Gandrīz septiņi no desmit amerikāņiem katru nedēļu vismaz stundu spēlē videospēles

Vakarpusē mājās bieži notiek viens un tas pats: viens ģimenes loceklis uzliek austiņas, cits telefonā risina īsu uzdevumu, bet trešais ieslēdz sacīkšu vai sporta spēli „tikai uz pusstundu“. No malas tas var izskatīties pēc joprojām diezgan šaura jauniešu hobija, tomēr aina jau sen vairs nav tik vienkārša.

Gandrīz septiņi no desmit amerikāņiem vismaz stundu nedēļā spēlē videospēles. Tās nav tikai garas stundas pie datora vai jaunākās konsoles: mūsdienās spēle ietilpst telefonā, planšetē, pārlūkprogrammā, televizorā un pat īsā gaidīšanas brīdī automašīnā, kamēr bērni beigs nodarbības.

Viena stunda nedēļā izklausās maz. Taču tieši šāds skaitlis parāda nevis to, cik ļoti kāds ir aizrāvies ar spēlēm, bet gan to, cik plaši spēles ir ienākušas cilvēku ierastajā ikdienā. Kad kāda nodarbe kļūst tik ierasta, mainās arī mūsu priekšstats par to, kam tā patiesībā ir domāta.

Spēlētājs vairs nav tikai pusaudzis pie datora

Ilgu laiku vārds „geimeris“ daudziem radīja diezgan skaidru ainu: pusaudzis tumšā istabā, ekrāns, austiņas un aiz durvīm satraukti vecāki. Šis stereotips ir ērts, jo ļauj uzskatīt spēles par kāda cita, nevis savu ikdienas dzīves sastāvdaļu. Taču cilvēks, kurš vakarā telefonā kārto vārdus vai pusdienu pārtraukumā izspēlē vienu partiju, parasti pats sevi tā nemaz nesauktu.

Tieši tāpēc šāda izplatība arī pārsteidz. Spēles izvēlas ne tikai tie, kuri seko līdzi jaunu ierīču prezentācijām vai stundām ilgi var runāt par to noteikumiem. Daļai cilvēku tā vienkārši ir īsa iespēja novērst domas pēc darba, uzturēt saikni ar draugu vai kopā pavadīt laiku ar bērniem.

Dažādām paaudzēm atšķiras arī pats spēles jēdziens. Jaunāks cilvēks var pieslēgties draugiem internetā, vecāki kopā ar bērniem sacensties sporta vai deju spēlē, bet vecāks cilvēks izvēlēties mierīgu prāta mežģi. Ieradums ir tas pats, tikai tā forma ir ļoti atšķirīga.

Stunda nedēļā dažkārt pasaka vairāk nekā garš vakars

Skaitlis „vismaz stundu“ ir svarīgs ar to, ka vienā ainā apvieno ļoti atšķirīgus cilvēkus. Vienam tās būs desmit minūtes vairākas dienas pēc kārtas, citam – viens garāks svētdienas vakars. Abi ietilpst vienā un tajā pašā grupā, taču viņu attiecības ar spēlēm var būt pilnīgi atšķirīgas.

Ikdienā spēlēm īpaši piemērotas ir tieši īsās pauzes. Gaidīšana ārsta kabinetā, brauciens sabiedriskajā transportā, pārāk agri atnākuša bērna treniņa beigas vai dažas minūtes pirms gulētiešanas bieži šķiet pārāk īsas nopietnākai nodarbei. Telefons šādus tukšos brīžus aizpilda bez piepūles, tāpēc stunda sakrājas gandrīz nemanāmi.

Te arī slēpjas atšķirība starp seno skatījumu uz spēli un mūsdienu realitāti. Agrāk vajadzēja apsēsties pie vienas ierīces, iegūt disku vai kaseti un apzināti veltīt tam laiku. Tagad izklaide sasniedz cilvēku tur, kur viņš jau atrodas, tāpēc spēle arvien biežāk konkurē nevis ar ilgām vakariņām vai izbraucienu, bet ar bezmērķīgu pārlūkošanu telefonā.

