Uz ābeles stumbra parādījušās sūnas: kad tās nekaitē un kad vērts satraukties

Vai arī jūs, pieejot pie vecākas ābeles, vispirms pamanāt zaļganu, mīkstu slāni uz stumbra un nodomājat: varbūt koks ir slims? Īpaši satraucoši tas šķiet pavasarī, kad dārzs tikai mostas, bet uz mizas skaidri redzams tas, ko vasarā bieži pat nepamanām. Sūnas izskatās kā zīme, ka ābele ir pamesta, veca vai jau iet bojā.

Tomēr pats zaļais aplikums visbiežāk nav galvenais ienaidnieks. Tas var būt tikai kluss signāls par to, kas notiek ap koku: cik daudz gaismas tas saņem, kā tiek vēdināts vainags, vai tā miza jau sen vairs neaug tik strauji. Svarīgākais – nevis ķerties pie birstes, tiklīdz pamanītas sūnas, bet saprast, ko tās patiesībā stāsta par jūsu ābeli.

Sūnas uz mizas neēd ābeli

Sūnām nav sakņu, kas iekļūtu koka audos un sūktu tā sulu. Tās turas uz mizas virsmas, izmantojot stumbru kā balstu, tāpēc tikai to dēļ ābele parasti ne nokaltīs, ne pārstās ražot. To ir svarīgi atcerēties dārzniekam, kurš, ieraudzījis zaļu plankumu, jau iztēlojas slimības skartu koku.

Visbiežāk sūnas izvēlas mitrāko, mazāk saules apspīdēto stumbra pusi. Tās īpaši labi jūtas blīvākā dārzā, pie dzīvžoga, zemesgabala ziemeļu daļā vai pēc ilgstošiem lietainiem laikposmiem. Uz vecākas ābeles, kuras miza ir raupjāka un stabilāka, tām vienkārši ir vieglāk nostiprināties.

Ja ābele katru gadu aug, izdzen veselīgas lapas, zied un nogatavina ierasto ražu, daži sūnu plankumi paši par sevi nav iemesls panikai. Dažkārt dārznieks ar tiem cīnās vairāk kārtīga izskata, nevis reāla apdraudējuma kokam dēļ. Tomēr mierīgi atstāt var ne katru zaļo stumbru – jāraugās plašāk nekā tikai uz sūnām.

Satraukums sākas tad, kad stumbrs slēpj citu problēmu

Problēma rodas tad, kad sūnu slānis ir ļoti biezs, ar tām apaudzis ne tikai stumbrs, bet arī galvenie zari, un zem tā ir grūti apskatīt mizu. Šādā gadījumā var nepamanīt plaisas, brūces, bojātas vietas vai kaitēkļu slēptuves. Pašas sūnas ābeli nebojā, bet dažkārt tās aizsedz pazīmes, kuru pamanīšana ļautu kokam laikus palīdzēt.

Vērts satraukties arī tad, ja vienlaikus redzat citas pazīmes: zari kalst, lapas kļūst sīkākas, raža ir niecīga, miza lobās vai vietām izskatās nomelnējusi, mīksta, saplaisājusi. Šāda ābele var būt novājināta vecuma, slimību, sala bojājumu, nepareizas apgriešanas vai sakņu problēmu dēļ. Sūnas šeit kļūst nevis par cēloni, bet par pavadoni – tās biežāk apmetas tur, kur koks jau aug lēnāk un mazāk atjauno mizu.

Ir arī vienkāršāks iemesls: pārāk blīvs vainags. Ja zari daudzus gadus netiek apgriezti, lietus zem tiem ilgāk neizžūst, saule nesasniedz stumbru, gaiss nekustas. Šādos apstākļos labi jūtas ne tikai sūnas, bet arī dažādas sēnīšu slimības, tāpēc uzmanība jāpievērš nevis zaļajam slānim, bet visai dārza videi.

Uz ābeles stumbra parādījušās sūnas: kad tās nekaitē un kad vērts satrauktiesAttēls: Pexels / Julia Volk

Dažādos dārzos viens un tas pats skats nozīmē ko citu

Vecā lauku dārzā apsūnojusi ābele bieži vien vienkārši ir nobriedis koks, kas gadu desmitiem aug vienā un tajā pašā vietā. Ja tā katru gadu uzzied un izaudzē ābolus, zaļganums uz stumbra var būt vairāk vecuma un mitrākas vietas pazīme. Par šādu koku jārūpējas saudzīgi, jo veca miza viegli tiek bojāta.

Jaunas ābeles stumbrs, kas blīvi apaudzis ar sūnām, jau ir pelnījis rūpīgāku apskati. Jaunam kokam vajadzētu aktīvi augt, bet tā videi nevajadzētu būt pastāvīgi mitrai un tumšai. Varbūt ābele ir iestādīta pārāk tuvu citiem kokiem, to aizēno ēka vai augsts žogs, varbūt ap stumbru aug lekna zāle, kas aiztur mitrumu un konkurē par ūdeni un barības vielām.

Arī cilvēki, kas kopj dārzu, šo situāciju redz atšķirīgi. Vienam svarīgākais ir, lai koks izskatītos tīrs un kopts, citam – lai nebūtu vajadzības to lieki plosīt. Abi viedokļi ir saprotami: kārtīgu stumbru ir vieglāk apskatīt, tomēr pārāk enerģiska beršana var noplēst mizu un atstāt īstu brūci tur, kur iepriekš tās nebija.

Kā palīdzēt ābelei, to nesavainojot

Pirmais darbs – apskatīt ne tikai stumbru, bet visu koku. Noņemiet sausos, krustojošos un vainagu pārāk blīvu padarošos zarus, ievērojot ierastos ābeļu apgriešanas principus. Kad vainagā iekļūst vairāk gaismas un mitrums ātrāk izžūst, apstākļi sūnām kļūst mazāk labvēlīgi.

Ir vērts arī atbrīvot vietu pie stumbra: neļaut zālei, nezālēm vai blīviem dekoratīvajiem augiem piekļauties mizai. Mulča var palīdzēt saglabāt augsnes mitrumu, taču to nevajadzētu sakraut tieši pie stumbra. Kokam vajadzīgs ne tikai ūdens, bet arī gaiss ap sakņu kaklu un sausāka miza.

Ja sūnu ir daudz un vēlaties tās noņemt, dariet to sausā laikā, ļoti uzmanīgi, ar mīkstu birsti vai cimdu. Nekasiet ar nazi, metāla birsti un neplēsiet nost to, kas stingri turas pie mizas. Pēc šādas tīrīšanas apskatiet stumbru: ja redzamas dziļas brūces, iedobumi, aizdomīgi plankumi vai daudz kalstošu zaru, svarīgāk ir novērtēt koka veselību, nevis panākt ideāli tīru izskatu.

Apsūnojusi ābele ne vienmēr lūdz steidzamu palīdzību. Biežāk tā atgādina vienkāršu lietu: koks nevar pateikt, ka tam ir pārāk tumšs, pārāk šaurs vai pārāk mitrs, tāpēc runā ar to, ko mēs redzam uz mizas. Saklausot šo signālu, nav ar zaļumu jācīnās par katru cenu – dažkārt pietiek ābelei dot vairāk gaismas, gaisa un uzmanības.