Vilkābele dzīvžoga vietā? Pavasarī tā zied, rudenī nogatavina ogas, bet caur blīvajiem zariem izkļūt nav viegli

Izvēloties augus dzīvžogam, visbiežāk domājam par tūjām vai ligustriem. Vilkābele reti ir pirmā izvēle – daudzi to ir redzējuši ceļmalās vai mežmalās un pat nav aizdomājušies, kā tā izskatītos pie mājas. Taču tā izskatītos pavisam citādi nekā ierastā zaļā siena: pavasarī tā būtu ziedu pilna, bet rudenī rotātos ar sarkaniem augļiem. Blīvie, ērkšķainie zari nodrošinātu arī privātumu.

Skaista, bet tai ieteicams tuvoties piesardzīgi

Vilkābele var augt kā krūms vai neliels koks. Atstāta brīvi augt, ar laiku tā sasniedz vairāku metru augstumu, taču tā labi panes apgriešanu, tāpēc tās formu var kontrolēt. Maijā vai jūnijā zari pārklājas ar gaišiem ziediem, bet rudenī nogatavojas sarkani augļi. Par tiem interesējas putni, tāpēc dzīvžogs kļūst par dzīvīgāku dārza vietu.

Tomēr pirms stādīšanas jāpadomā par ērkšķiem. Tie noder, ja vēlaties blīvu robežu gar zemesgabala malu, taču šaura celiņa, bērnu rotaļu vietas vai bieži izmantotu vārtiņu tuvumā tie var traucēt. Vilkābele vislabāk derēs tur, kur augam būs vieta izplesties un jūs varēsiet ērti tam piekļūt, lai to apgrieztu.

Kā no vilkābelēm izveidot dzīvžogu?

Vilkābelēm izvēlieties saulainu vietu un caurlaidīgu augsni, kurā neuzkrājas ūdens. Stādīšanas bedrē augsni var uzlabot ar kompostu. Stādīt var pavasarī vai rudenī, bet tikko iestādītie augi noteikti jāaplaista, pat ja vēlāk tie diezgan labi panes sausākus periodus. Mulča ap saknēm palīdzēs ilgāk saglabāt mitrumu un samazinās nepieciešamību ravēt.

Svarīgākais lēmums – ko jūs sagaidāt no apstādījuma. Ja stādāt atsevišķus krūmus, tiem jāatstāj ievērojami vairāk vietas. Ja vēlaties nepārtrauktu dzīvžogu, stādi jāstāda blīvāk. Rakstos dažkārt minētais 3–5 metru attālums ir piemērots brīvi augošiem atsevišķiem augiem, taču šādā attālumā iestādītas vilkābeles blīvu žogu ātri neizveidos. Konkrēto attālumu vislabāk izvēlēties atbilstoši iegādāto stādu izmēram un vēlamajam dzīvžoga augstumam.

Pirmajos gados vilkābeles ieteicams veidot tā, lai tās zarotos jau no apakšas. Ja ļausiet tām augt tikai uz augšu, augšdaļa var kļūt blīva, bet apakšā paliks tukšas vietas. Vēlāk pietiks ar uzturošo apgriešanu un ik pa laikam būs jāizņem nokaltušie vai cits pret citu berzošies zari.

Ir viens iemesls rūpīgāk izvēlēties vietu

Vilkābeles pieder tai pašai augu dzimtai kā ābeles un bumbieres. Tās var skart bakteriālā iedega – slimība, kas ir bīstama arī augļu kokiem. Tāpēc, ja zemesgabalā aug ābeles vai bumbieres, neplānojiet vilkābeļu dzīvžogu pavisam netālu no tām. Pamanot pēkšņi brūnus, it kā apdegušus zariņus, neignorējiet tos un konsultējieties ar augu kopšanas speciālistu.

Tas nenozīmē, ka no vilkābelēm dārzā būtu jāatsakās. Vienkārši pirms stādīšanas ir vērts izvērtēt visu zemesgabalu: kur jūs staigājat, kur aug augļu koki un cik daudz vietas dzīvžogam varēsiet atvēlēt pēc dažiem gadiem.

Sarkanos augļus var izmantot arī mājās

Rudenī nogatavojušos vilkābeļu augļus var vākt un pārstrādāt – no tiem vāra ievārījumu, želeju vai sīrupu. Svaigi augļi nav tik sulīgi kā ierastās ogas, tāpēc daudziem labāk garšo pārstrādāti. Vāciet tikai labi atpazīta auga pilnīgi nogatavojušos un veselīgos augļus, turklāt tālāk no intensīvas satiksmes ceļiem.

Vilkābeles ziedi, lapas un augļi kopš seniem laikiem tiek izmantoti ārstniecībā. Tomēr tās preparātus nevajadzētu uzskatīt par patstāvīgu veidu, kā ārstēt asinsspiedienu vai sirds slimības. Ja lietojat zāles, īpaši sirdij vai asinsspiedienam, pirms vilkābeļu tējas vai uztura bagātinātāju lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Dārzā vilkābele vispirms var būt lielisks dzīvžogs – bet rudens raža būs patīkams papildinājums.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!