrāfija. Sabiedrības novecošana un jaunā darbaspēka skaita samazināšanās maina darba tirgu. Ķīna uz to reaģē, paplašinot automatizāciju: daļu uzdevumu rūpnīcās pārņem roboti. Tādējādi valsts cenšas saglabāt konkurētspēju arī tad, kad iepriekšējā ārkārtīgi lētā darbaspēka priekšrocība vājinās.

Ķīnas stiprā puse tagad ir spēja lielā apjomā saražot sarežģītu produktu, turklāt tuvumā atrodas daudzi nepieciešamie piegādātāji. Šādu sistēmu citā valstī nav iespējams izveidot, vienkārši uzbūvējot jaunu rūpnīcas ēku.

Vjetnama un Indija pārņem pasūtījumus, taču saskaras ar atšķirīgiem šķēršļiem

Viens no svarīgākajiem ražošanas pārdales principiem tiek dēvēts par „Ķīna plus viens“. Uzņēmums saglabā darbību Ķīnā, taču papildu jaudas veido vismaz vienā citā valstī. Tādējādi tas var samazināt atkarību no vienas vietas un iegūt vairāk izvēles iespēju piegādes traucējumu vai tirdzniecības nosacījumu pārmaiņu gadījumā.

Vjetnama šai stratēģijai ir ērta Ķīnas tuvuma dēļ. Komponentes var piegādāt no jau darbojošāmies Ķīnas rūpnīcām, bet galīgo montāžu veikt Vjetnamā. Valsts piesaista elektronikas, apģērbu, apavu un mēbeļu ražotājus, attīsta rūpniecības zonas un transporta infrastruktūru. Ārvalstu investoriem svarīga ir arī iespēja izmantot zemākas darbaspēka izmaksas.

Tomēr Vjetnama viena pati nevar pārņemt visu Ķīnā koncentrēto ražošanu. Tā ir ievērojami mazāka, tāpēc darbaspēka, rūpniecisko teritoriju un infrastruktūras iespējas ir ierobežotas. Turklāt montāžas pārcelšana vēl nenozīmē pilnīgu atdalīšanos no Ķīnas: ja svarīgākās detaļas tiek piegādātas no tās, piegādes saikne saglabājas.

Indija investorus vilina ar citu mērogu. Tai ir milzīgs darbaspēks un ļoti liels iekšējais tirgus. Ražotājam tas nozīmē iespēju vienā valstī gan ražot eksportam, gan pārdot preces vietējiem patērētājiem. Indija cenšas paplašināt elektronikas, automobiļu komponentu, farmācijas un citu rūpniecības nozaru ražošanu.

Tomēr ambīciju īstenošanai nepieciešams vairāk nekā cilvēki un investīciju stimuli. Uzņēmējdarbībai ir svarīgi, lai atļaujas tiktu saņemtas laikus, transports darbotos uzticami un rūpnīca varētu laikus saņemt visas nepieciešamās detaļas. Dažādu štatu procedūras un nevienmērīgi attīstītā infrastruktūra apgrūtina darbības organizēšanu. Tāpēc Indijas izaugsme nenozīmē, ka tā jau visās jomās var aizstāt Ķīnu.

Ražots ĶīnāAttēls: Ilustratīvs attēls

Meksiku, Turciju un Maroku izvēlas pircēju tuvuma dēļ

Ne visi uzņēmumi jaunas ražotnes meklē Āzijā. ASV tirgum strādājošajiem ražotājiem pievilcīga ir Meksika: tā atrodas blakus vienam no lielākajiem patērētāju tirgiem pasaulē. Preces var pārvadāt pa sauszemi, bet īsāks attālums ļauj ātrāk reaģēt uz mainītiem pasūtījumiem.

Meksika ir svarīga automobiļu un to detaļu, elektronikas, medicīnas iekārtu un sadzīves tehnikas ražošanā. Šādu ražošanas tuvināšanu pārdošanas tirgum sauc par nearshoring. Tās būtība ir vienkārša: uzņēmums izvērtē, cik maksā viss ceļš no rūpnīcas līdz klientam, tostarp transports, gaidīšana un iespējamo traucējumu risks.

Pandēmijas perioda piegādes problēmas pastiprināja uzmanību šim jautājumam. Kad detaļas vai gatavās preces iestrēgst citā kontinentā, zemākas ražošanas izmaksas ne vienmēr kompensē dīkstāvi un zaudētos pārdošanas apjomus. Tuvāk esoša rūpnīca var nodrošināt lielāku elastību, lai gan tās produkcija ne vienmēr būs pati lētākā.

Eiropas tirgum līdzīga ģeogrāfiskā priekšrocība ir Turcijai un Marokai. Turcija ir svarīga tekstilrūpniecībai un apģērbu ražošanai, bet Marokā darbojas automobiļu rūpniecības uzņēmumi. Šīs valstis ļauj daļu produkcijas ražot salīdzinoši tuvu Eiropas pircējiem. Taču arī šeit lēmumi ir atkarīgi no konkrētās rūpniecības nozares: šūšanas uzņēmumam, automobiļu montāžas rūpnīcai un elektronikas komponentu ražotājam nepieciešami atšķirīgi apstākļi.

Vai tas nozīmē, ka Ķīnā ražotās preces noteikti kļūs dārgākas?

Algu pieaugums pats par sevi nenozīmē tikpat lielu gala preces cenas pieaugumu. Rūpnīca var ieguldīt iekārtās, palielināt produktivitāti, samazināt materiālu izmaksas vai nopelnīt mazāk no katra izstrādājuma. Cenas ietekmē arī konkurence un pasūtījumu apjoms. Tāpēc veikala plauktā ne vienmēr redzam tiešu saikni starp darbinieka algu un preces cenu.

Tāpat uzraksts „Ražots Vjetnamā“ vai „Ražots Indijā“ ne vienmēr nozīmē, ka viss izstrādājums radīts šajā valstī. Tā komponentes var būt atceļojušas no vairākām valstīm, bet galīgā montāža veikta vēl citā. Pasaules ražošana darbojas kā daudzu uzņēmumu tīkls, tāpēc tikai reģistrētā galīgās ražošanas vieta neatklāj visu produkta ceļu.

Pircējam svarīgākais secinājums ir tāds, ka ražošanas valsts nosaukums pats par sevi nepasaka ne kvalitāti, ne patieso pašizmaksu. Daudz ko nosaka pasūtītāja prasības, izmantotie materiāli, ražošanas process un kvalitātes kontrole.

Ķīna joprojām ir milzīga rūpniecības valsts, taču tās iepriekšējo lomu pakāpeniski sadala vairāk valstu. Vjetnama piesaista montāžas un patēriņa preču ražošanu, Indija cenšas palielināt savu daļu elektronikas un citās rūpniecības nozarēs, bet Meksika izmanto tuvumu ASV. Vienas jaunas „pasaules rūpnīcas“ vietā veidojas vairāki ražošanas centri – katrs ar savām priekšrocībām, piegādātājiem un pircējiem.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!