Cilvēce neizbēgami izzudīs – zinātnieks saka, ka jautājums vairs nav „vai”, bet gan „kad”

Tas izklausās pēc apokaliptiskas filmas sākuma, taču doma ir daudz vienkāršāka un vienlaikus nepatīkamāka: neviena suga uz Zemes nav mūžīga. Batas Universitātes evolūcijas biologs Niks Longričs atgādina, ka vairāk nekā 99,9 procenti visu jebkad pastāvējušo sugu jau ir izzudušas. Neandertālieši, denisovieši, Homo erectus – viņi visi savulaik šķita tikpat „normāli” savas pasaules iemītnieki kā mēs šodien, taču galu galā palikušas tikai fosilijas un neliela ģenētiskā mantojuma daļa.

Tāpēc, pēc zinātnieka domām, jautājums nav par to, vai Homo sapiens kādreiz izzudīs. Skatoties miljonu gadu mērogā, iespējamība tam ir gandrīz neizbēgama. Daudz svarīgāk ir – kad tas notiks un vai cilvēce spēs pagarināt savu pastāvēšanu tik ilgi, cik to ļauj mūsu tehnoloģijas, spēja pielāgoties un veselais saprāts.

Mūsu lielākais vājums – mums vajag ļoti daudz

Cilvēks nav mazs dzīvnieks ar lēnu vielmaiņu, kas var vairākus mēnešus izdzīvot gandrīz bez pārtikas. Mēs esam lieli, siltasiņu zīdītāji, kuriem pastāvīgi nepieciešama enerģija, ūdens, pārtika un gana stabila vide. Tieši tāpēc pēkšņs globāls barības ķēžu traucējums būtu viens no nopietnākajiem draudiem.

Vēsturē masveida izmiršanas bieži sākās nevis tikai ar tiešu triecienu dzīvniekiem, bet gan ar ķēdes reakciju. Milzīgs vulkāna izvirdums, asteroīda trieciens vai pēkšņas klimata pārmaiņas var samazināt saules gaismas daudzumu, iznīcināt augājus, izjaukt lauksaimniecību un galu galā atstāt lielas dzīvnieku sugas bez pārtikas.

Tas nenozīmē, ka rīt mums draud pasaules gals. Lielākā daļa šādu katastrofu ir ļoti retas. Tomēr no evolūcijas viedokļa pat miljons gadu nav īpaši ilgs laiks, un Zeme jau ne reizi vien ir parādījusi, ka apstākļi uz tās var dramatiski mainīties.

Mūs var iznīcināt ne tikai daba

Asteroīdi un supervulkāni nav vienīgie draudi. Daļu apdraudējumu cilvēce ir radījusi pati. Kodolieroči, masveida piesārņojums, klimata pārmaiņas, bioloģiskie draudi un tehnoloģijas, kuru sekas mēs vēl līdz galam nesaprotam, nozīmē, ka pirmo reizi Zemes vēsturē vienai sugai ir pietiekami liela vara, lai nopietni mainītu visas planētas apstākļus.

Paradokss ir tāds, ka tieši mūsu intelekts mums ir devis vislielākās priekšrocības, taču vienlaikus arī spēju radīt problēmas, kuras daba pati, iespējams, nebūtu radījusi. Mēs varam ražot enerģiju no Saules, izstrādāt vakcīnas, prognozēt asteroīdu orbītas un novērot klimata pārmaiņas. Taču vienlaikus mēs varam sākt karus, iznīcināt ekosistēmas vai radīt tehnoloģijas, kuras nespēsim pienācīgi kontrolēt.

Tomēr ir svarīgi nejaukt risku ar neizbēgamu drīzu sabrukumu. Cilvēce jau ne reizi vien ir samazinājusi pašas radītos draudus. Ir noslēgti kodolieroču kontroles līgumi, samazinātas daudzu piesārņotāju emisijas, radītas vakcīnas, uzlabotas agrīnās brīdināšanas sistēmas un radušās tehnoloģijas, kas ļauj ātrāk reaģēt uz dabas katastrofām.

