Kāpēc ar gadiem mums kļūst arvien grūtāk ielaist savā dzīvē jaunus cilvēkus: kādā dienā saproti, ka miers ir dārgāks par kompāniju

Pienāk tāds dzīves posms, kad jaunas pazīšanās vairs nesagādā tādu prieku kā agrāk. Jaunībā pietika ar vienu vakaru, vienu kopīgu sarunu vai pat vienu nejaušu situāciju, lai cilvēks šķistu „savējais“. Gribējās paplašināt savu loku, doties ciemos, iepazīties, rakstīt, zvanīt, mēģināt, riskēt. Šķita, ka katrs jauns cilvēks var atnest piedzīvojumu, draudzību vai vismaz interesantu stāstu.

Vēlāk viss mainās. Ne pēkšņi, ne vienas dienas laikā, bet ļoti skaidri. Tu sāc pamanīt, ka ne katra saruna ir tava vakara vērta, ne katrs uzaicinājums ir tavu spēku vērts, ne katrs cilvēks, kurš vēlas būt tev tuvu, patiešām atnes kaut ko labu. Un tad parādās dīvaina, bet ļoti veselīga izvēle: labāk mazāk cilvēku, bet vairāk miera.

Ar gadiem draudzība kļūst nevis par daudzumu, bet kvalitāti

Bērnībā draudzēties ir vienkārši. Pietiek kopā uzspēlēt pagalmā, padalīties ar bumbu vai apsēsties vienā solā. Bērniem nav vajadzīgi gari paskaidrojumi par to, ko kurš jūt, ko kurš slēpj un kur te ir risks. Viss notiek dabiski. Taču, pieaugot, cilvēks sāk saprast, ka tuvība nav tik vienkārša lieta.

Sasniedzot trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit gadu vecumu, tu jau zini, ka īsta saikne neveidojas pie vienas kafijas tases. Uzticībai vajadzīgs laiks, kopīga pieredze, pārbaudījumi un vienkārša cilvēciska uzticamība. Nepietiek ar to, ka cilvēks ir jautrs vai interesants. Svarīgi ir tas, kā tu jūties pēc tikšanās ar viņu: vieglāk vai grūtāk, mierīgāk vai vairāk izsmelts.

Tāpēc jaunus cilvēkus savā dzīvē sāk ielaist piesardzīgāk. Ne tāpēc, ka cilvēks kļūst ļauns vai noslēgts. Visbiežāk ir gluži pretēji – viņš vienkārši labāk pazīst sevi. Viņš jau zina, cik viņam maksā nevajadzīgas drāmas, tukšas sarunas, citu cilvēku kaprīzes un attiecības, kurās pastāvīgi jāpielāgojas.

Mēs sākam sargāt savu enerģiju

Jaunībā šķiet, ka spēka ir bezgalīgi daudz. Pēc darba var doties uz tikšanos, pēc tikšanās vēl kādam atbildēt, nedēļas nogalē braukt pie cilvēkiem, kuri nav īpaši tuvi, bet „vajag uzturēt kontaktu“. Vēlāk šāds dzīvesveids sāk nogurdināt. Ne tikai fiziski gadu dēļ, bet arī iekšēji. Tu saproti, ka katrs cilvēks kaut ko ienes tavā dienā: viens – mieru, cits – spriedzi, viens – gaismu, cits – troksni.

Ir cilvēki, ar kuriem tu pavadi stundu un atgriezies mājās it kā atpūties. Pat klusums ar viņiem nav neērts. Bet ir arī tādi, pēc kuriem jāatgūstas, lai gan saruna it kā bija „normāla“. Viņi daudz sūdzas, daudz pieprasa, pastāvīgi salīdzina, provocē, liek taisnoties vai ievelk savās drāmās. Ar gadiem šādus cilvēkus tu sāc atpazīt ātrāk.

Tieši tad parādās robeža. Agrāk tu varbūt vēl mēģinātu būt pieklājīgs, izdabāt, satikties „aiz cieņas“. Vēlāk tu sāc sev vienkāršāk jautāt: vai man šī saikne patiešām ir vajadzīga? Vai šis cilvēks bagātina manu dzīvi vai tikai paņem manu laiku? Un bieži vien atbilde ir ļoti skaidra.

