Klusajā okeānā briest klimata briesmonis: zinātnieki brīdina – cilvēce, iespējams, nekad iepriekš nav fiksējusi tik spēcīgu „El Niño“

Klusajā okeānā notiek process, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet tāls no Latvijas, tomēr tā sekas var pāršalkt visu planētu. Okeāna virsma pie ekvatora strauji sasilst, mainās atmosfēras cirkulācija, vājinās ierastie pasāti, bet zinātnieku novērotais „El Niño“ pastiprinās tik strauji, ka 2026.–2027. gada notikums jau tiek dēvēts par potenciāli vēsturisku. Tas nav tikai biedējošs virsraksts: ASV Nacionālā okeānu un atmosfēras pārvalde NOAA augustā paziņoja, ka iespējamība, ka rudenī un ziemā izveidosies ļoti spēcīgs „El Niño“, pārsniedz 90 procentus, savukārt iespējamība, ka tā spēks pārspēs visus kopš 1950. gada ar instrumentiem novērotos notikumus, tiek lēsta pat 69 procentu apmērā.

Vēl vairāk satrauc tas, ka šī parādība nerodas tukšā vietā. Jauns Mičiganas Universitātes zinātnieku pētījums, kurā analizēti mūsdienu un senie Galapagu salu koraļļi, ļauj palūkoties daudz tālāk, nekā sniedzas meteoroloģiskie mērījumi. No koraļļu ķīmiskā sastāva rekonstruētais aptuveni tūkstoš gadu ilgais Klusā okeāna temperatūru attēls atklāja pārsteidzošas pārmaiņas: pēdējo četru desmitgažu „El Niño“ notikumi bija gandrīz par 40 procentiem intensīvāki nekā pirmsindustriālajā periodā un izcēlās uz aptuveni tūkstoš gadu ilgā konteksta fona.

Tas vairs nav tikai jautājums par to, vai šajā ziemā vienā valstī būs vairāk lietus, bet citā – sausums. Zinātniekiem rodas daudz lielāks jautājums: vai klimata sistēma, kas gadsimtiem ilgi svārstījās noteiktās robežās, tagad sāk darboties citādi.

Koraļļi atklāja to, ko meteoroloģiskie instrumenti nespēja parādīt

Lielākā problēma, pētot „El Niño“, ir ļoti vienkārša – uzticami tiešie okeāna mērījumi aptver salīdzinoši īsu cilvēces vēstures periodu. Četrdesmit vai septiņdesmit gadi klimata mērogā ir gandrīz acumirklis, tāpēc, balstoties tikai uz mūsdienu novērojumiem, ir grūti pateikt, vai vairāki ārkārtīgi spēcīgi notikumi ir nejaušība vai īstas ilgtermiņa pārmaiņas.

Zinātnieki atbildi meklēja Galapagu salās, kas atrodas vienā no svarīgākajām „El Niño“ zonām. Koraļļu skeletos, slānim augot pēc slāņa, saglabājas ķīmiska informācija par tolaik pastāvējušo okeāna temperatūru. Izpētot dzīvas kolonijas un seno koraļļu atliekas, pētnieki varēja rekonstruēt apstākļus, kas pastāvēja vēl ilgi pirms industriālās revolūcijas.

Rezultāts bija nepatīkams. Pēdējās desmitgades no iepriekšējā tūkstošgades perioda izcēlās ar neparasti spēcīgām svārstībām. Pētījuma vadītāja Džūlija Koula apgalvo, ka datos nav redzams agrāks periods, kurā „El Niño“ būtu bijis tik spēcīgs kā jaunākajos laikos, bet tā intensitātes pieaugums notiek vienlaikus ar globālās temperatūras kāpumu.

Tas nenozīmē, ka katrs nākamais „El Niño“ automātiski būs rekordliels. Tomēr fons, uz kura šīs parādības veidojas, ir siltāks nekā iepriekš, tāpēc spēcīga dabiska klimata svārstība var uzslāņoties jau tā sakarsušai planētai.

Kāpēc viens siltāks okeāna posms var sajaukt laikapstākļus tūkstošiem kilometru attālumā

„El Niño“ sākas tropiskajā Klusā okeāna daļā, taču tā ietekme ar to nebeidzas. Parastos apstākļos pasāti virza silto virszemes ūdeni uz rietumiem, Austrālijas un Indonēzijas virzienā, bet pie Dienvidamerikas krastiem no dzīlēm paceļas aukstāks ūdens. „El Niño“ laikā šī sistēma vājinās vai pārkārtojas, tāpēc milzīgi silta ūdens daudzumi uzkrājas Klusā okeāna centrālajā un austrumu daļā.

