Rudenī nogatavojas irbenes: novākšanas laiks un nepiemērots verdošs ūdens var sabojāt ogu vērtīgās īpašības

Koši sarkanie irbeņu ķekari rudenī bieži pamanāmi tad, kad citi dārza un ceļmalu augi jau izskatās noguruši no salnām. Tie tik skaisti karājas pie kailojošajiem zariem, ka gribas tos uzreiz salasīt – tējai, sīrupam vai vienkārši ziemai. Tomēr irbenes ir vienas no tām ogām, kurām steiga ne vienmēr nāk par labu.

Cilvēks salasījis pilnu bļodu, pārnācis mājās nosalis un, kā pieradis rīkoties ar daudziem augiem, aplej ogas ar tikko uzvārītu ūdeni. Šķiet, ka tā sanāks visātrākā un stiprākā tēja. Tomēr pārāk karsts ūdens un nepareizi izvēlēts novākšanas laiks var atstāt nevis to maigo, patīkamo dzērienu, kāds tika gaidīts, bet gan pārlieku rūgtu, sīvu garšu un mazvērtīgāk sagatavotas ogas.

Irbenes nav tādas ogas, ko daudzi ēd saujām uzreiz no krūma. To garša ir izteikta, nedaudz rūgta un savdabīga, tāpēc tās biežāk pārtop tējā, biezenī, sīrupā vai piedevā citiem augļiem. Tieši tādēļ ir vērts zināt dažus vienkāršus noteikumus – tie palīdz saglabāt ne tikai garšu, bet arī to, kādēļ šīs rudens ogas vispār tiek vāktas.

Skaisti ķekari vēl nenozīmē, ka ir pienācis laiks tos vākt

Irbeņu ogas parasti nogatavojas rudenī, kad tās iegūst piesātinātu sarkanu krāsu un ķekari izskatās pilni. Taču ar krāsu vien ne vienmēr pietiek. Pārāk agri noplūktas ogas var būt īpaši skābas un sīvas, un to pagatavošanai virtuvē būs nepieciešams vairāk cukura vai citu piedevu, kas nomāks pašu irbeņu garšu.

Daudzi gaida pirmās salnas – ne bez iemesla. Neliels sals ogas padara mīkstākas, un to garša bieži kļūst maigāka, mazāk jūtams rūgtums. Ja negribas gaidīt salnas vai ir bažas, ka ķekarus noknābās putni, līdzīgu iedarbību var panākt, uz īsu brīdi ievietojot jau noplūktās ogas saldētavā.

Vācot ogas, svarīgi nav visu plūkt pēc kārtas. Ogas ieteicams vākt vietās, kas atrodas tālāk no tīriem, intensīvi izmantotiem ceļiem un apsmidzinātiem laukiem, kā arī izvēlēties veselus, nebojātus ķekarus. Lietainā dienā salasītas un ilgstoši mitras ogas ir grūtāk uzglabāt, tās ātrāk sāk bojāties, tādēļ vislabāk tās vākt sausā dienā un mājās pārāk ilgi neatlikt to apstrādi.

Verdošs ūdens izvelk rūgtumu, bet ne vienmēr to, ko vēlamies

Ar irbeņu ogām bieži kļūdās laba ieraduma dēļ: ja gatavojam tēju, tātad jāaplej ar verdošu ūdeni. Tomēr jutīgākie ogu savienojumi ļoti augstas temperatūras ietekmē var mainīties, tāpēc ilgstoši vārīt vai agresīvi apliet irbenes ar verdošu ūdeni nav pats piemērotākais paņēmiens. Īpaši žēl, ja ogas vāktas tieši to dabiskās vērtības dēļ aukstajā gadalaikā.

Vēl viena problēma ir garša. Verdošs ūdens un ilgstoša karsēšana no ogām var izvilkt vairāk sīvuma un rūgtuma, tāpēc tasīte, kurai vajadzēja sasildīt, kļūst par tādu, kas jāiesaldina līdz nepazīšanai. Tad cilvēks nolemj, ka irbenes “nav domātas viņam”, lai gan bieži problēma slēpjas nevis pašās ogās, bet gan to pagatavošanā.

