„Kur pazūd nauda?”: „Luminor“ konta izraksts parāda, kā 2–10 eiro noraksti gada laikā pārvēršas simtos

Alga kontā ienāk normāla, lielu pirkumu gandrīz nav, restorāni – tikai reizēm, jauns tālrunis netiek pirkts katru gadu, bet mēneša beigās tik un tā rodas tas pats jautājums: kur pazuda nauda? Bieži sākam vainot pārtikas cenas, degvielu, elektrību vai vienkārši „dārgo dzīvi”, taču dažkārt atbilde slēpjas nebūt ne 100 vai 200 eiro vērtos pirkumos. Tā paslēpusies starp 2,99, 4,99, 7,99 vai 9,99 eiro norakstiem, kurus atsevišķi pat neuzskatām par nopietniem izdevumiem.

Iedomāsimies pilnīgi reālistisku situāciju. „Luminor“ kliente nolemj neveidot vēl vienu sarežģītu ģimenes budžeta tabulu, bet vienkārši atver pēdējo mēnešu konta izrakstus. Viņa nemeklē lielākās summas, bet, gluži pretēji, pašas mazākās un atkārtotās. Pēc dažām minūtēm sāk iezīmēties dīvaina aina: 3,99 eiro par mākoņpakalpojumu, ko viņa gandrīz vairs neizmanto, 5,99 eiro par lietotni, kas instalēta vēl pirms gada, 7,99 eiro par treniņu platformu, kas pēdējo reizi atvērta pavasarī, 8,99 eiro par piegādes abonementu, 11,99 eiro par video straumēšanas pakalpojumu un vēl 4,99 eiro par citu abonementu, par kuru viņa jau bija gandrīz aizmirsusi.

Atsevišķi neviena no šīm summām nešķiet tāda, par kuru būtu vērts satraukties. Visas kopā – 43,94 eiro mēnesī. Gadā tie jau ir 527,28 eiro. Un tieši šeit stāsts kļūst interesantāks, jo vairāk nekā 500 eiro cilvēks, visticamāk, neuzskatītu par „sīkumu”, ja tie būtu jāatliek uz galda vienā reizē.

Svarīga piezīme: šis klientes stāsts ir ilustratīvs, bet summas izvēlētas, lai parādītu ļoti reālu parādību – atkārtotu mazu maksājumu efektu. Tomēr pati problēma noteikti nav izdomāta. Eiropas Komisija norāda, ka aptuveni 10 procenti ES patērētāju ir nonākuši nevēlama abonementa slazdos, kad bezmaksas izmēģinājuma periods vai ļoti lēts sākotnējais piedāvājums vēlāk pārvērtās periodiskos maksājumos, kurus cilvēks pienācīgi nepamanīja vai par kuriem tika informēts nepietiekami skaidri.

Lielākais triks nav naudas summa, bet tas, ka pārstājam pieņemt lēmumu

Te slēpjas lieta, par kuru vērts aizdomāties daudz plašāk nekā tikai par vienu bankas izrakstu. Kad cilvēks veikalā redz preci par 527 eiro, viņš, visticamāk, apstājas. Padomā, vai tā viņam ir vajadzīga, salīdzina cenas, varbūt aiziet mājās un atgriežas nākamajā dienā. Kad šī pati summa tiek sadalīta uz divpadsmit mēnešiem un sešiem dažādiem pakalpojumiem, psiholoģija mainās.

4,99 eiro šķiet gandrīz nekas. Arī 7,99 eiro – nav daudz. Ieraugot 8,99 eiro, vēl nodomājam: „Nu, viena kafijas tasīte ar desertu.” Tieši tāpēc abonementi uzņēmumiem ir tik pievilcīgi – vienreiz cilvēks pasaka „jā”, bet pēc tam nauda tiek norakstīta, līdz viņš pats apzināti pasaka „nē”.

Problēma nesākas tad, kad maksājam par „Netflix“, mākoņkrātuvi vai mūziku. Ja pakalpojums tiek izmantots un sniedz cilvēkam vērtību, tie ir normāli izdevumi. Problēma sākas tad, kad maksājums no apzināta pirkuma kļūst par fona procesu, ko vairs neizvērtējam.

Kad jūs pēdējo reizi sev jautājāt: ja es šodien šo pakalpojumu ieraudzītu pirmo reizi un par to būtu uzreiz jāsamaksā visas gada izmaksas, vai es to joprojām iegādātos?

7,99 eiro mēnesī izklausās vienā veidā. 95,88 eiro gadā – jau pavisam citādi. 12,99 eiro mēnesī kļūst par 155,88 eiro gadā. Bet trīs šādi pakalpojumi ļoti ātri pietuvojas 400–500 eiro.

