Bumbieres no koka krīt zaļas: kad tās vākt, lai tās nesacietētu
Pēc nakts zem bumbieres atkal guļ vairāki augļi – lieli, skaisti, bet vēl zaļi un cieti kā akmentiņi. Roka jau stiepjas pēc viena, lai pagaršotu, taču pirmais kumoss visbiežāk pieviļ: mutē ir sausi, garšas maz, bet mīkstums kraukšķ ne tā, kā vajadzētu kraukšķēt gatavai bumbierei. Tad rodas kārdinājums atstāt visu kokā vēl nedēļu vai divas.
Ar bumbierēm šis noteikums bieži darbojas pretēji nekā ar āboliem. Lielākā daļa no tām vislabāko garšu un sviestainu mīkstumu iegūst nevis karājoties zaros, bet jau novāktas un mierīgi nogatavojoties mājās. Tāpēc zaļa no koka nokritusi bumbiere ne vienmēr ir negatava vai slikta – dažkārt tā vienkārši paziņo, ka ir sācies laiks vērot visu ražu.
Bumbiere no zara atdalās agrāk, nekā kļūst ēdama
Bumbierēm ir savs nogatavošanās ritms. Kokā tās vispirms sasniedz novākšanas gatavību un tikai pēc tam, novāktas, nogatavojas ēšanai. Ja gaida, līdz auglis uz zara kļūs pavisam mīksts un dzeltens, tas var ātri pārgatavoties, no iekšpuses kļūt brūns vai nokrist jau sasists.
Tāpēc zaļā krāsa pati par sevi nav zīme, ka novākt vēl ir par agru. Dažu šķirņu bumbieres arī nogatavojušās paliek zaļganas, tikai to miziņa kļūst nedaudz gaišāka, vairs ne tik spilgti zaļa. Daudz svarīgāk ir nevis tas, vai auglis izskatās kā no veikala plaukta, bet gan tas, kā tas turas pie zariņa.
Piemērotā laikā bumbiere viegli atdalās, to nedaudz paceļot un pagriežot uz sāniem. To nevajag raut, lauzt zariņu vai stipri vilkt uz leju. Ja auglis turas neatlaidīgi, koks, visticamāk, vēl nav pabeidzis tam nodot visu nepieciešamo; ja tas atdalās gandrīz bez pretestības, ir vērts novākt nevis tikai vienu, bet apskatīt visu koku.
Viens nokritis auglis vēl nav signāls novākt visu
Pirmie nokritušie augļi var parādīties vēja, lietus, kukaiņu bojājumu vai vienkārši tādēļ, ka konkrētais auglis audzis vājāk. Šādas bumbieres jāpaceļ un jāapskata: ja miziņa ir vesela, nav plaisu, puves vai tārpu izgrauztu vietu, to var atstāt nogatavoties atsevišķi. Tomēr nokritušo augli labāk ilgi neuzglabāt, jo trieciena vietā bojājums dažkārt kļūst redzams tikai pēc dažām dienām.
Nopietnu signālu dod nevis viens, bet vairāki īsā laikā nokrituši veseli, vienāda lieluma augļi. Tad ir vērts veikt vienkāršu pārbaudi ar dažām bumbierēm dažādās vainaga vietās: saulainajā pusē, ēnā un augstāk esošajos zaros. Ja tās viegli pagriežas no kātiņa, novākšanu vairs neatlieciet.
Ģimenēs bieži notiek tā: viens cilvēks saka, ka bumbieres vēl ir zaļas, bet otrs jau lasa no zemes mīkstus augļus. Patiesība visbiežāk ir kaut kur pa vidu. Labākais risinājums ir vākt vairākos posmos, jo ne visas bumbieres uz viena koka nogatavojas vienā un tajā pašā dienā. Tā nokrīt mazāk augļu un mazāk nākas izmest.
Kā padarīt novāktu bumbieri mīkstāku, nevis „izaudzēt” to uz palodzes
Novāktās bumbieres ievietojiet vienā kārtā kastē, seklā kastītē vai uz paplātes, lai tās nesaspiestos. Kātiņu atstājiet – tas palīdz auglim lēnāk zaudēt mitrumu un pasargā no nevajadzīgiem bojājumiem. Pilnīgi zaļu, cietu augli vislabāk glabāt istabas temperatūrā, bet ne uz saules sakarsētas palodzes.
Bumbiere nogatavojas no iekšpuses, tāpēc spaidīt tās vidu nav laba doma: tā rodas tikai brūni plankumi. Visdrošāk katru dienu viegli pārbaudīt vietu pie kātiņa. Kad kakliņš nedaudz padodas pirkstam, auglis jau tuvojas brīdim, kad tas būs sulīgs un mīksts.
Ja vēlaties paātrināt nogatavošanos, bumbieri var turēt papīra maisiņā kopā ar ābolu vai banānu. Tie izdala dabiskas nogatavošanos veicinošas gāzes, tāpēc process norit ātrāk. Tomēr maisiņš jāpārbauda katru dienu: vakardien cieta bumbiere rīt var būt jau vispiemērotākā desertam, bet vēl pēc dienas – pārāk mīksta.
Bieža kļūda ir visu tikko novākto ražu uzreiz sabāzt ledusskapī. Aukstums palēnina nogatavošanos, tāpēc tur ēšanai gatavas bumbieres patiešām var nogaidīt dažas dienas ilgāk. Tomēr ļoti agri novāktam un vēl nenogatavojušam auglim aukstums vien nepalīdzēs iegūt labāku garšu – pēc izņemšanas tas var palikt neizteiksmīgs, diezgan sauss vai ciets.
Ērtāk ir ražu sadalīt. Daļu bumbieru atstājiet istabā, lai tās nogatavotos tuvākajām dienām, bet tās, kas pie kātiņa jau sāk kļūt mīkstas, pārvietojiet ledusskapī. Tā nevajadzēs vienlaikus steigšus vārīt ievārījumus, cept pīrāgus vai dalīt augļus kaimiņiem tikai tāpēc, ka visa bļoda pēkšņi kļuvusi pārgatavojusies.
Kokam tas arī ir labvēlīgāk, ja augļus novāc uzmanīgi, nelaužot īsos augļzarus. Senioram šāda metode ļauj nesteigties un nevākt kritušos augļus no zemes, ģimenei – augļus ne tikai vienām vakariņām, bet vairākām nedēļām. Bet pats koks nākamajā rudenī atkal pateicas nevis par pacietību gaidīt līdz pēdējai dienai, bet par laikus pamanītu tā zīmi.
Bumbieres ne vienmēr lūdz tās atstāt uz zara līdz brīdim, kad pašas nokritīs zālē. Dažkārt to īstais saldums sākas tajā dienā, kad zaļš, stingrs auglis viegli nonāk plaukstā – un tam beidzot ļauj mierīgi nogatavoties, vairs neturoties pie koka.
Komentāri
Uzrakstīt komentāru
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?
Esiet pirmais un sāciet diskusiju.