Miljoniem cilvēku Eiropā nav pa kabatai automašīna: Lietuva izskatās diezgan labi, taču skaitļi slēpj skarbu patiesību

Automašīna daudziem lietuviešiem joprojām nav luksusa prece. Tas ir veids, kā nokļūt darbā, aizvest bērnu uz skolu, apmeklēt ārstu, iepirkties, atgriezties no laukiem vai vienkārši dzīvot ne tikai tur, kur kursē autobuss. Tāpēc jaunie „Eurostat“ dati par cilvēkiem, kuri nevar atļauties personīgo automašīnu, runā ne tikai par transportu. Tie runā par naudu, reģioniem, algām un to, cik patiesībā cilvēkam izmaksā ikdienas pārvietošanās.

2025. gadā Eiropas Savienībā 5,5 procenti iedzīvotāju dzīvoja mājsaimniecībās, kuras norādīja, ka nevar atļauties automašīnu personīgai lietošanai. Lielākā šādu cilvēku daļa bija Somijā – 11,3 procenti, Ungārijā – 10,4 procenti, Bulgārijā – 10,0 procenti. Mazākā daļa tika fiksēta Kiprā – 1,6 procenti, Slovēnijā – 1,7 procenti, Horvātijā – 2,6 procenti.

Lietuva šajā kartē izskatās diezgan tuvu Eiropas vidum. 2025. gadā mūsu valstī šādu iedzīvotāju daļa sasniedza aptuveni 5,2 procentus, proti, nedaudz mazāk nekā ES vidēji. No pirmā acu uzmetiena tas var izskatīties kā laba ziņa. Tomēr šis skaitlis nenozīmē, ka viss ir vienkārši. Tas tikai parāda, cik daudz cilvēku paši norāda, ka nevar atļauties automašīnu. Tas nav tas pats, kas aprēķināt, cik cilvēkiem automašīnas nav izvēles, dzīvesveida vai laba sabiedriskā transporta dēļ.

Kāpēc šis rādītājs ir svarīgāks, nekā šķiet no pirmā acu uzmetiena

Automašīnas nepieejamība nav tikai jautājums par to, vai cilvēks var iegādāties transportlīdzekli. Jāaprēķina viss: iegādes cena, apdrošināšana, tehniskā apskate, remonts, riepas, degviela, autostāvvieta, nodevas un neparedzēti bojājumi. Veca automašīna sludinājumā var maksāt lētāk, bet ikdienā – dārgāk. Jaunāka automašīna ir drošāka un ekonomiskāka, taču tās iegādes cena daudziem kļūst pārāk augsta.

Tieši tāpēc daļai cilvēku budžetā automašīnai vienkārši vairs nav vietas. Nevis tāpēc, ka tā nebūtu vajadzīga, bet tāpēc, ka katru mēnesi vispirms jāapmaksā mājoklis, pārtika, komunālie pakalpojumi, bērnu vajadzības un veselības aprūpe. Tad automašīna kļūst nevis par ērtības, bet izdzīvošanas aprēķinu: vai es varu atļauties vēl vienu pastāvīgu izdevumu pozīciju?

Lietuvā tas ir īpaši jūtams reģionos. Lielajās pilsētās cilvēks vēl var mēģināt iztikt ar sabiedrisko transportu, kopbraukšanas pakalpojumiem, velosipēdu vai ejot kājām. Taču mazākās pilsētās un ciematos automašīna bieži nozīmē reālu pārvietošanās brīvību. Ja tās nav, cilvēks kļūst atkarīgs no citiem: tuviniekiem, kaimiņiem, reti kursējoša autobusa vai dārga brauciena ar taksometru.

Somija pārsteidza: kāpēc līderpozīcijās ir valsts, kas šķiet bagāta?

Visvairāk uzmanību piesaista Somijas rezultāts – 11,3 procenti iedzīvotāju nevar atļauties personīgo automašīnu. Daudziem tas var šķist negaidīti, jo Somija bieži tiek saistīta ar augstu dzīves līmeni, kārtību un sociālo drošību. Tomēr augstāks dzīves līmenis nenozīmē, ka automašīna visiem kļūst viegli pieejama.