Pieredze iemāca vairs neatvērties kuram katram

Daudzi cilvēki līdz nobriedušākam vecumam jau ir piedzīvojuši vismaz dažas vilšanās. Draugs, kurš pazuda tieši tad, kad viņš bija visvairāk vajadzīgs. Cilvēks, kuram tu atvērās, bet kurš vēlāk izmantoja tavus vārdus pret tevi. Attiecības, kurās tu devi vairāk, nekā saņēmi. Pazīšanās, kas sākumā šķita siltas, bet vēlāk pārvērtās par nastu.

Šāda pieredze maina. Tā ne vienmēr padara cilvēku aukstu, bet padara uzmanīgāku. Tu sāc saprast, ka uzticība nav tas, ar ko jādalās tikai pieklājības pēc. Tā ir jāizpelnās. Un, ja agrāk gribējās cilvēkam ātri izstāstīt visu savu dzīvi, vēlāk dabiski parādās pauze: pagaidīsim, paskatīsimies, kas viņš patiesībā ir.

Tas nenozīmē, ka cilvēks vairs nevēlas tuvību. Gluži pretēji – viņš vēlas īstāku tuvību. Tādu, kurā nav jāizliekas, jāuzmanās no katra vārda vai pastāvīgi jādomā, vai tevi nenodos. Labāk viens mierīgs un uzticams cilvēks nekā desmit virspusējas attiecības, kurās ir daudz trokšņa, bet maz patiesuma.

Vientulība vairs nav sods

Jaunībā viens vakars mājās reizēm šķita kā zaudējums. Ja neviens neaicināja, ja nebija plānu, ja telefons klusēja – it kā kaut kas nebūtu kārtībā. Vēlāk vientulība sāk izskatīties pavisam citādi. Tā kļūst nevis par tukšumu, bet atpūtu. Nevis par atstumtību, bet iespēju pabūt pašam ar sevi.

Nobriedušākā vecumā parādās prieks darīt vienkāršas lietas bez sveša trokšņa: lasīt, staigāt, gatavot vakariņas, kārtot māju, skatīties filmu, klausīties mūziku vai vienkārši sēdēt klusumā. Tas nav skumji. Tā reizēm ir labākā dienas daļa.

Kad cilvēks iemācās būt viens un nebēg no tā, viņš vairs nepieņem savā dzīvē kuru katru tikai tāpēc, lai nebūtu tukšuma. Tas ir ļoti svarīgs lūzuma punkts. Jo tad jauni cilvēki vairs nenāk kā glābšanas riņķis. Viņiem jānāk kā vērtībai.

Durvis neaizveras, bet tās vairs nav plaši atvērtas

Ar gadiem cilvēks ne vienmēr kļūst noslēgts. Viņš vienkārši kļūst piesardzīgāks. Viņš joprojām var iepazīties, pieķerties, atrast jaunu draugu vai cilvēku, ar kuru ir patīkami sarunāties. Taču viņš vairs nepiespiež sevi uzturēt attiecības tikai tāpēc, ka „tā vajag“. Vairs nav vēlmes pierādīt, ka esi sabiedrisks, interesants un piedalies visur.

Tā ir viena no skaistākajām brieduma formām – mierīgi izvēlēties, kam ir tiesības būt tev tuvumā. Ne augstprātības vai aukstuma dēļ, bet aiz cieņas pret savu laiku un iekšējo stāvokli. Dzīve kļūst pārāk īsa cilvēkiem, pēc kuriem tu jūties mazāks, noguris vai iztukšots.

Tāpēc ar gadiem mēs ielaižam savā dzīvē mazāk jaunu cilvēku nevis tāpēc, ka vairs nevēlamies mīlestību, draudzību vai kopību. Mēs vienkārši sākam labāk saprast, cik dārgs ir miers. Ja parādīsies cilvēks, ar kuru ir viegli, patiesi un droši, viņam vieta vienmēr atradīsies. Bet tikai tāpēc, lai kāds būtu līdzās, durvis vairs negribas atvērt.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!