Tieši tāpēc mazie noraksti tik viegli „pazūd” kontā. Tie ir pārāk mazi, lai izraisītu emocijas, bet pietiekami bieži, lai ilgākā laikā izveidotu lielu summu.

Bankas izrakstiAttēls: Sukurta DI

Dažkārt vainojam banku, lai gan naudu noraksta pavisam nevis banka

Ieraugot kontā neskaidru 5 vai 10 eiro ierakstu, ir viegli nodomāt: „Atkal banka kaut ko norakstījusi.” Tomēr konta izrakstā noteikti jānošķir bankas piemērotās komisijas no karšu operācijām, ko ierosina tirgotāji, lietotnes un abonementu pakalpojumi.

Piemēram, pašlaik oficiālajā „Luminor“ cenrādī „Visa Debit“ pamata kartes mēneša maksa norādīta 2 eiro apmērā, bet „Luminor Black“ – 6,90 eiro. Atsevišķi var tikt iekasēta maksa arī par papildu pakalpojumiem – piemēram, „Saugu+“ mēneša maksa kartei pašlaik norādīta 1,10 eiro apmērā. Tās ir bankas cenrādī skaidri norādītas komisijas, tāpēc tās var nošķirt no ārējo pakalpojumu sniedzēju periodiskajiem norakstiem.

Tomēr ļoti bieži lielāko „neredzamo” izdevumu daļu veido tieši nevis bankas komisijas. Lietotnes, mākoņkrātuves, mūzikas un filmu platformas, iepazīšanās lietotnes, spēļu pakalpojumi, pretvīrusu programmas, mākslīgā intelekta rīki, sporta lietotnes, ēdiena piegādes abonementi, fotoattēlu rediģēšanas rīki – mūsdienās gandrīz katrs digitālais pakalpojums mēģina pārdot mēneša vai gada abonementu.

Dažkārt cilvēks patiesi neatceras, ka to būtu abonējis. Pietika pirms deviņiem mēnešiem nospiest „7 dienas bez maksas”, ievadīt kartes datus un apsolīt sev, ka līdz izmēģinājuma perioda beigām abonements tiks atcelts.

Tas netiek atcelts.

Pēc mēneša tiek norakstīti 8 eiro. Cilvēks to nepamana. Vēl pēc mēneša – atkal. Trešajā reizē maksājums kontā jau šķiet tik ierasts, ka skatiens tam vienkārši pārslīd pāri.

Eiropas Komisijas veiktajā interneta veikalu pārbaudē manipulatīvas prakses tika atklātas 148 no 399 pārbaudītajām vietnēm. Daļa no tām mudināja patērētājus izvēlēties abonementus vai sniedza svarīgu informāciju tā, lai to būtu grūtāk pamanīt. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Eiropas iestādes tā dēvētos „dark patterns” – manipulatīvu digitālo pakalpojumu dizainu – vērtē kā reālu patērētāju aizsardzības problēmu.

Vienu vakaru vērts veikt „naudas revīziju” – nevis taupīt, bet izvēlēties no jauna

Interesantākais ir tas, ka, lai atrastu šādus izdevumus, nav jākļūst par cilvēku, kurš katru dienu „Excel” ieraksta katru nopirkto bulciņu. Pietiek vienu vakaru atvērt vismaz trīs, bet vēl labāk – sešu mēnešu konta izrakstu un sākt meklēt atkārtotas summas un tos pašus saņēmējus.

Jāskatās ne tikai uz 50 vai 100 eiro operācijām. Gluži pretēji – sāciet ar 1–15 eiro norakstiem. Ja viens un tas pats nosaukums atkārtojas katru mēnesi, pajautājiet sev, ko par šo naudu saņemat. Ja, lai to atcerētos, vajadzīgas vairākas minūtes, tas jau ir labs signāls, ka jāpārbauda.

Pēc tam pārrēķiniet katru mēneša summu gada griezumā. 5 eiro kļūst par 60 eiro. 8 eiro – par 96 eiro. 15 eiro – par 180 eiro. 25 eiro – par 300 eiro. Šī vingrinājuma mērķis nav radīt vainas sajūtu un piespiest cilvēku atteikties no visiem priekiem. Mērķis ir pavisam cits – atkal piespiest sevi pieņemt lēmumu.

Varbūt 15 eiro mēnesī par sporta platformu, kuru izmantojat četras reizes nedēļā, ir lielisks pirkums. Varbūt 12 eiro par mūziku, ko klausāties katru dienu, jums ir katra centa vērti. Taču 9 eiro par lietotni, kuru neesat atvēris kopš maija, jau nav pakalpojums, bet gan automātiska naudas pārskaitīšana uzņēmumam tikai tāpēc, ka kādreiz aizmirsāt to apturēt.