Šeit svarīgi ir vairāki apstākļi. Automašīnas uzturēšana Ziemeļvalstīs var būt dārga, turklāt daļa cilvēku, īpaši pilsētās, var dzīvot bez automašīnas un paļauties uz sabiedrisko transportu. Tomēr „Eurostat“ rādītājs mēra nevis izvēli, bet tieši nespēju atļauties automašīnu. Tāpēc Somijas skaitlis rāda, ka pat turīgākā valstī ir mājsaimniecības, kurām automašīna kļūst par pārāk lielu finansiālo slogu.

Ungārijas un Bulgārijas rezultāti vairāk atbilst ierastajam priekšstatam par zemākiem ienākumiem un lielāku finansiālo spiedienu. Taču Somijas piemērs atgādina, ka automašīnas pieejamība ir atkarīga ne tikai no algas, bet arī no visa izdevumu kopuma. Ja automašīna ir dārga iegādei, dārga uzturēšanai un dārga lietošanai, pat lielāki ienākumi ne vienmēr atrisina problēmu.

Lietuva ir tuvu vidējam rādītājam, taču tas nav iemesls atslābt

Lietuvas 5,2 procentu rādītājs izskatās labāks nekā ES vidējais, taču to nevajadzētu interpretēt pārāk optimistiski. Pirmkārt, pat daži procenti iedzīvotāju nozīmē ļoti daudz reālu cilvēku. Tās ir ģimenes, vientuļi seniori, jaunieši, darbinieki ar zemākiem ienākumiem, kuriem automašīna varētu mainīt ikdienu, taču tās cena ir pārāk augsta.

Otrkārt, Lietuvā automašīna bieži ir nepieciešama nevis greznības, bet infrastruktūras dēļ. Ja sabiedriskais transports kursē reti, darbs atrodas vairāku desmitu kilometru attālumā, ārstniecības iestāde ir citā pilsētā, bet veikals neatrodas tepat aiz stūra, automašīnas neesamība kļūst par neērtību, kas ierobežo cilvēka iespējas. Tad jautājums „vai vari atļauties automašīnu?“ patiesībā nozīmē „vai vari atļauties būt patstāvīgs?“

Treškārt, rādītājs neparāda tos cilvēkus, kuriem automašīna ir, bet kuri spēj to uzturēt tikai ar lielām grūtībām. Tā ir ļoti svarīga grupa. Cilvēkam var būt veca automašīna, taču katrs remonts viņam kļūst par finansiālu triecienu. Viņš var braukt ar sliktām riepām, atlikt bojājumu novēršanu, izvēlēties lētāko apdrošināšanu vai baidīties no tehniskās apskates. Formāli automašīna viņam ir, taču faktiski viņš dzīvo pastāvīgā riskā, ka viens bojājums izmaksās pusi mēneša ienākumu.

Vismazākie skaitļi – Kiprā, Slovēnijā un Horvātijā

Mazākā to cilvēku daļa, kuri nevar atļauties automašīnu, 2025. gadā bija Kiprā, Slovēnijā un Horvātijā. Kiprā šis rādītājs sasniedza tikai 1,6 procentus, Slovēnijā – 1,7 procentus, Horvātijā – 2,6 procentus.

Šādi skaitļi var būt atkarīgi no daudziem faktoriem: ienākumiem, automašīnu kultūras, apdzīvoto vietu struktūras, ģimenes paradumiem, tirgus cenām un transporta alternatīvām. Tomēr patērētājam svarīgākais ir saprast ne tikai reitingu, bet arī atšķirības starp valstīm. Vienā Eiropas daļā automašīna joprojām ir diezgan pieejama lielākajai daļai cilvēku, citā – tā kļūst par izdevumu, kas daļai mājsaimniecību jāizsvītro no savu iespēju saraksta.

Tas liecina, ka transporta nabadzība nav tikai teorētisks jēdziens. Ja cilvēkam nav automašīnas un nav arī labas alternatīvas, viņa iespējas strādāt, mācīties, ārstēties vai vienkārši normāli dzīvot sašaurinās. Un tas ir īpaši sāpīgi vietās, kur sabiedriskais transports nav uzticams.

