Uz ābolu mizas parādījušies sīki plankumiņi: kad vainīgi laikapstākļi, bet kad tā ir slimība

Rudenī no dārza atnests ābols var izskatīties gandrīz nevainojami, līdz to apgriež uz otru pusi. Uz mizas – sīki brūngani punktiņi, raupjāki plankumi vai it kā iespiestas mazas bedrītes. Pirmā doma bieži vien ir nepatīkama: varbūt ražai uzbrukusi slimība, varbūt šādus ābolus vairs nav vērts ne uzglabāt, ne likt bērniem pusdienu kastītē.

Tomēr ne katra pazīme nozīmē, ka koks ir slims. Dažkārt ābola miza vienkārši fiksē vasaru – pēkšņu lietu pēc sausuma, svelmainu sauli, vēsu nakti vai ilgstoši uz augļa palikušu mitrumu. Atšķirību bieži var saprast, nevis raugoties uz vienu plankumu, bet apskatot visu ābolu, pašu koku un to, kā plankumi mainās laika gaitā.

Vissvarīgākais ir nekrist panikā un nesteigties izmest visu kasti. Daži plankumi paliek tikai kosmētisks defekts, citi brīdina, ka auglis drīz var sākt bojāties vai ka nākamajā sezonā dārzam būs jāpievērš lielāka uzmanība. Lūk, kam vērts pievērst uzmanību, pirms izlemt, vai vainīgi bija laikapstākļi vai jau sākusies slimība.

Kad miza tikai atceras grūto vasaru

Laikapstākļu atstātās pazīmes parasti ir virspusējas: sausas, cietas, neizplatās un tām nav nepatīkamas smakas. Tās var parādīties pēc lielām temperatūras svārstībām, saules apspīdētajā pusē vai tad, kad pēc ilgāka sausuma augļi saņem ļoti daudz mitruma. Ābolam augot, miza un mīkstums ne vienmēr izplešas vienādā ātrumā, tāpēc uz virsmas dažkārt paliek sīki nelīdzenumi vai brūngani punktiņi.

Dārzā bieži sastopama situācija: vienā koka pusē āboli ir skaisti, bet pusē, ko visvairāk apspīd saule, ir vairāk sīku, nedaudz raupju plankumiņu. Ja mīkstums zem tiem ir gaišs, stingrs un sulīgs, auglis nav sācis pūt, bet plankumu skaits dažu dienu laikā nepalielinās, visticamāk, tas nav tūlītējs apdraudējums. Šādu ābolu parasti var ēst, pirms tam to rūpīgi nomazgājot, bet, ja izskats rada šaubas, mizu var nomizot plānākā kārtā.

Laikapstākļi īpaši spēcīgi atspoguļojas gados, kad vasara te izkaltē, te pārlej dārzu. Cilvēkam tas ir tikai neērtības – vienu nedēļu laisti, nākamajā sūdzies par peļķēm, bet augļu kokam šāds ritms ir stress. No ārpuses tas var izskatīties gluži vesels, tomēr āboli nogatavojas ne tik gludi, kā gribētos, un tieši tad uz tiem biežāk pamanāmas sīkas mizas pazīmes.

Pazīmes, ka plankums nav tikai skaistuma jautājums

Aizdomas par slimību pastiprinās tad, kad plankumi nav vienādi un mierīgi „nesēž“ uz vietas. Tie var izplesties, kļūt tumšāki, mīkstāki, iegrimt, plaisāt vai ap sevi veidot skaidrāk saskatāmu mainītas krāsas laukumu. Ja, piespiežot, vieta šķiet mīkstāka nekā pārējā ābola daļa, bet zem mizas redzams brūngans mīkstums, augli labāk nolikt atsevišķi no veselajiem.

Vēl viens svarīgs signāls ir plankumu izplatība. Ja to ir daudz uz daudziem viena un tā paša koka āboliem, līdzīgas pazīmes ir arī lapām vai jaunajiem zariņiem, tas mazāk līdzinās nejaušam viena augļa bojājumam. Tādā gadījumā vērts atcerēties, vai vasarā uz lapām nebija tumšu laukumu, vai vainags nebija īpaši blīvs un ilgi mitrs pēc lietus.