Un te rodas ļoti neērts jautājums: cik liela daļa no mūsu ikmēneša izdevumiem šodien ir lēmumi, kurus mēs joprojām pieņemam, un cik – lēmumi, kurus pieņēmām pirms diviem gadiem un kopš tā laika vairs nekad nepārskatījām?

Bet, ja norakstu vispār neatpazīstat – tā jau ir cita situācija

Aizmirsts abonements un neatpazīta kartes operācija nav viens un tas pats. Ja konta izrakstā parādās tirgotājs, kuru jūs pilnībā neatpazīstat, vai operācija, kuru noteikti neesat veicis, nevajadzētu to vienkārši ignorēt tikai tāpēc, ka summa ir maza.

Dažkārt pirmā nelikumīgā operācija ir ļoti neliela. Tāpēc bankas iesaka regulāri pārbaudīt ne tikai konta atlikumu, bet arī veiktās operācijas un rezervētās summas. Arī „Luminor“ savos drošības ieteikumos aicina, pamanot neatbilstības, nekavējoties informēt banku. Bankas internetbankā var pārvaldīt arī norēķinu internetā iespēju.

Tomēr, ja atpazīstat pakalpojumu un saprotat, ka tas ir jūsu pašu kādreiz pasūtīts abonements, vispirms tas jāatceļ pie paša pakalpojuma sniedzēja. Ar lietotnes izdzēšanu no tālruņa parasti nepietiek – lietotnes noņemšana un abonementa pārtraukšana ir divas dažādas darbības.

Šis ir vēl viens sīkums, kura dēļ cilvēki zaudē naudu. Lietotnes ekrānā vairs nav, tāpēc šķiet, ka arī pakalpojums ir beidzies. Kontā tas turpina dzīvot.

Dīvainākais – par 500 eiro mēs kaulētos, bet uz 5 eiro pat neskatāmies

Viss šis stāsts patiesībā nav par „Luminor“, vienu konkrētu lietotni vai vienu aizmirstu abonementu. Tas ir par to, kā mainījušās pašas mūsu attiecības ar naudu.

Agrāk lielu daļu izdevumu redzējām fiziski. Iedevi banknoti, un tās vairs nebija. Tagad nauda aizplūst klusi – ar kartēm, automātiskajiem maksājumiem, abonementiem, lietotņu veikaliem. Viens pieskāriens ekrānam šodien var nozīmēt maksājumu katru mēnesi turpmākos trīs gadus.

Un varbūt tieši tāpēc cilvēki dažkārt patiesi jūt, ka „neko nepērk”, tomēr naudas tik un tā nepaliek.

Ja cilvēks gada laikā bez vajadzības iztērē 300–500 eiro, visticamāk, viņa finansiālā situācija tāpēc nesabruks. Taču piecu gadu laikā jau runājam par 1500–2500 eiro. Ģimenē, kurā diviem cilvēkiem ir šādi nepamanīti abonementi, summa var būt vēl lielāka.

Par to var diskutēt arī citādi. Varbūt nav vērts satraukties par katriem 5 eiro. Dzīve tāpat ir pārāk īsa, lai visu laiku taupītu. Ja abonements sniedz ērtības, varbūt cilvēkam ir pilnīgi vienalga, vai viņš to izmanto maksimāli efektīvi.

Un tas ir pilnīgi normāls arguments.

Tomēr pastāv liela atšķirība starp „es zinu, ka maksāju 8,99 eiro, un nolemju turpināt maksāt” un „pagaidiet, kas katru mēnesi noraksta šos 8,99 eiro?”

Pirmais ir izvēle. Otrais – autopilots.

Tāpēc varbūt šovakar ir vērts nemeklēt vēl vienu veidu, kā veikalā ietaupīt 20 centus, bet vienkārši atvērt savu bankas izrakstu un apskatīties pēdējos trīs mēnešus. Nevis lielākās operācijas. Pašas mazākās.

Iespējams, neko nevajadzīgu neatradīsiet. Bet var gadīties, ka pēc pusstundas izslēgsiet trīs pakalpojumus un pirmo reizi sapratīsiet, kur katru mēnesi pazuda tie 20, 30 vai 50 eiro, kurus, šķiet, „noteikti nekur neiztērējāt”.

Un te jau ir interesanti salīdzināt pieredzi: kad jūs pēdējo reizi pārbaudījāt visus savus abonementus un kādu sen aizmirstu pakalpojumu kādreiz atradāt konta izrakstā?