Kāpēc automašīna Eiropā kļūst par arvien lielāku finansiālo slogu

Automašīnas pieejamību ietekmē ne viens vien iemesls. Jaunas automašīnas ir kļuvušas dārgākas, arī lietotu automašīnu tirgus vairs nav tik lēts, kā daudzi atceras no pirms desmit gadiem. To papildina apdrošināšanas, remonta, degvielas, riepu, detaļu un darbaspēka izmaksas. Pat ja cilvēks iegādājas lētāku automašīnu, tā vēl ir jāuztur.

Īpaši bīstama ir situācija, kad cilvēki automašīnu iegādājas par pēdējiem uzkrājumiem. Tad katrs bojājums kļūst par stresu. Vienu mēnesi jāmaina riepas, nākamajā – bremzes, trešajā – akumulators, bet tehniskā apskate kļūst nevis par procedūru, bet par satraukuma avotu. Automašīna, kurai bija jāsniedz brīvība, kļūst par pastāvīgu naudas sūcēju.

Tāpēc „Eurostat“ skaitļi ir svarīgi ne tikai ekonomistiem. Tie atgādina, ka daudzviet Eiropā automašīna joprojām ir daļa no sociālajām iespējām. Tas, kurš var pārvietoties, var izvēlēties darbu, doties tālāk, apvienot ģimenes pienākumus, sasniegt pakalpojumus. Tas, kurš nevar, bieži paliek atkarīgs no apstākļiem.

Ko vienkāršam cilvēkam vajadzētu saprast no šiem datiem?

Pirmkārt, automašīnu nevajadzētu vērtēt tikai pēc iegādes cenas. Ja automašīna maksā 3000 vai 5000 eiro, tas vēl nenozīmē, ka tikpat tā arī izmaksās. Jāaprēķina gada izdevumi: apdrošināšana, degviela, remonts, riepas, tehniskā apskate un neparedzēti bojājumi. Dažkārt lēta automašīna gada laikā kļūst dārgāka, nekā izskatījās sludinājumā.

Otrkārt, ģimenes budžetā automašīna būtu jāuztver kā pastāvīgs izdevums, nevis vienreizējs pirkums. Ja pēc automašīnas iegādes remontam nepaliek nekādu uzkrājumu, šāds pirkums var kļūt bīstams. Automašīnai ir ne tikai jāaizbrauc no pārdevēja pagalma, bet arī jābūt drošai, tehniski kārtīgai un uzturamai bez pastāvīgas panikas.

Treškārt, šādiem datiem vajadzētu atgādināt valstīm un pašvaldībām, ka ne visi cilvēki var vienkārši „izvēlēties“ sabiedrisko transportu vai automašīnu. Ja cilvēks nevar atļauties automašīnu, bet dzīvo vietā, kur bez tās ir grūti nokļūt darbā vai saņemt pakalpojumus, problēma kļūst daudz plašāka par personīgo budžetu.

Automašīna nav greznība visiem

Šie „Eurostat“ dati ir svarīgi ar to, ka parāda ļoti vienkāršu, bet bieži aizmirstu lietu: Eiropā ir miljoniem cilvēku, kuriem personīgā automašīna nav pašsaprotama. Vieniem tā ir pārāk dārga, lai to iegādātos, citiem – pārāk dārga uzturēšanai, bet trešajiem tā kļūst par risku, jo viens rēķins no autoservisa var sagraut visa mēneša budžetu.

Lietuva izskatās nedaudz labāk nekā ES vidēji, taču tas nenozīmē, ka problēma nepastāv. 5,2 procenti nav tikai skaitlis kartē. Tie ir cilvēki, kuriem automašīna varētu nozīmēt darbu, ērtāku dzīvi, iespēju ātrāk nokļūt pie ārsta vai lielāku patstāvību.

Tāpēc, runājot par automašīnām, nevajadzētu aprobežoties tikai ar jauniem nodokļiem, piesārņojumu vai elektromobiļu nākotni. Jārunā arī par to, ka daļai cilvēku pat vienkārša personīgā automašīna kļūst par pārāk lielu finansiālo slogu. Un, kad automašīna ir nepieciešama nevis izklaidei, bet ikdienas dzīvei, tas vairs nav tikai transporta, bet arī sociālās drošības jautājums.