Šķiet, kāds mums no tā labums vai kaitējums? Tomēr okeāni aizņem lielāko planētas virsmas daļu, tāpēc, mainoties milzīga ūdens baseina temperatūrai, mainās arī siltuma un mitruma pārnese atmosfērā. Tad sāk pārvietoties nokrišņu zonas, mainās atmosfēras straumes, vienviet palielinās plūdu un stipru lietavu iespējamība, citviet – sausuma, karstuma vai meža ugunsgrēku risks. Ļoti spēcīgs „El Niño“ var arī īslaicīgi paaugstināt globālo vidējo temperatūru. (Nature)

Tieši tāpēc šī parādība interesē ne tikai meteorologus. Sekas var ietekmēt lauksaimniecību, elektroenerģijas ražošanu, pārtikas cenas, transportu un apdrošināšanu. Ja vienā lielā lauksaimniecības valstī ieilgst sausums, bet citā lietavas iznīcina ražu, to galu galā izjūt arī cilvēks, kurš dzīvo vairākus tūkstošus kilometru no Klusā okeāna.

Vai tas nozīmē katastrofālu ziemu Lietuvā?

Šeit svarīgākais ir nepārvērst nopietnu zinātnisku brīdinājumu pareģojumā, ko neviens vēl nevar izteikt. „El Niño“ ļoti spēcīgi ietekmē dažu pasaules reģionu sezonālos laikapstākļus, taču Eiropā šī saikne ir sarežģītāka. Lietuvas ziemu nav iespējams iepriekš precīzi noteikt tikai pēc tā, ka Klusajā okeānā veidojas ļoti spēcīgs „El Niño“.

Eiropas laikapstākļus milzīgi ietekmē Ziemeļatlantija, strūklas plūsmas stāvoklis, polārā virpuļa stāvoklis un atmosfēras spiediena sistēmas. Tāpēc ļoti spēcīgs „El Niño“ var mainīt kopējo atmosfēras fonu, taču tā nav formula „rekordliels El Niño = rekordliela Lietuvas ziema“.

Tomēr 2026. gada situācija ir īpaša ar to, ka sakrīt divi signāli. Viens no tiem ir ļoti spēcīgi attīstošais pašreizējais „El Niño“, bet otrs – jauni dati, kas rāda, ka pašus spēcīgākos šīs parādības epizodes pēdējās desmitgadēs ir kļuvušas neparasti intensīvas.

Un tas jau ir iemesls nākamos mēnešus vērot daudz rūpīgāk nekā parasti.

Zinātniekus visvairāk satrauc ne tikai šis gads

Iespējams, visvairāk satriecošā pētījuma daļa nav prognoze 2026. gada rudenim vai ziemai. Daudz nopietnāks signāls slēpjas pašā tūkstoš gadu salīdzinājumā. Ja pēdējās četras desmitgades patiešām izceļas visā šajā periodā, mēs runājam nevis par vienu sliktu sezonu, bet gan par iespējamām ilgtermiņa klimata sistēmas pārmaiņām.

Klimata modeļi jau iepriekš rādīja, ka, planētai sasilstot, spēcīgi „El Niño“ epizodes var kļūt biežākas. Jaunā koraļļu rekonstrukcija sniedz papildu pierādījumus tam, ka pārmaiņas, iespējams, jau notiek.

Pašreizējais „El Niño“ vēl nav sasniedzis savu prognozēto maksimumu, tāpēc zinātnieki par rekordu runā piesardzīgi – NOAA pagaidām sniedz iespējamību, nevis faktu. Tomēr vien tas, ka oficiālajā scenārijā parādījusies 69 procentu iespējamība pārspēt visus kopš 1950. gada novērotos notikumus, ir ārkārtējs signāls.

Tāpēc īstais jautājums tagad nav par to, vai kādā decembra dienā Lietuvā būs +5 vai –15 grādi.

Jautājums ir daudz lielāks: vai mēs vērojam robežu, no kuras ekstremālas „El Niño“ parādības sāk kļūt nevis par retumu, bet gan par jaunas, sasilstošas planētas realitātes daļu.

Ja koraļļos ierakstītā tūkstoš gadu vēsture nemaldās, pēdējās desmitgades jau izceļas no visa, ko tie iepriekš pieredzējuši. Un 2026. gads var parādīt, cik tālu šī tendence vēl var aiziet.