Maigāks paņēmiens – ogas viegli saspaidīt, apliet ar karstu, bet ne tikko mutuļojošu ūdeni un atstāt nosegtā traukā. Ja gribas siltāku dzērienu, ūdeni pēc uzvārīšanas ieteicams dažas minūtes atstāt atdzist. Irbeņu biezeni vai sulu vēl labāk pievienot jau padzisušam dzērienam: tā garša saglabājas dzīvīgāka, un ogas nav lieki jāmoka ar karstumu.

Rudenī nogatavojas irbenes: novākšanas laiks un nepiemērots verdošs ūdens var sabojāt ogu vērtīgās īpašībasAttēls: Unsplash / Дарья Вдовенко

Vienam tās ir tēja, citam – pārāk izteikta garša

Ģimenē irbenes reti garšo visiem vienādi. Vecāki cilvēki bieži tās atceras no bērnības, kad ogas tika uzskatītas par ierastu mājas krājumu rudenim un ziemai. Jaunākiem cilvēkiem to aromāts un rūgtums var šķist pārāk intensīvs, īpaši, ja pirmā iepazīšanās notiek ar pārāk ilgi vārītu dzērienu.

Arī vecākiem, kuriem ir bērni, nav jācenšas viņus pierunāt pagaršot lielu daudzumu tikai tādēļ, ka ogas tiek uzskatītas par vērtīgām. Daudz patīkamāk ir nelielu daudzumu irbeņu biezeņa sajaukt ar āboliem, bumbieriem, medu vai iemaisīt siltā tējā. Tā izceļas ne tikai sīvā nots, un bērns nav spiests “ciest veselības dēļ”.

Cilvēkiem, kuri lieto medikamentus, gaida bērnu, kuriem ir hroniski veselības traucējumi vai kuri vienkārši nezina, kā viņu organisms reaģē uz mazāk ierastām ogām, mērenība ir labāks risinājums nekā eksperimenti ar lieliem daudzumiem. Irbenes nav brīnumlīdzeklis ārstēšanas vietā. Tā ir rudens velte, kas var papildināt uzturu, taču tai nevajadzētu kļūt par iemeslu ignorēt pašsajūtu vai ārsta ieteikumus.

Irbenes ir vērts pagatavot tā, lai ziemā tās negribētos paslēpt skapītī

Ja ogu salasīts vairāk, nav nepieciešams visas uzreiz pārvērst stiprā novārījumā. Ķekarus var nomazgāt, labi nosusināt un daļu sasaldēt mazās porcijās. Ziemā būs ērti izņemt tik, cik nepieciešams vienai vai divām tasītēm, nevis atkausēt visu trauku un pēc tam domāt, kur izlietot pārpalikumu.

Irbenes var saspaidīt un sajaukt ar citām, maigākām ogām vai augļiem. Svarīgi tikai neļauties vēlmei visu ilgi karsēt, jo tad virtuve piepildās ar spēcīgu aromātu, bet garša ne vienmēr uzlabojas. Kad gribas saldumu, medu labāk pievienot nevis verdošam, bet padzisušam dzērienam – tā arī pats dzēriens būs patīkamāks.

Irbeņu ķekari atgādina arī vienkāršu lietu: dabas veltes bieži sabojā nevis to trūkums, bet mūsu steiga. Noplūcam pārāk agri, aplejam ar verdošu ūdeni, pārāk ilgi pavārām – un pēc tam vainojam ogas, ka tās ir rūgtas. Bet pacietīgi sagaidītas un maigi pagatavotas irbenes var kļūt par to rudens garšu, ko vispirms meklē, vakariem kļūstot vēsākiem.

Irbeņu labvēlīgā iedarbība nesākas ar lielu krūzi ļoti stipras tējas. Tā sākas ar spēju nesteigties: ļaut ogām nogatavoties, parūpēties par tīrību un nemēģināt ar verdošu ūdeni vienas minūtes laikā izvilkt no tām visu.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!