Lapsas arvien biežāk dzīvo pilsētās: kāpēc tās nāk pie daudzdzīvokļu namiem un vai ir bīstamas

Vēls vakars, pie daudzdzīvokļu nama jau valda klusums, tikai pie konteineriem čaukst maiss. No aiz stāvošas automašīnas iznāk lapsa, uz brīdi apstājas zem ielas laternas, apskatās apkārt un mierīgi aiziet pāri pagalmam. Vieni šādā brīdī steidz to fotografēt, citi aizver logu un sāk domāt, vai no rīta būs droši izlaist suni ārā.

Lapsa pilsētā jau sen vairs nav tikai rets gadījums nomalē, pie meža vai dārzkopības kooperatīva. Tā var parādīties pie skolas stadiona, garāžām, privātmājām, bet dažkārt – arī pavisam blīvi apdzīvotā rajonā. Cilvēkus visvairāk satrauc nevis pats dzīvnieks, bet tas, ka tas uzvedas drosmīgāk, nekā mēs esam pieraduši sagaidīt no savvaļas iemītnieka.

Tomēr lapsa, kas pārskrien pāri pagalmam, vēl nenozīmē briesmas vai pilsētas „iekarošanu“. Visbiežāk tas ir dzīvnieks, kas pielāgojies vienkāršam noteikumam: tur, kur ir barība, slēptuves un naktī mazāk traucējumu, ir vērts iegriezties. Tomēr šai pielāgošanās spējai ir robežas, kuras cilvēkiem ir svarīgi saprast.

Pie daudzdzīvokļu namiem to atved nevis ziņkārība, bet barība

Pilsēta lapsai var būt ļoti ērta. Pie konteineriem paliek pārtikas atkritumi, pagalmos cilvēki dažkārt atstāj bļodiņas kaķiem vai suņiem, bet tuvējās pļavās, parkos un ceļmalās netrūkst sīko grauzēju. Lapsa nav dzīvnieks, kas izvēlas tikai vienu barības veidu, tāpēc tā ātri iemācās izmantot to, ko atrod apkārtējā vidē.

Daudzdzīvokļu namu rajoni tai piedāvā arī ko citu – patvērumu. Blīvi krūmāji, pamestas vietas, garāžu teritorijas, būvlaukumu malas vai klusi parki dienā var kļūt par drošu aizsegu. Naktī, kad cilvēku ir mazāk, lapsa pārvietojas diezgan klusi un bieži paliek nepamanīta, pat ja dzīvo pavisam netālu.

Cilvēkam var šķist, ka lapsa nāk tieši „pie cilvēkiem“, taču visbiežāk tā izvairās no tuvas sastapšanās. Tā vienkārši pārvietojas pa savu ierasto maršrutu, bet mājas, automašīnas un pagalmi ir daļa no šī maršruta. Problēma sākas tad, kad dzīvnieks pastāvīgi atrod viegli pieejamu barību un sāk saistīt konkrētu vietu ar vienkārši iegūstamām vakariņām.

Drosmīga lapsa ne vienmēr ir slima, taču tās uzvedība jāvērtē saprātīgi

Vesela lapsa parasti nevēlas konfliktu ar cilvēku. Tā var izskatīties mierīga, uz brīdi apstāties vai pat pienākt dažus metrus tuvāk, īpaši, ja ir pieradusi pie cilvēku kustības, tomēr arī tad tā jāuzskata par savvaļas dzīvnieku. Mēģinājums to pievilināt, aizskart vai barot no rokas var beigties ar kodumu – nevis tāpēc, ka lapsa pēc dabas būtu ļauna, bet gan tāpēc, ka tā nobīstas vai aizsargā barību.

Īpaši piesardzīgiem jābūt vecākiem ar maziem bērniem un mājdzīvnieku saimniekiem. Bērnam lapsa var šķist līdzīga pasaku tēlam vai klaiņojošam sunim, tāpēc ir svarīgi skaidri pateikt: pie tās neiet un to nesauc. Suni vakarā labāk turēt pie pavadas, bet kaķa barības bļodiņu neatstāt ārā pa nakti, jo tā pievilina ne tikai lapsas.