SLimības skarts ābols ne vienmēr uzreiz izskatās dramatiski. Sākumā tie var būt tikai daži punktiņi, ko viegli norakstīt uz putekļiem vai raupjāku mizu. Taču, turot kastē, šādi augļi bieži sevi nodod: plankumi palielinās, parādās mīkstas vietas, bet blakus esošie āboli sāk bojāties ātrāk. Tāpēc uzglabāšanai vērts atlasīt tikai pilnīgi stingrus, sausus, nebojātus augļus.

Uz ābolu mizas parādījušies sīki plankumiņi: kad vainīgi laikapstākļi, bet kad tā ir slimībaAttēls: Pixabay / Kapa65

Viens ābols virtuvei, cits – ne ziemas kastei

Ģimenei, kas ābolus apēd dažu dienu laikā, nelieli sausi plankumi parasti nav iemesls atteikties no augļa. Tas jāpārgriež un jānovērtē iekšpuse: ja mīkstumam ir normāla krāsa, nav puvuma smakas un tas nav ūdeņains vai gļotains, ābolu var izmantot pīrāgam, biezenim vai vienkārši apēst. Tikai nevajadzētu izlikties, ka acīmredzami bojājošs auglis „varbūt vēl būs labs“ – šāds kompromiss nav vajadzīgs ne bērnam, ne senioram, ne pašam sev.

Gatavojot ābolus ziemai, jārīkojas pavisam citādi. Kastēs vai vēsā uzglabāšanas vietā nonāk nevis paši lielākie un skaistākie, bet veselīgākie: bez plaisām, sasitumiem, mīkstiem plankumiem un mitruma. Pat nedaudz aizdomīgu augli labāk atstāt ātrai izmantošanai, jo kastē tas var kļūt par to vienu ābolu, no kura pēc dažām nedēļām sākas nepatīkama šķirošana.

Vecāki ar maziem bērniem bieži vēlas izvēlēties tikai perfekti izskatīgus augļus, savukārt vecāki cilvēki, gluži pretēji, mēdz neko neizšķērdēt. Abas reakcijas ir saprotamas. Visprātīgāk ir ievērot vienkāršu robežu: virspusējs, sauss un neizplatīgs defekts vēl nav tas pats, kas bojāšanās, taču mīksts, izplešams vai uz iekšpusi pārejošs plankums vairs nav tikai mizas jautājums.

Dārzam vajag nevis vainošanu, bet nedaudz kārtības

Augļu koks nevar izvēlēties, vai pēc karstuma saņems maigu lietu vai pēkšņu lietusgāzi. Tāpēc no daļas laikapstākļu atstāto pazīmju izvairīties neizdosies pat visrūpīgāk koptā dārzā. Tomēr kokam var atvieglot dzīvi: sausuma laikā laistīt vienmērīgāk, neļaut vainagam kļūt pārlieku blīvam, savākt nokritušos un sapuvušos augļus, bet ražu novākt uzmanīgi, nemetot to spaiņos.

Blīvā vainagā mitrums saglabājas ilgāk, augļi sliktāk vēdinās, bet cilvēks bieži pirmās slimības pazīmes pamana tikai tad, kad jau lasa ābolus. Tāpēc koku ir lietderīgi apskatīt ne tikai septembrī. Vasarā pamanīti mainījušies plankumi uz lapām, žūstoši augļi vai lielākā skaitā krītoši ābolīši dod vairāk laika saprast, kas notiek, un neatstāt visu uz pēdējo ražas novākšanas dienu.

Te svarīga ir arī otra puse: ne katram dārzniekam ir laiks vai fiziskas iespējas pastāvīgi kopt vecu, lielu koku. Dažkārt tas aug lauku mājās, uz kurām aizbrauc tikai nedēļas nogalēs, dažkārt ģimenē vienkārši nav neviena, kas varētu apgriezt zarus. Tad vismaz vērts godīgi atlasīt ražu un neturēt aizdomīgos ābolus kopā ar veselajiem – tā ir maza darbība, kas vēlāk ietaupa daudz vilšanās.

Sīki plankumi uz ābola mizas ne vienmēr nozīmē, ka raža ir zaudēta. Tomēr tie atgādina vienkāršu patiesību: ābolu vislabāk novērtē ne tikai acs, bet arī uzmanība tā stingrumam, smaržai, iekšpusei un pārmaiņām laika gaitā. Dažkārt miza tikai parāda, ka vasara bijusi grūta, bet citreiz tā pirmā klusām pasaka, ka šim ābolam kastē vairs nav vietas.