Dīvaini, bet mūs sargā tas, ka esam gandrīz visur

Viena no lielākajām cilvēces priekšrocībām ir mūsu ģeogrāfiskā izplatība. Cilvēki dzīvo visos kontinentos – no tropu mežiem līdz Arktikai, no lielpilsētām līdz izolētām salām. Tas ir ļoti svarīgi, jo suga, kas dzīvo tikai vienā nelielā teritorijā, var izzust vienas lokālas katastrofas dēļ.

Ja spēcīgs vulkāna izvirdums iznīcinātu vienu reģionu, cilvēki paliktu citos. Ja klimats vienā pasaules daļā krasi mainītos, mūsu tehnoloģijas un migrācijas iespējas ļautu pārcelties citur. Šajā ziņā Homo sapiens ir viena no izturīgākajām lielo dzīvnieku sugām uz planētas.

Zinātnieki to dažkārt skaidro vienkārši: jo vairāk „grozu” sugai ir, jo mazāka iespēja, ka visas tās „olas” tiks sasistas vienlaikus. Polārlācis ir atkarīgs no ļoti specifiskas vides. Cilvēks var dzīvot Sahārā, Skandināvijā un milzīgā pilsētā gandrīz bez tieša kontakta ar dabisko vidi.

Lielākais apdraudējums var būt nevis asteroīds, bet mūsu atkarība no sarežģītas sistēmas

Mūsdienu civilizācijai ir arī vājā vieta – tā ir ārkārtīgi sarežģīta. Pilsētās dzīvojošie cilvēki nav tieši atkarīgi no vietējās ražas, taču ir atkarīgi no elektrotīkliem, loģistikas, interneta, degvielas, ūdensapgādes, zāļu ražošanas un starptautiskās tirdzniecības.

Tāpēc globālai katastrofai nav fiziski jāiznīcina miljardi cilvēku, lai nodarītu milzīgu kaitējumu. Pietiktu vienlaikus izjaukt vairākas svarīgas sistēmas. Piemēram, ilgstošs energoapgādes pārtraukums ietekmētu ne tikai gaismu mājās, bet arī ūdensapgādi, sakarus, tirdzniecību, medicīnu un pārtikas uzglabāšanu.

Tieši tāpēc noturība pret nākotnes krīzēm nozīmē ne tikai bunkurus vai pārtikas krājumus. Valstīm ir svarīgas daudzveidīgas enerģētikas sistēmas, pārtikas rezerves, decentralizēta infrastruktūra, slimību uzraudzība un spēja ātri atjaunot sakarus un piegādes ķēdes.

Tātad – kad cilvēce izzudīs?

Šeit zinātnei nav skaidras atbildes. Tas var notikt pēc tūkstošiem, miljoniem vai vēl ilgāka laika. Iespējams pat, ka mūsu pēcnācēji līdz tam tik ļoti mainīsies, ka bioloģiskā ziņā vairs netiks uzskatīti par mūsdienu Homo sapiens. Tādā gadījumā mūsu suga formāli „izzustu”, lai gan tās pēcnācēji turpinātu dzīvot.

Tālā nākotnē pati Saule kļūs par nopietnu problēmu Zemei. Tās spožums pakāpeniski palielinās, un pēc ļoti ilga laika apstākļi uz mūsu planētas kļūs nepiemēroti sarežģītai dzīvībai. Vēl vēlāk Saule pārvērtīsies par sarkano milzi. Ja cilvēce vai tās pēcnācēji līdz tam vēl pastāvēs, vienīgais ilgtermiņa ceļš būtu dzīve ārpus Zemes.

Tāpēc zinātnieka brīdinājums nav apgalvojums, ka tuvojas konkrēts pasaules gala datums. Doma ir daudz skaidrāka: daba mums nav devusi mūžīgas pastāvēšanas garantiju. Mūsu priekšrocība ir tā, ka atšķirībā no trilobītiem vai dinozauriem mēs varam laikus apzināties apdraudējumus un vismaz daļu no tiem mazināt.

Varbūt tāpēc svarīgākais jautājums nav „kad cilvēki izzudīs?”, bet gan pavisam cits – cik ilgi mēs spēsim atlikt šo dienu, paši sev nekaitējot.