Gandrīz septiņi no desmit amerikāņiem katru nedēļu vismaz stundu spēlē videospēlesAttēls: Unsplash / Vitaly Gariev

Kāpēc cilvēki atgriežas pie ekrāna pat tad, kad ir noguruši

Pēc saspringtas dienas cilvēks ne vienmēr vēlas vēl vienu informācijas porciju. Filma prasa uzmanību, grāmatu dažkārt ir grūti turpināt no vietas, kur apstājies, bet sarunai var vienkārši nepietikt spēka. Spēle piedāvā skaidru, īsu uzdevumu: pārvarēt līmeni, savākt punktus, atrisināt mīklu vai uz dažām minūtēm iegrimt citā pasaulē.

Tas nenozīmē, ka visi spēlē viena un tā paša iemesla dēļ. Vienam svarīgākais ir sacensība, citam – miers un atkārtota darbība, trešajam – saziņa. Ģimenēm spēle dažkārt kļūst par kompromisu starp paaudzēm: bērns vēlas ekrānu, pieaugušais vēlas kopā pavadītu laiku, bet kopīga nodarbe ļauj nebūt tikai par uzraugu, kurš atkārto, ka nu jau pietiek.

No otras puses, tieši vieglā pieejamība var radīt spriedzi mājās. Kad spēle vienmēr ir kabatā, kļūst grūtāk pamanīt robežu starp īsu pārtraukumu un vakaru, kas nemanāmi pazudis pie ekrāna. Aizkaitinājums parasti rodas nevis viena spēles dēļ, bet sajūtas dēļ, ka cilvēks fiziski atrodas līdzās, taču viņa uzmanība nemitīgi ir kaut kur citur.

Ne tikai izklaide, bet arī vienošanās mājās

Bieži strīds par spēlēm sākas ar nepareizu jautājumu: vai tās ir labas vai sliktas? Daudz lietderīgāk ir pajautāt, kad, cik daudz un kādu vietu tās ieņem konkrētā cilvēka dienā. Vienam stunda nedēļā var būt nevainīga atpūta, bet citam – tikai ieraduma sākums, kas sāk izstumt miegu, darbus vai sarunas ar tuviniekiem.

Bērniem ir svarīgi ne tikai noteikt laiku, bet arī interesēties, ko viņi spēlē un ar ko sazinās. Pieaugušajiem ir vērts godīgi sev atbildēt, vai spēle palīdz atpūsties vai tikai atliek to, kas vēlāk tik un tā būs jāizdara. Vienkārša vienošanās, ka vakariņas, sarunas vai laiks pirms gulētiešanas paliek bez ekrāniem, bieži darbojas labāk nekā stingrs aizliegums.

Arī spēļu izstrādātāji un pakalpojumu sniedzēji dzīvo uzmanības ekonomikā: jo ilgāk cilvēks paliek pie ekrāna, jo labāk viņu uzņēmējdarbībai. Tāpēc atbildību nevar uzvelt tikai ģimenei vai pašam spēlētājam. Ērti atgādinājumi par laiku, skaidrāki iestatījumi vecākiem un mazāks spiediens atgriezties pie „vēl viena uzdevuma“ būtu ne mazāk noderīgi kā spilgta grafika vai jauns saturs.

Gandrīz septiņi no desmit amerikāņiem, kuri nedēļā spēlē vismaz stundu, parāda vienkāršu lietu: videospēles jau sen vairs nav kāda dīvains hobijs aiz slēgtām durvīm. Tās ir kļuvušas par tikpat lielu ikdienas sastāvdaļu kā seriāls, krustvārdu mīkla vai saruna sociālajos tīklos. Paliek cits jautājums – vai mēs paši kontrolējam šo īso stundu, vai arī tā pamazām sāk kontrolēt mūsu vakaru?