Satraukumu var radīt ne tikai tuvums. Ja dzīvnieks ir acīmredzami apjucis, streipuļo, bez skaidra iemesla uzbrūk, izskatās smagi ievainots vai ilgi neatkāpjas no cilvēkiem, vislabāk ir ievērot distanci un par situāciju ziņot atbildīgajiem vietējiem dienestiem. Cilvēkam pašam nevajadzētu ķert, dzīt prom vai „glābt“ savvaļas lapsu.

Lapsas arvien biežāk dzīvo pilsētās: kāpēc tās nāk pie daudzdzīvokļu namiem un vai ir bīstamasAttēls: Pixabay / JonPauling

Cilvēki dusmojas par pagalmu, bet lapsa izvēlas vieglāko ceļu

Iedzīvotāju aizkaitinājums ir saprotams. Nevienam nepatīk saplēsti atkritumu maisi, nakts riešana, bažas par mājdzīvnieku vai sajūta, ka tieši pie kāpņutelpas vairs nav droši. Īpaši nepatīkami ir tad, kad viens cilvēks apzināti pabaro lapsu, bet sekas vēlāk izjūt viss pagalms – dzīvnieks atgriežas tur, kur bija atradis viegli iegūstamu laupījumu.

No otras puses, lapsa nesaprot ne nama biedrības noteikumus, ne to, ka konteiners nav paredzēts tai. Tā rīkojas tāpat kā jebkurš savvaļas dzīvnieks: taupa spēkus un izvēlas drošāko barības avotu. Tāpēc ar dusmošanos vien par dzīvnieku ir maz labuma, ja pie konteineriem pastāvīgi tiek atstāti atvērti atkritumi, bet barība kaķiem atrodas ārā visu diennakti.

Te svarīga ir arī to darbinieku puse, kuri rūpējas par teritoriju. Ne vienmēr ir iespējams uzreiz sakārtot katru apgāzto atkritumu tvertni vai nodrošināt, lai visi iedzīvotāji atkritumus šķirotu kārtīgi. Tomēr labāk noslēgti konteineri, nepārpildītas atkritumu tvertnes un sakoptas koplietošanas telpas bieži dod vairāk nekā trokšņaini mēģinājumi aizbiedēt lapsas uz vienu vakaru.

Kā panākt, lai lapsa pagalmā nekļūtu par pastāvīgu viešņu

Vispirms ir vērts neatstāt tai iemeslu atgriezties. Pārtikas atkritumi jāizmet slēgtā konteinerā, saplēstie maisi jāiznes tā, lai dzīvnieki tiem netiktu klāt, bet ārā nedrīkst atstāt ne mājdzīvnieku barību, ne pārtikas pārpalikumus. Ja pagalmā tiek baroti klaiņojoši kaķi, barību labāk dot noteiktā laikā un pārpalikumus drīz savākt.

Pamanot lapsu, visprātīgāk ir saglabāt mieru. Netuvoties, nedzīt to stūrī, neļaut bērniem skriet tai pakaļ un parūpēties, lai mājdzīvnieks būtu blakus. Visbiežāk dzīvniekam pietiek atstāt vietu, lai tas aizietu – tas pats dosies uz mierīgāku vietu, ja nejutīsies apdraudēts.

Ja lapsas vienā un tajā pašā pagalmā tiek redzētas pastāvīgi, kaimiņiem būtu vērts vienoties nevis par to, kurš skaļāk paudīs sašutumu, bet gan par dažiem vienkāršiem paradumiem. Sakārtota konteineru zona, neatstāta barība un informēti bērni un mājdzīvnieku saimnieki situāciju maina daudz uzticamāk. Savvaļas dzīvnieks pilsētā nav ne mīļa rotaļlieta, ne ienaidnieks – tas tikai ļoti ātri pamana, kur cilvēks ir atstājis durvis vaļā.

Lapsa pie daudzdzīvokļu nama atgādina vienkāršu, lai gan ne vienmēr patīkamu patiesību: pilsēta nav tikai mūsu telpa. Jo mazāk tajā atstājam viegli pieejamas barības un nekārtības, jo mazāk savvaļas dzīvniekiem ir iemeslu dzīvot tieši zem mūsu logiem.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!